Avdejs Kargins - Vienādojums bez nezināmajiem

UZ SKRITUĻIEM UZMONTĒTAIS SĪKUlis satvēra manu čemodānu.

— Ciemiņš mājā — prieks mājā, — viņš paziņoja spalgā balsī. — Neses iemītnieki sveicina jūs un izsaka cerību, ka brauciens uz šejieni nebija pārāk nogurdinošs. Lūdzu!

Slūžas atvērās uz dzīvojamā korpusa gaiteni. Robots skritulēja pa priekšu un gvelza vienā gvelšanā.

— … ļoti nožēloju, ka, apstākļu spiesti, viņi paši nevarēja sagaidīt jūs. Bet ar manu starpniecību viņi summa cum pietāte1 paziņo jums par loloto ceribu tikt stādītiem jums priekšā in pleno2 brokastu laikā.

Kamēr pārrevidēju atmiņas pagrabus un bēniņus, meklēdams latīņu valodas pārpalikumus no universitātes kursa, mēs apstājāmies pie salātu krāsas durvīm un mans pavadonis ar žestu uzaicināja tās atvērt.

Iegājis istabā, es atvēru čemodānu. Gandrīz jau gribēju to izkravāt, taču pamanīju, ka robots vēl arvien mīņājas pie durvīm.

Man neko vairs nevajag, — es teicu. — Tu vari iet.

Mēs … — sāka latīņu valodas speciālists, taču viņu pārtrauca varena, drukna sirmgalvja parādīšanās atvērtajās durvīs. Ienācējam bija roņa ūsas, un pēc hologrammām, ko biju apskatījis vēl vakar, es viņu uzreiz pazinu. Samsons Diters. Tātad labpaticies ierasties pašam.

Labvakar, inspektori — apsveicinājās Diters, kāpdams pār slieksni. — Kēks, dārgumiņ, tu esi brīvs, — viņš noteica robotam.

Bet mēs vēl neesam noskaidrojuši jautājumu in re3 brokastis. Mēs sēžamies pie galda pusastoņos. Bet, ja nu inspektors Lopavoks grib pagulēt mazliet ilgāk. .

Noteikti gribēšu, jo esmu ārkārtīgi noguris, — es piekritu šim ierosinājumam.

Tad, kolīdz jūs pamodīsities, es pasniegšu brokastis istabā, — svinīgi pasludināja robots un aizgāja.

Tā nu gan ir interesanta rotaļlietiņa, — es noteicu.

Kēkss nav rotaļlietiņa, — iebilda Diters. — Viņš ir gandrīz vai cilvēks.

Seit acīmredzot patika spēlēties ar antro-pomorfiem sulaiņiem kā vecajos labajos laikos. Dzīvodams uz Zemes, es jau biju atradis no tā.

Vai jūs uzreiz sāksit ar apskati un to. . nopratināšanu? — jautāja Diters.

To aptauju, tā jūs gribējāt teikt. Nē, es nesteidzos. Kāpēc gan nevarētu atlikt visu līdz rītam? Kā sacītu Kēkss: qui ni-mium propreat, serius absolvit.

Ko?

Kas pārāk steidzas, vēlāk beidz.

— Nu, Kēksa labvēlība jums ir nodrošināta. Nabadziņš, viņš tā cenšas, taču šeit nav neviena, kas saprastu latīņu valodu. Ar labu nakti, inspektori

— Ar labu nakti, Samson!

Pēc rīta dušas es paskatījos gaitenī. Kēkss stāvēja pie durvīm. Viņa eļļainās acis laistījās priekā.

— Kur ir Diters? — es vaicāju.

Ai, ai, kas par steigu! — teica robots, iestumdams ratiņus, uz kuriem bija salikti trauki. — Samsons gaidīs jūs tikai pēc desmitiem. Viņa istabai ir zilas durvis. Tā atrodas halles galā pa labi. Tā kā jūs neko nepasūtījāt, es pats uzdrošinājos sastādīt programmu, — Kēkss stāstīja, veikli servēdams galdu.

Ja atceros pareizi, senie romieši esot uzskatijuši, ka pieņus venter non studēt libenter1. Un tieši garīgs darbs gaida mani, — es noteicu, patikamu smaržu apreibināts Tas ir viens no tiem nedaudzajiem latīņu aforismiem, kas pauž liekulību. Man pat liekas, ka to izdomājuši agrīno kristiešu mūki, jo romieši taču ēda bagātīgi un izsmalcināti.

Es apsēdos un sekmīgi tiku galā gandrīz ar visu «programmu». Paklupu tikai pie varenās, ar riekstiem apbārstītās krēma kūkas. Kēksam tas nepalika nepamanīts.

— Apņemos izskaust jūsu aizspriedumus pret mandeļu ruleti. Būtu gan labi, ja jūs paliktu pie mums pietiekami ilgi. Labas gaumes izkopšana, es to apgalvoju de actu et visu5, prasa laiku.

