V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Sīs grāmatas autoriem radusies doma, ka gadījumā, ja vaļiem skaņas rastos šajos gaisa maisos, tad tās vienā pusē atdurtos pret galvaskausa kauliem, bet otrā pusē — pret tauku spilvenu. Bet varbūt izliektie galvas­kausa kauli ir tads savdabīgs reflektors, kas atgrūž skaņu un raida to uz priekšu cauri tauku spilvenam? Sī hipotēze nav gluži bez pamata. Dažādi organisma audi dažādi vada skaņu, it sevišķi augstfrekvences. Un kauli tiešām labi atstaro skaņu. Bet kā uz to reaģē tauku spilvens*? Akustikā skaņu koncentrēšanai kūlī izmanto speciālas vielas ar laušanas koeficientu, kas nav vienāds ar vienu. Skaņu lēcas. Vaļu pieres izciļņa tauku refrakcijas koeficients arī nav vienāds ar vienu un ir tuvs hloroforma, tetrahloroglekļa, bromoforma un citu vielu, ko izmanto akustiskajās lēcās, refrakcijas koeficientam.

Tātad vaļa pieres izcilnis arī ir kā lēca, kas koriģē skaņas. Tomēr ir viens būtisks «bet». Pastav tā saucama starpfāze — gaisa un muskuļu, muskuļu un tauku, tauku un ādas, ādas un ūdens robeža. Odens un gaisa starpfāzē zūd 99% skaņas enerģijas. Bet te ir vairakas šādas robežas. Varbūt jaukā hipotēze — reflektors, ģe­nerators, lēca — ir tikai fantāzijas auglis?

Noskaidrojās, ka pieres izcilnis un āda ir augstākā mērā skaņas caurlaidigi un pēc savām akustiskajām īpašībām maz atšķiras no ūdens. Vaļa galva var dar­boties kā «skaņu prožektors»!

Turpmāk šo hipotēzi apstiprināja paši vaļi. Izrādī­jās, ka kašalotam, knābjpurna valim, inijai un plata- nistai kaulu reflektors ir sevišķi smalki attīstīts. Kaša- lots un knābjpurna valis nirst ļoti dziļi un medī tur galvkāju moluskus, bet inija un platanista ir duļķaino upju iemītnieki. Pat redze tiem attīstīta vāji, un tic pār­vietojas tikai ar hidrolokatora palīdzību.

Kuģa sirēnas kauciens. Liekas, tas atskan no visām pusēm. Tāds skanējuma efekts rodas ārpus dzirdamības robežas. Skaņas stiprums tik ļoti pārsniedz mūsu dzir­des jutīgumu, ka mums zūd orientēšanās spējas. Vaļi pārtiek no zivīm un galvkaju moluskiem — ātriem un veikliem dzīvnieciņiem. Kā tad viņi tos noķer?

Varbūt, pamanījis tuvumā medījumu, valis ar pilnu jaudu ieslēdz savu «prožektoru», un apdullinātais kal- mars uz laiku zaudē orientāciju? Signālu stiprums va­ļiem var palielināties vai samazināties piecsimt reižu. Ja nu prožektors uz brīdi pārvēršas skaņu «lielgabalā»?

Gandrīz vienlaicīgi ar mums «skaņu lēcas» ideju at­klāja ari amerikāņu zinātnieki. Hidrolokācijas eksperi­mentus viņi veica ar pieradinātu delfīnu, kam acis aiz­klāja ar gumijas piesūcekņiem, lai no orientēšanās līdzekļiem pilnīgi izslēgtu redzi. Sāds «akls» delfīns, pa­klausot komandai, izpildīja diezgan komplicētus uzde­vumus. Viņš lavierēja pa sarežģīto, no kārtīm veidoto labirintu, neaizķerdams nevienu kārti, un nekļūdīgi at­rada priekšmetus, kas bez trokšņa tika iegremdēti ūdenī. Delfīna hidrolokators darbojās nevainojami. Doktors Kenifs Norriss nolēma eksperimentu padarīt komplicē­tāku. Viņš aplika afalīnas pieres izcilni ar porolonu, kas ir labs skaņu izolators. Tas galīgi satracināja delfīnu, un viņš plosījās tik ilgi, kamēr atbrīvojās no poro- lona.

Sis eksperiments pārliecināja amerikāņu zinātnie­kus, ka nepieciešami vēl rūpīgāki pētījumi. Atklājās, ka tiešām pieres izcilnī skaņas tiek fokusētas. Visintensī­vākie signāli tiek raidīti tieši uz priekšu 15—30 grādu leņķī. Delfīni ar aizklātām acīm nekļūdīgi uzmeklēja priekšmetus, kas atradās priekšā un mazliet augstāk par purnu, bet absolūti neievēroja tos, kas atradās uz leju no galvas.

Tagad kļuva saprotama gan pieres izciļņa nozīme un vaļu galvas asimetriskā uzbūve, gan viņu ieradums peldot kustināt galvu no vienas puses uz otru. Asimet­riskais reflektors nedaudz novirza sānis akustisko staru. Kustinot galvu, delfīns palielina platību, kuru pārbauda viņa lokators.

