Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Japāņu senajos rakstos ir pieminēti ap 20 vul­kāna izvirdumi. īpaši spēcīgi tie bijuši 800., 804. un 1 707. gadā. Fudzijama iedvesmo arī māksliniekus. Kalnu fotografē, zīmē, tam velta dzeju. Valdība rajonu, kurā atrodas Fudzi kalns, pasludinājusi par nacionālo parku.

Sicīlijas vulkāns Etna tiek uzskatīts par pašu lielāko Eiropā. Tas nu jau vairākus gadu simtus turpina aktīvi darboties. Ir arī samērā daudz ziņu un aculiecinieku stāstu par Etnas izvirdumiem - reizēm pat traģikomisku. 1669. gadā Etna sāka aktīvi gatavoties kārtējam izvirdumam. Tuvumā esošās Katanjas iedzīvotāji nolēma, ka jāmēģina pasargāt pilsētu no verdošās lavas straumēm. Drosmīgākie izpētīja vulkāna apkārtni un jau sacietējušās magmas izvirzījumā atrada vietu, kur varētu izrakt grāvi un novirzīt daļu lavas uz citu pusi. Pilsētas iedzīvotāji visi kā viens devās uz magmas izvirzījuma vietu un ar dzelzs laužņiem izveidoja magmas slānī glābiņu sološo padziļinājumu. Taču vieta bija izvēlēta neveiksmīgi, jo tagad lava, plūstot pa jauno ceļu, nopietni apdraudētu kādu citu pilsētu - Paterno, kas arī atradās netālu no Etnas. Paterno iedzīvotāji sacēlās pret katanjiešu ideju un izveidoto padziļi­nājumu atkal aizbēra. Katanjai neizdevās izvairīties

no traģēdijas - lava nopostīja samērā lielu daļu pilsētas.

Samērā bēdīgas sekas bija arī Etnas izvirdumam, kas notika 1971. gadā. Šajā reizē verdošās lavas ceļā stāvēja lieliska vulkānu pētīšanas observatorija un labākās slēpošanas trases ar trošu ceļiem. Tas viss tika iznīcināts. Bez tam Etnas nogāze neizturēja vulkāna iekšienē izveidojušos spiedienu un sašķēlās. No plaisas sāka plūst ugunīgas magmas straumes, izpostot fermas, vīna dārzus, mājas un tiltus. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ nežēlīgās stihijas ceļā negadījās vietas, kur vienkopus dzīvo daudz cilvēku.

Vulkanologs Haruns Tazijevs izvirdumu vēroja no vietas, kas atradās pavisam tuvu krāterim, un vēlāk publicēja savus iespaidus par redzēto. «Centrālajā krāterī atvērās jauna rīkle piecu metru platumā un vismaz 50 reizes stundā ar drausmīgu rēkoņu izspļāva pa lielai porcijai karstas gāzes. Šo gāzu temperatūra bija vismaz 1000 grādu pēc Celsija skalas, bet ātrums, ar kādu tās pārvietojās, - vismaz 500 kilometru stundā. Šo «izelpu» starpbrīžos mēs varējām ieskatīties nokaitētajā cilindrā, kurš bija izveidojies zemes dzīlēs. Un tomēr, neraugoties uz drausmīgo karstumu, es nevarēju atraut acis no šīs pārsteidzoši baisās un reizē tik skaistās ainas.»

Leģendārais Santorins, kura grandiozais izvirdums notika 1470. gadā pirms mūsu ēras, atrodas Egejas jūrā uz ziemeļiem no Krētas, un tieši ar šo vulkānu daži ievērojami zinātnieki saista mītu par Atlantīdas bojāeju. Izvirduma laikā daļa Tiras salas iegrima dzelmē, cieta Grieķu arhipelāgs, Peloponēsas krasti, Palestīna, salas Mazāzijas piekrastē un Krēta.

Ja salīdzinām Santorina izvirdumu ar Krakatau, jāsaka, ka tas bija daudzas reizes spēcīgāks un briesmīgāks. Pirms mošanās Santorins ilgi atpūtās. Tad milzīgs sprādziena vilnis nopostīja visu, kas atradās 100-150 kilometru rādiusā ap vulkānu. Pēc tam sekoja pazemes grūdieni un sākās pelnu lietus, kas Tiras salu pārklāja ar 30 metrus biezu pelnu kārtu. Krētā un Kiklādu salās pelnu kārta bija ievērojami mazāka, bet tik un tā pietiekama, lai uz vairākiem desmitiem gadu iznīcinātu visu augu valsti. Pāri brāzās arī milzīgs cunami, kas applūdi­nāja Krētas krastu pusstundas laikā.

Ne jau velti Islandi dēvē par vulkānu zemi, jo samērā nelielā teritorijā tur atrodas 40 ugunskalnu.

