V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Iepriekš visu laiku stāstīts par zobainajiem vaļiem. Bet kā ir ar b.ezzobu vaļiem? Tiem nav tik komplicēta deguna un balsene ir tāda pati kā pārējiem zīdītājiem. Bezzobu va]iem nav vis viena nāss kā zobainajiem, bet divas. Viņu izdoto skaņu noklausīšanās arī nedeva se­višķus rezultātus. Skala sēkšana, zemfrekvences vaidi 1 kiloherca robežās, rēkoņa — lūk, arī viss. Tāpēc se­cināja, ka šie va]i vispār ir mēmi.

Bet tad notikumi guva negaidītu pavērsienu. 1961- gadā akustiskās stacijas Klusā un Atlantijas okeāna piekrastē pēkšņi sāka reģistrēt neizprotamas skaņas. Frekvence 20 herci. Mūsu dzirdamības zemākā robeža. Signālu jauda no 1 līdz 25 vatiem. Skaņas ilga 10 ( 15, 20 minūtes, pēc tam izzuda. Atskanēja no jauna un at­kal izzuda. Un tā visu pavasari. Vasarā izzuda pavi­sam. Rudenī atskanēja no jauna. Uzsāka skaņu peilē- šanu. Dīvaini — skaņas nestāvēja uz vietas, bet pārvie­tojās ar 3—4 mezglu ātrumu stundā. Speciāla lidmašīna sāka regulāri pārbaudīt skanošo okeāna sektoru 300 jūdžu platībā. Viss velti. Tikai reiz izdevās ieraudzīt iznirušu vali. Tieši šai brīdī no zemes ziņoja, ka signāli mitējušies.

Šoreiz ātri atteicās no domām, ka tās ir zemūdenes radītas skaņas. Arvien vēl palika mīkla, kuram dzīvnie­kam tās piederēja. Fiziķu aprēķini rādīja, ka, spriežot pēc jaudas, tas droši vien ir kāds ļoti liels dzīvnieks. Valis pilnīgi atbilda viņu aprēķiniem. Bet Vaļiem tik ze­mas frekvences skaņas nebija konstatētas.

Signāli atskanēja tikai pavasari un rudenī, šai laikā gar stacijām gāja vaļu bari. Viņu izdotās skaņas bija labi dzirdamas un sen zināmas. Jaunās skaņas nebija līdzīgas nevienai no tām.

Iedegās karsti strīdi. Vieni domāja, ka tas ir kaša- lots — zobainais valis, citi teica, ka tie ir bezzobu vaļi. Un tad viens no vaļveidigo skaņu pētīšanas pionieriem, doktors Viljams Sevills, minēja diezgan pārliecinošus argumentus par labu pieņēmumam, ka skaņu avots ir bezzobu valis — finvals. Tieši šajā laikā finvali parādās pie krasta, arī skanēšanas un klusuma cikli pilnīgi sa­krīt ar finvala iegremdēšanās un izniršanas ritmiem: Patiesi, «lielais mēmais» bija sācis runāt!

Kādēļ gan šie vaļi izdo'd tik dīvainas skaņas?

Reiz no Kaņinas pussalas augstā krasta mēs vēro­jām, kā zvejnieki uzmeta tīklu delfīnu — baltvaļu ba­ram. Lielie, baltie dzīvnieki šaudījās no viena tīkla gala uz otru, meklējot izeju. Viens baltvalis atdalījās no pā­rējiem un aizpeldēja gandrīz līdz pašam krastam. Sai vietā tīkls bija noslīdējis zemāk, un te apmēram metra dziļumā izveidojās šaura eja. Baltvalis lēnām piepeldēja ,tai klāt un pēkšņi kā bulta ienira tajā. Pēc dažām se­kundēm viņa mugura parādījās blakus tīkla pludiņiem un atkal nozuda/' Tūlīt arī izbeidzās baltvaļu paniskā šaudīšanās no viena tīkla gala uz otru. Kā pēc koman­das tie ienira ūdenī. Jau pēc brīža viņu ķermeņi pazi­bēja seklumā — vienīgajā glābējā izejā. Pagāja tikai dažas sekundes, un tīklā vairs nebija neviena delfīna. Nejauši izkluvušais baltvalis parādīja ceļu visiem pārē* jlem? Bet kā?

— Viltīgs dzīvnieks, — saka zvejnieki. — Tikko viens izsprūk, tā i nemanīsi, ka pārējie būs prom.

So delfīnu īpatnību labi zina gan Krievijas ziemeļu piekrastes iedzīvotāji — pomori, gan Melnās jūras del­fīnu zvejnieki.

