V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Seit Valda mūžīga krēsla, bet dziļāk par četrsimt met­riem ir īsta nakts. Vissīkākie dzīvie organismi — filo- un zooplanktons, ūdenī suspendētās smilšu un dūņu daļiņas — tas viss traucē redzamību. Pat kristāl­dzidrā ūdenī dziļāk par 50—60 metriem nekas nav sa­skatāms. Te dzīve norit miglā — gaišzilā, zaļā vai rožainā. Ja peldot izmantotu tikai redzi, tad ātrums būtu tāds kā bruņurupucim. Jo citādi var iekļūt ne­laimē.

Haizivis sāk izmantot redzi tikai pēdējos desmit metros, kad tās «notēmē» uz medījumu pirms- pēdējā lēciena. Līdz šim brīdim redze ir lieka, un tas nekļūdīgi atrod medījumu pēc nojautas. Vairums jūras iemītnieku rīkojas tāpat-, jo viņi ir tuvredzīgi.

Jūrā par galveno kļūst dzirde. Skaņa traucas ūdenī ar pusotra kilometra ātrumu sekundē, atduras pret šķērsli un jau kā atbalss nāk atpakaļ. Ir pagājusi tikai viena sekunde, bet ceļš jau zināms 700 metru uz priekšu. Un, kaut arī dziļumā nenokļūst gaisma un kaut arī ūdens ir zaļš no planktona, — skaņa droši lauž sev ceļu uz priekšu. Atbalss atgriežas un ziņo: «akmens», «krasts», «dibens», «zivis», «aļģes»…

Ir fiziskās, augu, derīgo izrakteņu, jūras straumju un dažādas citas kartes. Katra no tām sniedz milzum daudz ziņu, jo tajā atspoguļojas simtu cilvēku darbs, pieredze, zināšanas. Bet kā būtu, ja sastādītu akustisko jūras karti un ar pieņemtiem apzīmējumiem tajā uzrā­dītu dotā jūras sektora iemītniekus un visas to izdotās skaņas. Kartē atspoguļotos akustiskais reljefs: skaņu aktivitātes augstienes un iegruvumi, jūras iemītnieku radītā pastiprinātā trokšņa kalnāji un klusuma ielejas. Zvejniekam tā norādītu zvejas vietas dažādos gada un diennakts laikos, jūrniekam palīdzētu orientēties. Šādu karšu vēl nav, bet tās ir ļoti vajadzīgas un tās noteikti būs.

Mēs vēl maz zinām par jūras skaņām. Tāpēc tās jāpētī, jo patlaban tās ir ne tik daudz informatīvas, cik provokatoriskas. Kas tie par sprakstiem? Kas tos rada? Ko tie nozīmē? Pagaidām uz šādiem jautājumiem ne Vienmēr iespējams atbildēt. Šim nolūkam vajadzīga akustiskā karte.

degunam par visu jāatbild

«Skaņu juceklis» — tā amerikāņi dēvē jūras orga­nismu radīto kakofoniju piekrastes joslā. Pat izlaiž ska­ņuplates ar šādiem ierakstiem. Kā tad rodas šīs ska­ņas?

Vispopulārākie jūras iemītnieku mūzikas instrumenti ir rīve un sitamie instrumenti. Zivīm zobi atrodas rīklē, un, tiem rīvējoties, rodas daudz skaņu. Peldpūsli zivis izmanto kā bungas, tikai vālītes te aizstāj īpaši mus­kuļi. Saraujoties ar neiedomājamu ātrumu — līdz 350 reizēm sekundē, tie spēj radīt atsevišķus tarkšķus un veselas tarkšķu kaskādes. Ja peldpūslis ir divdaļīgs, tad ar to var pīkstēt un tarkšķināt, dzenot gaisu no vie­nas daļas otrā. Vēžveidīgie klabina spīles, bet moluski — gliemežvākus.

Un ko lai dara vaļi? Tiem nav rīves, arī peldpūslis nav paredzēts. Mēs zinām, ka valis ir zīdītājs. Bet visi zīdītāji izmanto balss saites. Sašaurinot vai paplašinot spraugu, caur kuru gaiss iekļūst rīklē vai mutē, dzīv­nieki rada visdažādākās skaņas. Tomēr vaļiem ari balss saišu nav!

Vēl senie grieķi lauzīja galvu: «Valis izdod skaņas. Bet kā?» Uz šo jautājumu divi tūkstoši gadu nebija atbildes.

Tiešām, zobainajiem vaļiem, pie kuriem pieder arī delfīni, mute un deguns ir šķirti uz mūžu. Mute pali­kusi, kur bijusi, bet deguns ar vienu nāsi aizvirzījies uz galvvidu — Uz galvas visaugstāko punktu. Delfīnam iznirstot virs ūdens, parādās viņa galvvidus, viņš iz- fclpo, ieelpo — un atkal nozūd ūdertī. Ērti? Un kā vēl! Nevienam taču nav patīkami, ja plaušās iekļūst ūdens. Bet delfīnam ūdens ir visapkārt. Lūk, tāpēc arī vaja­dzēja pielāgoties.

