Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

un āpšu vietā pa mežu klaiņoja dinozauri. Koki tolaik bija milzīgi - tie sasniedza 30 metrus augstu­mā un 1,8 metrus diametrā. Atsevišķi eksemplāri izauga divas trīs reizes augstāki un resnāki. Nokritušo koku stumbrus aiznesa palu ūdeņi, bet daži koki aizķērās upes līkumos. Tps pārklāja smilšu un vulkā­nisko pelnu kārta. Tajā esošais kvarcs pamazām iekļuva koksnē un kristalizējās. Šis process notika dziļi zemē, un tikai pēc vairākiem tūkstošiem gadu koki atkal atradās virszemē. Zemes garozas spēcīgas deformācijas rezultātā izveidojās Klinšu kalni. Zemes virspusē nonāca pārkristalizējušies koki. Pamazām vēji un lieti aizskaloja augsni un atklāja stumbrus. Akmens koku krāsa ir ļoti dažāda. Citi sastāv no tīra kvarca, citi no jašmas, oniksa, serdolika, ahāta. Taču neatkarīgi no sastāva mine­rāli pieņēma koka šūnu formu, un tāpēc no akmens izveidojās koku kopijas. Pārakmeņojušā mežā atrodas piecas koku zonas - Zilais kalns, Vara­vīksnes mežs, Kristāla mežs, Jašmas mežs un Melnais mežs.

XIX gs. beigās daudz akmens koku tika izvesti no Arizonas un izlietoti lielisku juvelierizstrādājumu un mākslas priekšmetu ražošanā. Tāpēc 1906. gadā

valdība pasludināja Pārakmeņojušos mežu par nacio­nālo bagātību. Tagad tur atrodas Nacionālais parks. Eksponātu skaits pieaug, jo vētras laikā parasti noskalojas līdz 25 mm augsnes un virszemē parādās arvien jauni un jauni stumbri.

Leģenda vēsta, ka īru milzis Finns Makuls uzbū­vējis sev ceļu pāri Atlantijas okeānam no Entrimas grāfistes Ziemeļīrijā uz sava niknākā ienaidnieka Finna Galla cietoksni Hebridu salās. Šim nolūkam milzis izmantoja ļoti daudz akmens stabu, kurus iedzina jūras dibenā. Noguris no smagā darba, milzis nolikās atpūsties pirms kaujas. Taču ļaunais ienaid­nieks, izmantodams jauno ceļu, ieradās Makula mājās, bet kauja nenotika. Makula sieva iestāstīja Gailam, ka guļošais esot viņas mazais dēliņš. Galls pārbijās. Ja jau puika ir tik liels, kāds tad izrādīsies tēvs. Aizbēdzis drošā attālumā, Galls sapostīja Makula uzbūvēto ceļu.

Bet kā tad ir īstenībā? Kā radies šis dīvainais, ceļam līdzīgais akmens stabu sakopojums? Milžu taka nudien šķiet pārdabisks veidojums. Ja skatās no helikoptera, tas tiešām atgādina bruģētu ceļu, kas stiepjas 275 metrus gar krasta līniju un tad 150 metrus iesniedzas Atlantijas okeānā. Akmens kolonnu aug­stums ir 6-12 metri. Visdīvainākais ir tas, ka visām 40 000 bazalta kolonnām ir vienāda sešstūra forma. Vairums no tām tik cieši pieguļ viena otrai, ka starp tām nevar iebāzt pat naža asmeni.

Milžu takas kolonnas veido trīs grupas - Lielā, Vidējā un Mazā taka. 120 km attālumā no Milžu takas atrodas Stafas sala, kuras 40 metrus augstās klintis sastāv no taisnstūrainiem akmens stabiem.

Izvirzītas vairākas Milžu takas tapšanas versijas. Daži zinātnieki uzskata, ka tas ir pārakmeņojies bambusu mežs, citi, ka taka veidojusies no jūras ūdens sāļu nogulsnējumiem. Pats ticamākais izskaid­rojums ir takas vulkāniskā izcelsme. Aptuveni pirms 50 miljoniem gadu Zemes garozā radās plaisas, pa kurām izplūda lava, pārklājot zemi 180 metrus biezā slānī. Lava atdzisa un sacietēja, bet tai pāri klājās jauna lavas kārta. Līdzenais reljefs sekmēja vienmē­rīgu lavas atdzišanu. Pateicoties ķīmiskajam sastāvam, spiediens atdziestošajā slānī darbojās vienādā stiprumā uz visām pusēm no centra. Tādēļ arī veidojās vienādi sešstūri. Augšējais slānis, kas atdzisa visātrāk, saplaisāja, sadaloties vienādos sešstūros. Šādu parādību var novērot arī i/žūstošos strautos. Augsne izkalst un saplaisā, veidbjot sešstūrus.