Džons Lillijs savā grāmatā «Cilvēks un delfīns» min tādu gadījumu. Delfīnu ielaida laboratorijas baseinā. Pirms tam tas ilgi bija bijis par izmēģinājumu dzīv­nieku. Acīmredzot delfīns bija savainots, jo, nokļuvis dziļā ūdenī, sāka slīkt. Baseinā bija uzstādīti hidrofoni, un laboratorijā varēja dzirdēt katru delfīna izdoto skaņu. Slīkstošais raidīja īsu «briesmu signālu». Pie viņa tūlīt piepeldēja divi citi, satvēra pie sāniem un izgrūda virspusē, lai tas ieelpotu gaisu. Tad visi trīs iegremdējās ūdenī un sāka sasvilpties. Pēc tam «glābēji» mainīja taktiku. Viņi vairākas reizes peldēja zem del­fīna, skardami tā jutīgo vēderu ar savām muguras spu­rām. Reaģējot uz pieskārienu, ievainotajam delfīnam sāka kustēties krūšu spuras, un viņš uznira virspusē. Tā turpinājās diezgan ilgi. Lillijs ar izbrīnu vēroja šo neparasto rīcību.

Nelielu jūras šaurumu pārdalīja-, zemē ierokot garas alumīnija caurules." Atstarpes starp "caurulēm — 1 metrs. Zoga galā stāvēja pētniecības kuģis, kas gai­dīja pelēkos vaļus. Vajadzēja pierakstīt šo dzīvnieku iz­dotās skaņas. Pēkšņi parādījās delfīnu grupa. Tie sa- svilpās un brīžiem klakšķināja. Tad svilpieni mitējās un atskanēja intensīva klakšķināšana un čīkstēšana. Del­fīni pagriezās uz krastu, bet viens devās pie alumīnija caurulēm. Laiku pa laikam viņš svilpoja un klakšķināja. Aizpeldējis līdz caurulēm, viņš strauji pagriezās un de­vās atpakaļ pie bara. Pēc ļoti intensīvas sasvilpšanās viss bars ātri peldēja uz alumīnija caurulēm un laimīgi tika tām garām.

Visas šīs pazīmes rāda, ka delfīni aktīvi izmanto signalizāciju. Dažāda, ilguma, intensitātes un. ftekven- ces svilpieni tiem noder par sazināšanās līdzekli un in­formācijas pārraidītāju.

Iepriekš minētajā piemērā delfīni pēkšņi pārstāja sasvilpties un sāka klakšķināt un čīkstēt. Bija sācis darboties delfīnu hidrojokators. Viņi atklāja šķērsli. Alumīnija caurules bija izveidojušas «skaņu žogu». To uzstādīja speciāli — gaidīja, lai lielais, pelēkais valis pienāktu tuvāk kuģim, uz kura atradās skaņu ierakstu aparatūra. Delfīnu izlūks noskaidroja apstākļus, atgrie­zās pie bara, ar svilpieniem «paziņoja» novērošanas re­zultātus, un delfīni šķērsli pārvarēja.

Hidrolokācija — vaļveidigo raidīto skaņu otrs sva­rīgākais uzdevums. Ar skaņu signalizācijas palīdzību tie pamana šķēršļus, atrod ceļu vissarežģītākajā māk­slīgi radītajā labirintā, nosaka, kur atrodas krasts un kāds ir okeāna dibena reljefs. No visdažādākajām vaļ- veidīgo raidītajām skaņām īpaši izceļas ilgstoši impulsi ar mainīgu frekvenci, kas vaļiem vajadzīgi navigācijai, tāpat kā spēcīgs lokators uz kuģa, un īsi impulsi ar pastāvīgu frekvenci, kurus tie izmanto medībām vai arī peldēšanai sarežģītos laboratorijas labirintos. Ar šīm skaņām vaļi it kā aptausta tuvumā esošos priekšmetus.

Hidrolokators palīdz vaļiem izvairīties no briesmām un atrast barību. Pēc amerikāņu speciālistu domām, tas ir daudzkārt pārāks par hidrolokatoriem, kurus uzstāda mūsdienu atomu zemūdenēs.

Apskatiet jebkuru zobainā vaļa attēlu. Cik savāda ir viņa galva! Zokji — izstiepti tālu uz priekšu kā knābis. Galvaskausa kauli atvirzīti atpakaļ. Tīri kā kauss ar garu rokturi. Uz priekšu izstieptos žokļus klāj tauku spilvens. Tas ir pieres izcilnis. Dažām sugām, piemē­ram, parastajam delfīnam, tas ir mazs, bet melnvalim tik liels, ka sniedzas pāri augšžokļa galam.

Pašam galvaskausam ir ne vien neparasta forma, bet tas ir arī asimetrisks. Tā labā puse ir lielāka par kreiso.

Akadēmiķis V. Šuleikins izvirzīja matemātisku hi­potēzi, kas izskaidro šo asimetriju. No tās izriet, ka peldot delfīnam it kā jāieskrūvējas ūdenī. Sai brīdī viņa ķermeni klāj polarizēts elipsveida vilnis. Ja galva būtu simetriska, tad delfīnam būtu jāgriežas kā skrūvei. In­teresanta hipotēze!

Bet tas vēl nav viss. Izrādās, ka uz galvaskausa priekšējās sieniņas kauliem balstās ne tikai tauku spil­vena aizmugures daļa, bet arī deguna kanāla gaisa maisi. Arī tie, tāpat kā galvaskauss, ir nedaudz asimet­riski.