Atstājis robotu nokopjam galdu, es devo~ uz istabu ar zilajām durvīm. Ditera vēl nebija. Viņu gaidīdams, es klaiņoju pa gai~ teni, uz kuru vērās kādas desmit dažādu krāsu durvis. Pavēru pirmās — dzeltenās, — kuras bija vistuvāk manai istabai.

Dziļā krēslā, izstiepis ieģipsēto kāju, tur sēdēja Filips Larki. Tāpat kā Diteru, arī viņu es pazinu uzreiz.

Uzlikusi roku už Filipa pleca, viņa* līdzās stāvēja Lutensija Skiki — stacijas vienīgā sieviete.

Lutensija aprāvās pusvārdā un pagriezās pret durvīm. Viņas skatiens kļuva dzeļošs, jau tā plānās lūpas sakļāvās šaurā, viļņotā svītriņā.

Atvainojiet, ka ienācu nepieklauvējis. Es esmu inspektors Lopavoks. Jurijs Lopavoks. Es meklēju Diteru.

Ditera šeit nav, — sausi atbildēja Larki.

— Droši vien jūs nojaušat, kāpēc. .

Protams, mēs jūs gaidījām jau pirms nedēļas, — atzinās Larki. Tad viņa balss aizlūza. — Seit nu kļuvis ne pārāk omulīgi.. Jo sevišķi … — Viņš paskatījās uz Lutensiju un apklusa.

Zināt, — es turpināju, — man tomēr vajadzēs parunāt ar katru no jums atsevišķi. Varbūt varam to jau tagad. Bet, nu tas jums sagādā neērtības. .

Pie lietas, inspektori Bet vispirms apsēdieties, — Larki piekrita un pamāja uz tabureti. — Tas taču nebūs ilgi.

Lutensija, tā arī ne vārdiņa nebilduši, pārgāja pāri istabai, paņēma no galda grāmatu un izgāja, cieši aizvērdama durvis.

Kalsnais, nelielā auguma Filips Larki iegrima krēslā vēl dziļāk un arvien vairāk sāka līdzināties ļaunam pasaku pundurim.

Es jūs pārāk neaizkavēšu. Turklāt šķiet, ka arī kāja jums neliek miera. Mani apmierinās elementārs notikumu izklāsts. Mans uzdevums ir ļoti vienkāršs: sastādīt iepriekšēju notikušā aprakstu, kamēr ierodas izmeklēšanas grupa un kamēr pēdas vēl svaigas.

Vai divas nedēļas vecas pēdas jūs saucat par svaigām? — jautāja Larki.

Jūs taču zināt, ka reisa kuģi uz šo zonu nelido.

— Nu, tad jautājiet.

— Varbūt tomēr jūs pats savā valodā secīgi izstāstīsit, ko redzējāt. Kā aculiecinieks. Tikai faktus. Nekādus pieņēmu-us, nekādus izdomājumus, nekādas de-ļas par jūsu attiecībām ar citiem un citu lavstarpējām attiecībām. Emocijas lai ir izslēgtas.

— Vai ar to jūs gribat teikt, ka rakņāsities mūsu dvēselēs kā kāds detektīvs?

Tieši to.

Ar kuru brīdi lai sāku?

Ar tās dienas rītu.

— Labi. Kā parasti, mēs brokastojām tālē. Vai jūs interesē arī ēdienkarte?

Nē. Kas bija pie galda? Visi seši.

Vai jūs atceraties, par ko tika runāts? Kaut ko atceros, bet ne jau nu visu. Jiters lūdza Romānu, lai viņš apmaina fiksam runas sintezatoru, jo robots esot sācis šļupstēt. Aleksandrs uzaicināja mani un Lutensiju mērīt grunts viskozitāti ano-ālajā laukumā pie Dzeltenās arkas.

— Vai jūs aizgājāt turp trijatā?

— Nē, Lutensija atteicās. Viņai bija ut kas darāms trasē uz kosmodromu.

Bet Piščiks? Ko viņš bija nolēmis

rīt?

— Igors. . Neatceros, ka viņš būtu aut ko runājis. Zinu tikai, ka tūlīt pēc rokastīm viņš devās uz savu istabu. Kad ēs ar Aleksandru gājām pie Ditera pēc skozimetriem, redzēju, ka viņš tajā ieiet.

Vēl tikai pastāstiet, kas ir visko-metrs. Kā šāds mērinstruments varēja raisīt Aleksandra Kupla nāvi?

— Pēc konstrukcijas un ārējā izskata tas it kā atgādina senatnes pistoli. Taču lodes sākuma ātrumu var regulēt, un patronā ir nevis pulveris, bet tilīns. Zinot

alibrētās lodes sākuma ātrumu, pēc tās iešanas dziļuma var spriest par dažām tāmā materiāla īpašībām, arī par visko-itāti.