Himalaji ir augstākākalnu sistēma pasaulē, kas atdala Centrālās Āzijas tuksnesi no Dienvidāzijas tropiskajiem apgabaliem. Kalnu sistēma aizņem teritoriju 2500 km garumā un 180-400 km platumā. Visa masīva kopplatība ir 5900 km 2 . Himalaji atrodas Mjanmas, Indijas, Nepālas, Butānas, Ķīnas (Tibeta), Pakistānas, Tadžikistānas un Afganistānas teritorijā. Himalajos sākas 19 lielas upes, to skaitā Inda, Ganga, Bramaputra. Pasaulē ir arī garākas kalnu grēdas, taču diženumā ar Himalaju kalniem nespēj sacensties neviena. Vairāk nekā 30 Himalaju virsotnes pārsniedz 7600 metru augstumu, bet 14 no tām ir augstākas par 8000 metriem. Ne jau bez iemesla Himalajus sauc par Pasaules jumtu. Dodoties no dienvidiem ziemeļu virzienā, virsotņu augstums palielinās. Vis­pirms jāpārvar Priekšhimalaji jeb Sivaliks (augstums 900-1200 metri). Šie kalni pārklāti ar bieziem tropiskiem mežiem. Tad seko Mazie Himalaji jeb Mahabharata. Šeit klinšainās virsotnes sasniedz jau

3500-4500 metrus. Aiz Mazajiem Himalajiem ceļinieks nokļūst tektoniskās ielejās, aiz kurām sākas Lielie Himalaji, kuru vidējais augstums ir 6000 metru. Klinšainie kalni pārklāti ar sniegiem un ledājiem. No tā arī nosaukums - Himalaji sanskritā nozīmē «Sniegāju mājoklis».

Himalaju priekškalnēs var novērot daudzveidīgu veģetāciju atkarībā no augstuma virs jūras līmeņa. Līdz 1200 metriem aug mūžzaļie tropu meži, 1200- 2200 metru augstumā - mūžzaļie platlapju meži. Tad mērenās joslas meži - bērzi, kļavas, priedes, egles. Sniega josla sākas aptuveni 5500 metru augstumā. Pēc ģeologu domām, šie gigantiskie kalni veidojušies sarežģītu ģeoloģisku procesu rezultātā pirms 200 mil­joniem gadu. Process vēl nav beidzies, un kalnu veidošanās vēl turpinās. Himalaji katru gadu paaug­stinās par 0,6 cm.

Himalaju kalnu grēdu sāka pētīt XVIII gadsimta vidū, kad angļi sastādīja savas kolonijas Indijas topogrāfisko karti. 1852. gadā uz Nepālas un Tibetas robežas atklāja nepazīstamu kalnu. Ar teodolīta palīdzību izdarīja mērījumus un aprēķināja kalna augstumu - 8848 metri. Tātad tas bija augstākais kalns pasaulē. Bezvārda virsotnei deva nosaukumu

par godu topogrāfiskā dienesta vadītājam pulkvedim Džordžam Everestam.

Bez šā angļu nosaukuma Everests virsotnei ir arī tibetiešu vārds - Džomolungma (dieviete - sniegu māte). Nepālā kalnu sauc par Sagarmathu.

Ilgus gadus Džomolungma palika neiekarota. Vispār Himalajus alpīnistiem ir grūti pieveikt. Tikai divus mēnešus gadā - aprīlī un maijā - laiks ir pieņemams kalnos kāpšanai. Ziemā kalnos valda stindzinošs aukstums, bet vasarā pūš spēcīgs vējš, puteņo un pastāv lavīnu briesmas.

Nepālas valdība līdz 1949. gadam aizliedza ārzemniekiem iebraukt valsts teritorijā. Tādēļ alpīnis­tiem nācās sturmēt Džomolungmu no Tibetas puses, kur nogāzes ir daudz stāvākas un bīstamākas. Visi mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Tikai 1953. gadā jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un šerpa Tenzings Norgajs iekaroja šo pasaules augstāko virsotni. Pēc tam virsotnē vēl pabijuši 550 alpīnisti no 20 valstīm. 95 ir gājuši bojā.

Himalaju izpēte vēl nav beigusies un arī ne tik drīz beigsies. Tie ir ļoti grūti pieejami kalni. Itāļu zinātnieki un alpīnisti izmērījuši kalnus ar satelītu sistēmas palīdzību. Džomolungma pēc viņu mērīju­

miem izrādījusies 8872 metrus augsta (24 metrus augstāka nekā angļu mērījumā), bet Čogori (augstākā virsotne Karakorumā - kalnu sistēma Centrālajā Āzijā uz ziemeļrietumiem no Himalajiem, otrā augstākā kalnu sistēma pasaulē) augstums ir 8616 metri - par 5 metriem vairāk, nekā iepriekš domāts.

Kilimandžāro jeb Mirdzošais kalns atšķirībā no daudzām citām pasaules kalnu virsotnēm atrodas pavisam nomaļus no kalnu grēdām un ir visaugstākā «vientuļā» kalnu virsotne pasaulē, kā arī visaugstākais kalns Āfrikā.