Bet tas vēl nav viss. Deguns un mute ne tikai «de­vušies katrs Uz savu pusi», bet arī barības un gaisa vadi nekur nekrustojas. Tas pats uzgāmuris — skrim­slis, kas, rijot barību, mums noslēdz ieeju plaušās, zo­bainajiem vaļiem ir izveidojies par garu cauruli. Tā pārdala rīkli no apakšas uz augšu un cieši savienojas ar degunu. Tāpēc, ēdot ūdenī, tas nevar iekļūt plaušās.

Odens nevar iekļūt arī caur degunu — to noslēdz

speciāls vārstulis. Jo dzi|āk nirst valis un jo lielāks ir ūdens spiediens, jo ciešāk noslēdzas vārstulis.

Aiz vārstu|a deguna dobumā ir daži musku|irmai- siņi. Sākumā domāja, ka tie veido vēl vienu aizsargu pret ūdens iekļūšanu. Ja, ātri ieelpojot, sīkas ūdens šļa­katas iekļūst ieelpojamā gaisā, tad tās paliek šajās muskuju kabatiņās. Tomēr šis uzskats neapstiprinājās.

Ja caur cieši sakniebtām lūpām no mutes spēcīgi izpūš gaisu, rodas pīkstieni. Jo stingrāk sakniebj lūpas un pūš gaisu, jo smalkāks ir pīkstiens. Apmēram tāpat rīkojas arī zobainie vaļi. Ieelpojot muskuļu maisi de­guna dobuma sieniņās piepildās ar gaisu; izelpa un ieelpa ilgst 7—10 sekundes. Vārstulis noslēdzas. Voslē- dzas arī ieejas musku]u maisiņos. Valis ienirst, ūdens spiediens pieaug. Uz katriem 10 metriem nāk klāt 1 at­mosfēra. So spiedienu vaļa organismā izjūt katra šūna. Arī deguna maisiņos gaisa spiediens ir tāds pats. 20 metru dziļumā — 2 atmosfēras, 5D metru dziļumā — 5 atmosfēras un tā tālāk. Bet galvaskausa kaulu ieslēg­tajā šaurajā deguna kanālā spiediens mainās maz. Gaisa spiediens muskuļu maisiņos un pašā deguna kanālā ir dažāds. Tikko valis atslābinās maisiņu muskuļus, tā gaiss tūlīt ieplūdīs šai spraugā. Būs dzir­dama skaņa. Savādie maisiņi degunā ir aizstājuši balss saites. Skaņu vairums zobainajiem vaļiem rodas tādā veidā! Tikai nedaudzas skaņas rada pagarinātie uzgā- mura skrimšļi un deguna vārstulis, tam atveroties.

Reiz Viljams Sevills izdzirda okeanārijā čīkstošas skaņas. Viņš pikti pagriezās, lai redzētu, kas traucē svi­nīgo klusumu eksperimenta laikā. Cikstiens atskanēja atkal. Tagad vairs šaubu nebija. Skaņa nāca no skaļ­ruņa, kas bija savienots ar hidrofonu. Sarūsējusi vira čīkstēja zem ūdens!

Tā sākās iepazīšanās ar daždažādām delfīnu izdo­tām skaņām. Vislabāk pazīstamas skaņas, ko izdod okeanārijā dzīvojošās delfīnu sugas: afalīnas, melnvaļi, parastie delfīni, stenellas, baltvaļi u. c. So dzīvnieku skaņu arsenālā ir čīkstoņa, šņirkstoņa, riešana, ņaudē­šana, šmaukstināšana, smilkstoņa, klabināšana, sprak- stoņa, čivināšana, blīkšķi, pīkstēšana, rēkoņa, sasvilp- šan^s. TTn tas vēl nebūt nav pilnīgs uzskaitījums.

Cilvēks parasti izmanto vidējas frekvences skaņas — no 800 līdz 5000—8000 herciem. Tikai retos gadījumos mūsu runā skaņu frekvence ir zemāka vai augstāka.

Delfīniem signālu diapazons ir daudz plašāks. Viņi izmanto skaņas no 150—170 līdz 200 000 herciem. Visas delfīnu izdotās skaņas, kas ir augstākas par 15000— 20 000 herciem, mēs nedzirdam, jo tās ir ultraskaņas.

I<���ā liecina delfīnu dzirdes uztveres robežu pētījumi, delfīnu signālos ir ultrafrekvences skaņas, tomēr paši delfīni uz signāliem, kuru frekvence augstāka par 80 000—120 000 hercu, reaģē vāji. Kāds tam iemesls? Vai nu ultraskaņu ģeneratora «mākslīgās» skaņas viņus neinteresē, vai arī tiešām viņi tās vairs neuztver? Pa­gaidām tas nav noskaidrots.

Ja ultrafrekvences skaņām delfīni nepievērsa nekā­das uzmanības, tad zemfrekvences skaņas no 400 līdz 1000 herciem acīmredzot tiem izraisīja bailes. Šajos Vintropa Kelloga eksperimentos ar delfīniem zemfrek­vences skaņas metāla baseinā izraisīja delfīniem nepa­tīkamu kairināiumu, un tie devās uzbrukumā skaņas avotam. Iespējams, ka vainīga bija varenā atbalss, ko radīja baseina metāla sienas, jo citos baseinos nekas tamlīdzīgs netika novērots. Šajos pašos eksperimentos delfīnam Albertam tika noteikta augstākā dzirdes ro­beža — 60 kilohercu. Varbūt tas izskaidrojams ar del* fīna individuālajām īpatnībām?