1783. gadā notika Laki vulkāna izvirdums. Šim vulkānam ir ļoti oriģināla krātera forma - faktiski to veido virkne krāteru 25 kilometru garumā. Šāda tipa vulkāni izvirduma laikā parasti «izspļauj» ļoti daudz lavas. Tiek uzskatīts, ka Laki izvirduma laikā izplūdis visvairāk lavas. Izvirdums nesākās pēkšņi, par tā tuvošanos vēstīja pazemes grūdieni un gāzes strūklu izplūdumi. 1783. gada 8. jūnijā sāka plūst tvaiki un pelni. Pēc dažām dienām sāka plūst lava. Pirmās lavas straumes plūda no vulkāna ziemeļaustrumu puses. Lavas upe bija 15 kilometru plata un 60 kilometru gara. Lavas bija tik daudz, ka tā pilnīgi applūdināja ieleju 180 metru biezumā. Izvirdums turpinājās 6 mēne­šus. Šajā laikā no Laki izplūda 12 km 3 magmas, tās verdošās straumes iznīcināja 13 fermas un pārklāja 560 km 2 lielu teritoriju. Tā kā lava tek lēni, cilvēks var no šīs verdošās straumes aizbēgt, un bojā gājušo

nebija daudz. Toties patiesi drausmīgas bija šīs katastrofas vēlākās sekas. Karstās lavas straumes izkausēja ledājus, upes mainīja gultni, pārplūda, un plūdi apņēma milzīgas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Pelni pārklāja augsni un iznīcināja augu valsti. Gaiss bija pilns ar indīgu gāzu mākoņiem, un tikai ceturtā daļa mājdzīvnieku spēja izturēt šos apstākļus. XVIII gadsimtā Islande bija izolēta no pārējās pasaules un tādēļ nesaņēma nekādu palīdzību no ārpuses. Zemi piemeklēja šausmīga traģēdija, izmira piektā daļa tās iedzīvotāju - aptuveni 10 tūkstoši, jo baismīgajam badam klāt nāca arī neredzēti barga ziema.

Bēdīgi slavenais Monpelē vulkāns atrodas Martinikas salā. Informācija par pirmajiem izvirdu­miem attiecas uz 1635. gadu. Pēc tam vulkāniskā darbība samazinājās. Gandrīz pēc 50 gadu klusuma, XX gadsimta sākumā, notika jauns vulkāna izvir­dums, kas pilnīgi negaidīti izrādījās nāvējošs ne tikai apkārtējai augu un dzīvnieku valstij, bet kļuva arī par mokošas nāves iemeslu desmitiem tūkstošu cilvēku.

Traģēdija sākās šķietami nevainīgi. Monpelē kraujās atvērās daudzi karsti avoti. Pēc tam Senpjēras iedzīvotāji 6 kilometru attālumā no vulkāna juta pazemes grūdienus un klusumu pārtrauca nepatī­kams monotons troksnis. Iedzīvotāji, ziņkārības dzīti, devās uz kalna virsotni un ieraudzīja, ka ūdens krātera ezerā ir sācis vārīties. Vulkāns aktīvi darbojās. Nakts tumsā varēja redzēt spožus uzliesmojumus, troksnis pastiprinājās, palielinājās arī pelnu lietus. Drīz vien no vulkāna izšāvās karstu dubļu straume, kas, lielā ātrumā plūstot, noslaucīja visu savā ceļā.

Tad vulkāns uz pāris dienām it kā nomierinājās, līdz atskanēja apdullinošs sprādziens, izplūda milzīgs daudzums ugunīgas masas un pēc trim minūtēm Senpjēra bija pārvērtusies par ugunīgām krāsmatām. No 30 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju izdzīvojuši bija tikai divi. Pēc šī briesmīgā izvirduma vulkāns neno- mierinājās un turpināja aktīvi darboties. 1902. gada 2. jūnijā pāri mirušajai pilsētai atkal brāzās uguns viesulis - vēl spēcīgāks nekā pirmais. Vēl pēc divdesmit dienām ugunīgie viesuļi aizbrāzās uz otru pusi un aiznesa līdzi 1500 dzīvības.

Ar šo izvirdumu saistās vēl viena reta un ļoti interesanta parādība - vulkāna virsotnē no krātera vidus izauga 400 metru augsts obelisks, akmens stabs, kas nakts tumsā spīd. Šīs klints forma un izmēri nepārtraukti mainās, sprādzienu laikā no tās krīt lieli akmens bluķi, dažreiz nokrīt arī virsotne, bet pēc tam Monpelē obelisks sāk augt no jauna. No krātera pakāpeniski augšup ceļas bieza izkusušu iežu masa, kas gaisā sastingst, veidojot «cepuri». Obeliska iekšpusē acīmredzot atrodas ugunīga lava, kas nakts tumsā spīd pa plaisām.