Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Klints atrodas tuksnesī grūti pieejamā vietā tālu no civilizācijas. Ceļiniekam, lai to apskatītu, jāveic garš ceļš pa apvidu, kurā gandrīz nekas neaug.

Dienā šis pelēkais monolīts izskatās visai necili, taču, rietot saulei, tas sāk mainīties. Rietošās saules stari nokrāso Eiersa klinti spilgti sarkanos, rožainos, oranžos, ķieģeļkrāsas toņos. Neparastās krāsas veidojas, pateicoties dzelzi saturošo minerālu oksidācijai.

Tas ir aizraujošs skats - vērot, kā akmens milzis sāk mainīt savu neizteiksmīgo pelēko krāsu uz sulīgiem, spilgtiem toņiem. Kad saule noriet, klints kļūst melna.

Austrālijas aborigēni jau sen pazina Eiersa klinti. Viņi to uzskatīja par svētvietu un pielūdza to. Katru gadu monolīta pakājē notika rituāli. Klints apakšējā daļā ir daudz alu, kuru sienas aborigēni pārklāja ar dažādiem rituālu zīmējumiem, lai nodrošinātu sev veiksmīgas medības. Alas ir diezgan lielas. To maksi­mālais garums ir 800 metri, augstums - 30 metri. Alās atrodas trīs nelieli ezeri. Lietus periodā, kas gan ir tikai reizi dažos gados, pa akmens spraugām ūdens notek ezeros. Svelmainās dienās aborigēni klintī atrada gan ūdeni, gan patvērumu no karstās saules, tāpēc viņi nosauca klinti par Uluru, kas nozīmē «vieta, kur ir ēna».

Eiropieši par Eiersa klinti uzzināja tikai 1872. gadā, kad tuksneša pētnieks Ernsts Džailzs to nejauši atklāja. 24 km uz rietumiem no Eiersa klints atrodas citi klinšu veidojumi - Olgas kalni. 28 kvadrāt­kilometru teritorijā daba izvietojusi 36 noapaļotus klinšu monolītus. Aborigēni tos nosaukuši par Katatjuta - daudzgalvainie. Šīs dīvainās formas kalni, šķērsoti ar daudzām aizām, vilina tūristus.

1985. gadā tuksneša nostūri, kurā atrodas Uluru un Katatjuta, izveidoja par nacionālo parku. Aizsar­gājamā zonā aug ap 400 dažādu augu, tur mitinās 150 putnu, 70 rāpuļu un 25 zīdītāju sugas. Jau pēc 2 gadiem Uluru un Katatjutas parks tika pasludināts par Pasaules cilvēces mantojumu. Daudzi parka apmeklētāji mēģina uzrāpties Eiersa klintī. To izdarīt nav pārāk sarežģīti. Vislielākās grūtības sagādā moko­šais karstums. Tāpēc, gatavojoties kāpt klintī, nepie­ciešams ņemt līdzi pietiekamas ūdens rezerves, lai izvairītos no pārkaršanas un saules dūriena. Taču, kad visas grūtības ir pārvarētas, no 348 metru augstuma paveras plašā saules izdedzinātā Austrālijas tuksneša panorāma, un ir lieliska sajūta, kad tu apzinies, ka stāvi uz vislielākā akmens pasaulē.

Krakatau - dabas brīnums Tūkstoš piramīdu zeme - Turcija Vezuvs - darbīgais vulkāns Eiropā Fudzijama

Etna - lielākais vulkāns Eiropā Leģendārais Santorins Laki izvirdums - XVIII gs. traģēdija Monpelē vulkāns Parikutīns jeb vulkāna dzimšana

Daudzu tautu sensenajās leģendās dzīvo stāsti par dīvainiem kalniem, kas spļauj debesīs uguni. Pirmās ziņas par vulkāniem, kas sasniegušas mūsu laikus, attiecas uz pirmo tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Cilvēks, kurš kaut reizi ir kļuvis par vulkāna izvir­duma liecinieku, šo grandiozo dabas parādību noteikti nekad nevar aizmirst, un stāstījums tiek nodots no paaudzes paaudzē.

Daudzas paaudzes glabāja atmiņas par šīm baismīgajām katastrofām. Tagad vulkāni, kuru izvir­dumi palikuši cilvēku atmiņā, nosacīti tiek dēvēti par tādiem, kas darbojas. Pārējie skaitās apdzisuši vai aizmiguši, un šis otrais apzīmējums noteikti ir precī­zāks, jo tas, kas aizsnaudies, var atmosties, un ar vulkāniem tas nemaz nenotiek tik reti. Sen apdzisuši, tie pēkšņi sāk darboties, un notiek izvirdums, kura spēks ir tieši proporcionāls dziļā miega fāzes ilgu­mam. Tieši šādi vulkāni kļūst par vislielāko un

traģiskāko katastrofu cēloņiem. Bandaisana vulkāns Japānā tā atmodās 1888. gadā un iznīcināja 11 ciemus, Lemingtona vulkāns Jaungvinejā 1951. gadā paņēma 5000 dzīvību. Par visspēcīgāko XX gs. izvirdumu tiek uzskatīts Bezimjannija sprādzien- veidīgais izvirdums Kamčatkā. Arī šo vulkānu uzskatīja par apdzisušu.