Parasti delfīni pārtiek no sīka medījuma. Tādēļ kļūst saprotams, kāpēc viņi izmanto augstas frekvences skaņas. Ūdenī skaņām ar 10 kilohercu frekvenci ir 15 cen­timetru, skaņām ar 30 kilohercu frekvenci — 5 centimet­rus, skaņām ar 100 kilohercu frekvenci — 1,5 centimet­rus garš vilnis. Izvēlies nu tādu frekvenci, lai vilnis ne­palaistu garām medījumu!

Lasītājs atceras, ka nesen tika atklātas bežzobu va|u izdotās zemfrekvences skaņas. Tām viļņa garums ir 75 metri! Vai tās var izmantot lokācijai? Protams, jo tās ir daudz ērtākas par ultraskaņām. Bezzobu vaļi taču barībai izmanto lielus zivju barus un milzīgas plank­tonu plantācijas. Bez tam infraskaņas izplatās daudz lielākos attālumos un zaudē mazāk no savas jaudas nekā ultraskaņas. Lai lokalizētu raidītāja vietu, jāuz­tver atbalss un laika starpība starp signāla noraidī­šanu un tā atgriešanos. Tādēļ skaņu uztvērējiem jāat­rodas pusviļņa attālumā citam no cita. Bet bezzobu va­lim atstatums starp ausīm ir tikai 1 metrs, bet nevis 37,5 metri. Ja vaļi tiešām izmanto lokācijai šīs zemfrek­vences skaņas, tad mūsdienu tehnikai gan derētu no tiem pamācīties!

Vaļiem ir lielisks lokators, un tomēr laiku pa laikam tie nokļūst uz sēkļa. Desmitiem, dažreiz pat simtiem vaļu bieži paliek uz sēkļa. Parasti tos atrod pārāk vēlu, kad jau ir iestājusies agonija un palīdzēt tiem vairs nav iespējams.

Parasti tas atgadās līčos, kur paisuma līmenis ir augsts. Tad melnvaļi, zobenvaļi un melnie zobenvaļi pirms bēguma nespēj aizpeldēt prom. Jaunzēlandes vie­tējie iedzīvotāji un baltie kolonisti 19. gadsimtā paisuma un bēguma laikā devās vaļu medībās.

Daži rievainie vaļi medī krastu tuvumā spēcīgā vēirā, dažreiz tos krastā izmet arī straumes — parasti uz zemes strēlēm, kas tālu iestiepjas jūrā, ja jura stipri viļņojas un ūdens līmenis strauji mainās.

Orkneju, Fareru, Setlandes salu piekrastē jūras di­bens ir nolaidens, to sedz smilšaina un mīksta grunts. So salu tuvumā novēroti vairāki gadījumi, kad vaļi no­kļuvuši uz sēkļa. Doktoru Van Hillu ieinteresēja šie gadījumi. Viņš ar speciālu kuģi, uz kura bija uzstādīts

hidrolokators, devās pētniecības braucienā un veica daudz interesantu novērojumu. No mīkstas grunts kuģa hidrolokators saņem vāju atbalsi. Lokācija ir vairāk vai mazāk neprecīza arī tādēļ, ka krasta tuvumā ūdeni vien­mēr ir vairāk gaisa pūslīšu un dispersu daļiņu, kas atbalsi padara neskaidru. Signāls it kā izplūst, kļūst neskaidrs.

Profesors Melress ir veicis eholokācijas eksperimen­tus ar sikspārņiem. Tie labi uztvēra vertikāli novietotu stiklu un lidojot meta ap to līkumu. Ja stikla plāksnes slīpuma leņķi samazināja, sikspārņi vairs neievēroja stiklu un reizēm pat atsitās pret to. Doktors Digrafs aizstāja stiklu ar slīpi novietotu spoguli. Sikspārņi arī to «neredzēja», jo viņu raidītie signāli atbalsojās no slīpās virsmas sāņus no dzīvnieka. Viņi nedzirdēja sig­nālu atgriežamies.

Kad valis, vajādams zivju baru, tuvojas krastam, viņa uzmanību galvenokārt saista medības. Odenī vaļa lokators seko zivīm, un tā stars slīd pāri dobumainajam, ieslīpajam dibenam. Turklāt smilšains vai dūņains di­bens dod vāju atbalsi. Ja tādā jūras dibenā ir akmeņi un klintis, tad lokators tos skaidri uztver, bet dibens starp tiem tiek uzskatīts par brīvu eju.

Pa lielākai daļai vaļi nokļūst uz sēkļa tieši medību karstumā. Par to liecina viņu pārpildītie kuņģi. Pama­nījis, ka atrodas uz sēkļa, tālu prom no dziļajiem un mierīgajiem ūdeņiem, valis krīt izmisumā un raida briesmu signālu. Biedri steidzas palīgā un arī nonāk lamatās.