V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Pagaidām tie ir tikai pirmie panākumi, tāpat kā ar «mīkstajiem» apvalkiem. Jāpanak, lai mīkstā dzen­skrūve atkarībā no darba apstākļiem «aktīvi» mainītu lāpstiņu slīpumu, kā to dara valis.

ka atrast ceļu okeana?

«Savādi, cik maz mūsu iztēli nodarbina pasaule zem jūras virsmas; savādi, ka iztēle lidinās un nekad nepeld. Domās mēs labprāt gremdējamies stihijā, kuras apak­šējos slāņos nedzīvo zīdītāji un augšējos vispār nav iespējama nekāda dzīvība, bet pat sapņos ļoti reti sevi iedomājamies zemūdens valstībā, kur mīt mūsu rada­gabali … mūsu tuvākie radinieki, kā piemēram, balt- valis, tāds miļš, gludens un patīkams (spriežot pēc viņa muļķīgā purna); tas ir vismilzīgākais radinieks, kāds vien iespējams; tas piedzimst, pēc kaut kā tiecas un, nopeldējis visu mūžu, nomirst. Un nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Bet ja nu mēs domās sekotu viņam līdzi ūdens sti­hijā, kas ir viņa pasaule; ja domas paraudzltos no dzi­ļumiem augšup un cauri mainīgajam, dzidrajam ūdens slānim ieraudzītu zilās debesis, sauli, mēnesi, ziemeļ­blāzmu, dienu un nakti; ja domās paceltos virspusē cauri savandītajam ledus tuksnesim un apgāztajiem aisbergiem, šiem stalaktitiem līdzīgajiem kalniem, kas nokarājas'no debesīm un ir astoņas reizes lielāki par mūsējiem; ja, sakuļot ūdeni putās, izlauztos žilbinošajā dienas gaismā un uz mirkli sajustu svelmainos saules starus un ieelpotu gaisu; ja varētu izjust visu šo pār­dzīvojumu gammu un domās aptvert kaut vienu dienu no nesaprātīgā va|a dzīves, tad mūsu prāts varbūt ne­maz nespētu to visu saprast.» Tā rakstīja Rokvels Kents.

Okeāns. Ūdens apakšā, ūdens priekšā un aizmugurē, pa kreisi un pa labi — visur ūdens un ūdens. Nav tam ne gala, ne malas. Okeāns ir milzīgs.

Trīs ceturtdaļas mūsu planētas virsmas klāj šī vis­lielākā «baltā plankuma» ūdeņi. Pētījumi, ko veikuši tūkstošiem zinātnieku, ilgstošie braucieni, kuros devu­šies simtiem kuģu, tikai mazliet pavēruši noslēpumaino plīvuru. Tūkstošiem okeāna noslēpumu vēl gaida savus atklājējus. Nezināmas zemūdens straumes, kalnu zemes, gigantiskie zemes garozas lūzumi, milzīgie derīgo iz­rakteņu krājumi, jaunas augu un dzīvnieku sugas, mil­joni un miljardi kilovatu enerģijas, ko slēpj sevī pai­sums un bēgums, milzīgas barības plantācijas bada cie­tējai cilvēcei, beidzot atmosfēras skābeklis — tas viss ir okeānā.

Kuģis peld pa jūru. Stūrmanis nosprauž kursu milzī­gajā zilajā kartē. Kompass rāda debess puses, lote mērī nobraukto ceļu, sekstants un radiopelengators palīdz noteikt, kur patlaban atrodas kuģis, radiolokators brī­dina par briesmām. Kuģis pienāk un aiziet precīzi pēc saraksta. Bet gadās arī tā, ka nelīdz pat vispilnīgākā navigācijas iekārta — grafiks izjūk … Dažreiz kuģi ne­atgriežas gala ostā, pazūd bez vēsts. Okeāns glabā sa­vus noslēpumus …

maksa par aizmaršibu

Senie jūras braucēji daudz zināja par jūru. Kaut kas no šīm zināšanām ir nonācis arī līdz mums. Vēl šodien daudzās vietās zvejnieki turpina izmantot senču pieredzi un, pieliekot pie auss ūdenī iegremdētu airi, klausās jūras skaņās. Ar šo skaņu palīdzību viņi uzzina par zivju tuvošanos, uzmeklē labākās zvejas vietas.

Burinieku flotes vaļu medniekiem bija labi pazīsta­mas «vaļu balsis». Ziemeļu delfīnu — baltvali — viņi uzskatīja par vismuzikālāko vali un salīdzināja tā ska­ņas ar putnu troļļiem un flautas spēli. Sajās skaņās vis­labāk bija klausīties, braucot ar laivu. Pagāja daži gadu desmiti, burinieku floti nomainīja tvaikoņi, un seno vaļu mednieku stāstus sāka uzskatīt par parastām anekdo­tēm.

Pa to laiku kara flote savā rīcībā jau bija ieguvusi zemūdens ausis — hidrofonus. Tas notika pirmajā pa­saules karā, kad pārāk skandalozi sāka uzvesties vācu zemūdenes. Hidrofoni palīdzēja saklausīt dzenskrūvju troksni. Tiesa gan, ne vienmēr savlaicīgi.