Vulkāni uz zemeslodes ir izvietojušies noteiktos apgabalos - tektoniski aktīvās zonās. Vislielākā tektoniski aktīvā zona ir Klusā okeāna josla, kur atrodas 526 vulkāni, Kuriļu salas un Kamčatku ieskaitot.

Otra lielā tektoniski aktīvā zona ir loks, ko veido Vidusjūra, Irānas plakankalne, Indonēzija, Kaukāzs un Aizkaukāzs. īpaši daudz vulkānu ir Indonēzijas Zunda arhipelāgā (63, 37 darbojas). Bēdīgi slaveni ir Vidusjūras vulkāni ~ Vezuvs, Etna, Santorins. Pagaidām «guļ», bet jebkurā brīdī var mosties Elbruss un Kazbeks, un Ararats.

Trešā lielā tektoniski aktīvā zona stiepjas gar Atlantijas okeānu - 69 vulkāni. 70% darbojošos vulkānu atrodas Islandē.

Platības ziņā vismazākā aktīvā zona atrodas Austrumāfrikā. Tur ir 40 vulkāni, no kuriem darbo­

jas 16. Visaugstākais no tiem ir slavenais Kiliman­džāro.

Ārpus šīm zonām vulkānu uz sauszemes tikpat kā nav\ bet visu četru okeānu dibenā gan ir ļoti daudz vulkānisku veidojumu.

Krakatau vulkāna izvirdumu 1883. gadā nosauca par lielāko katastrofu pasaulē. Divsimt gadus vulkāns bija klusējis. Tad pēkšņi reizē uzsprāga trīs vulkāna krāteri. Izvirduma troksni dzirdēja Austrālijas centrā Elisspringsā 3500 km attālumā un Rodrigesa salā Indijas okeānā 4800 km attālumā. Tvaiks un vulkā­niskie izmeši pacēlās līdz 30 km, bet vulkāniskie pelni līdz 80 km augstumā. Krakatau sala ilgus gadus skaitījās parasta vulkāniskās izcelsmes sala Zunda šaurumā starp Javas un Sumatras salām. Salas vidū atradās 820 metrus augsts kalns. Neviens no salinie­kiem nevarēja pat iedomāties, kādu nelaimi tas atnesīs.

1883. gada 20. maijā virs vulkāna parādījās neliels pelnu mākonītis, bija dzirdama apslāpēta dunoņa. Salinieki neuztvēra nopietni arī dažus zemestrīces grūdienus, jo drīzumā viss apklusa.

Taču 26. augustā ap 13:00 salu satricināja apdullinošs sprādziens. Salinieki metās jūrā, lai glābtos no satrakotā vulkāna. Daži pat nemēģināja bēgt, jo uzskatīja, ka pienācis pasaules gals. Nākamajā rītā sala sasprāga divās daļās. Divas trešdaļas no bijušās salas pazuda jūras dzelmē. Apmēram 280 km 2 teritorijas pārklāja melna tumsa. Sprādziena vilnis septiņas reizes apgāja apkārt zemeslodei. Vairāk nekā 30 m augsts vilnis ar ātrumu 200 km/h uzplūda blakus esošajām salām. Tas pārklāja mežus, plantācijas, apdzīvotas vietas un atkāpjoties aiznesa sev līdzi drupas un cilvēku un dzīvnieku līķus.

Javas un Sumatras salās tika iznīcināts ap 300 apdzīvotu vietu. Nogrima ap 6000 zvejnieku kuģu ar visām komandām. Jūra bija pārklāta ar peldošiem tufa gabaliem. Pavisam gāja bojā ap 36 000 cilvēku. Pat nokļūstot līdz Šrilankai, viļņa augstums vēl bija 5 metri. Vulkāna izvirdumā izdalīto enerģiju var salīdzināt ar 400 ūdeņraža bumbu sprādzienu. Pelnu izvirdums bija tik liels, ka Džakarta, kura atrodas 150 km attālumā, pēc stundas iegrima necaurredzamā tumsā. Pēc četrām stundām pelni aizēnoja sauli arī Jokohamā Japānā. Pelnu daļiņas nosēdās pamazām vairāku gadu laikā. Un visus tos gadus saulrieti, pateicoties Krakatau pelniem, bija sarkani, bet saules un mēness krāsas dažkārt mainījās uz gaišzilu vai zaļu.

Ilgu laiku blakus esošās salas palika tuksnešainas, jo viss dzīvais bija gājis bojā. Tikai pēc pieciem gadiem augu un dzīvnieku pasaule pamazām sāka atjaunoties.

Tagad Krakatau periodiski turpina darboties, ne spēcīgi, bet toties bieži. Vulkāns nav redzams, jo tā vietā atrodas milzīga bedre. 1927.-1929. gadā vulkāniskās darbības rezultātā izveidojās jauna sala Anakrakatau (Krakatau bērns). Tas ir neliels ap 1 km garš sauszemes gabaliņš. Anakrakatau augstums ir apmēram 250 metru. Jaunizveidotās salas izmēri lēni, bet pastāvīgi pieaug. Virs Anakrakatau bieži var redzēt pelnu stabu. To var labi saskatīt arī no kuģuceļa Zunda šaurumā. Vai Anakrakatau atkal kļūs par 1883. gada notikumam līdzīgas traģēdijas cēloni?