Kāpēc zvejnieki izmantoja airi; bet karavīri ūdenī iegremdēja mikrofonu? Tas tāpēc, ka skaņas no ūdens gandrīz nemaz nenokļūst gaisā, tāpat kā no -gaisa ūdenī. 99% skaņas enerģijas zūd, plūstot cauri gaisa • un ūdens robežslānim. Dzirdamību var uzlabot, pabā­žot galvu zem ūdens, tomēr … liidrofons ir labāks.

Pirmie hidrofoni bija mazjutīgi. Lai tie varētu pildīt savu uzdevumu, nācās nokopēt roņa auss formu. Hidro- fons, kas pēc savas formas atgādina roņa ausi, sāka zi­ņot par zemūdeņu tuvošanos. Par citām jūras skaņām tas ziņoja maz, un tajās sevišķi neieklausījās. Galvenais bija zemūdenes.

Kad sākās otrais pasaules karš, šie skaņu uztveres līdzekli kļuva daudz pilnīgāki. Pagāja gandrīz trīsdes­mit gadu! Un tad sākās brīnumi.

Hidrofonus uzstādīja dažos Amerikas piekrastes sek­toros, izveidojot stipri sazarotu pretzemūdeņu aizsardzī­bas tīklu. Visu ziemu bija klusums, bet, sākoties pavasa­rim, bija sadzirdamas neizprotamas un aizdomīgas skaņas. Sākumā domāja, ka tas ir «ienaidnieks», bet, tā kā «ienaidnieks» izturējās diezgan savādi — nedevās uz­brukumā un trokšņoja tikai rīta un vakarā stundās, trauksmi atcēla. Pēc padoma griezās pie biologiem. Iz­rādījās, ka šīs skaņas radīja vēžveidīgie un zivis, kam bija sācies nārsta periods.

iNe mazums pārpratumu bija ari uz kuģiem. Sardzes kuģu un zemūdeņu hidroakustiķi arī sāka ieverot neiz­protamās skaņas. Tās lielākoties atradās uz dzirdamī­bas robežas. Bet reiz skaņas sāka strauji pastiprināties. Šaubu vairs nebija! Tuvojās jaunas konstrukcijas zem­ūdene. Izziņoja kaujas trauksmi un sagatavoja dziļum- bumbas. Tomēr nekāda torpēdu uzbrukuma nebija,, un

«zemūdene» nozuda tikpat ātri, kā parādījusies. Lūk, izraksts no amerikāņu zemūdenes «Hermit» sardzes žurnāla: «08.10. Fiksējam neparastas skaņas … šai pei- lējumā periskopā nekas nav redzams.» Līdzīgas ziņas pienāca arī no citiem kuģiem. Tādu trauksmju bija daudz, un ne jau tūlīt akustiķi aptvēra, ka šķietamo trauksmju cēlonis ir vaļi.

Skaņu bagātība jūrā lika mainīt konstrukciju akus­tiskajām mīnām un torpēdām, kas sprāgst no kuģa ra­dītā trokšņa. Mīnu un torpēdu hidroakustiskos aparā­tus apgādāja ar speciāliem filtriem.

Tā tika atkal celtas gaismā un papildinātas seno jūrās braucēju eināšanas par jūras skaņām.

Karavīru maldi lika padomāt par jūras skaņu no­pietnu pētīšanu. Dzima jauna zinātne — jūras bioakus- tika.

Izrādījās, ka skaņas izdod ne tikai dzīvas būtnes — vēžveidīgie, moluski, zivis un vaļveidīgie, bet skan arī pats ūdens. Straumes, paisums un bēgums, viļņi, le­dus — tie ir visdažādāko skaņu avoti, sākot ar mums vēl nedzirdamām infraskaņām, kuru svārstību frekvence ir 1—20 herci sekundē, cauri visam dzirdamo skaņu diapazonam līdz nedzirdamām ultraskaņām (frek­vence — 15—20 kiloherci). «Klusuma pasaule» izrādījās skaņu pārbagāta!

Redz:e, dzirde, oža, tauste, garša. Tie ir pieci svarī­gākie jutekļi, kas sniedz mums informāciju par apkār­tējo pasauli. Vispirms redze, kas dod 85% no visām zināšanām par pasauli, tad seko dzirde un visi pārējie. Tiesa, tumsā mūsu redze ir bezpalīdzīga. Pirmajā vietā izvirzās dzirde, un tai palīgā nāk mūsu diezgan vājā oža.

Bet sauszemes dzīvnieku lielajam vairumam visla­bāk attīstīta dzirde un oža. Skaņas un smaržas tiem ir svarīgākie informācijas avoti. Izņēmums ir tikai stāvo un augsto kalnu, tāpat bezgalīgo līdzenumu dzīvnieki un daži putni.

Ūdens masas. Ar katru metru dziļāk ūdenī gaismas daudzums samazinās, mainās tās spektrālais sastāvs, un tikai zilļganraji Stari nonāk 200—o0"0 metru dziļumā: