Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Tas atrodas Āfrikas austrumu daļā savannas vidū Kenijā. Kilimandžāro masīvs aizņem ovālveida teritoriju 100 x 64 km. Tas sastāv no trijiem aprimušu vulkānu konusiem: Kilimandžāro (saukts arī par Kibo) - 5895 metri, Mavenzi - 5355 metri un Šira - 4006 metri.

Kilimandžāro krātera diametrs ir 2 km. Milzīgās kalderas vidū atrodas vēl viens krāteris 800 metru diametrā, no kura brīdi pa brīdim izplūst gāzes strūklas. Kilimandžāro virsotne klāta ar ledu un sniegu. Bieži kalna pamatni uz debess fona nevar saskatīt un liekas, ka kalna baltā sniega cepure peld gaisā. Parasti dienas vidū Kilimandžāro virsotne slēpjas mākoņos, kas veidojas, tvaikojot sniegiem. Rītausmas un rieta stundās kalns ir skatāms visā savā krāšņumā. Kilimandžāro masīvs ir pietiekami liels, lai ietekmētu klimatu tuvējā apkaimē. No Indijas okeāna nākošais vējš atdod savu mitrumu, kas krīt lietus vai sniega veidā. Tādēļ Kilimandžāro flora nepavisam nav tāda kā blakus esošajā savannā, kur aug zāle un akācijas. Kalna apakšējās nogāzes apūdeņo upītes un strautiņi, kuri sākas augstkalnē. Visapkārt ierīkotas kafijas, kukurūzas un banānu plantācijas.

1,8-3 tūkstošu metru augstumā aug biezs tropiskais mežs. Tā necaurejamos džungļos dzīvo dažādi Āfrikas dzīvnieki. Virs 4000 metru augstuma nogāzes klāj sūnas un ķērpji, kurus nomaina ledāji un sniegs.

Kilimandžāro virsotne ilgi nepakļāvās alpīnistiem. 1889. gadā to iekaroja vācu alpīnists Hanss Maijers. Taču Mavenzi virsotne padevās tikai 1912. gadā.

Mūsdienu pētījumi liecina, ka Kilimandžāro sniega cepure pamazām sarūk, jo nokrišņi nespēj kompensēt kūstošos ūdeņus. Kušanas pastiprināšanos zinātnieki izskaidro ar Zemes klimata pasiltināšanos. Citi turpretī uzskata, ka vulkāns pats pamazām sāk sakarst. Vispesimistiskākajās prognozēs Kilimandžāro savu cepuri zaudēs ap 2200. gadu. Tas, protams, izmainīs arī visa reģiona klimatu - vairs nebūs ūdeņiem bagāto upju un strautiņu.

Dienvidķīnā Guansr provincē Lidzjanas upes krastā atrodas neparasti kalni. Tie ir ap 100 metrus augstas stāvas klintis, kuru virsotnes ir nolaideni noapaļotas. Guiliņas kalni sastāv no kaļķakmens iežiem un radušies karsta procesa rezultātā.. Kādreiz šo teritoriju aizņēma sena jūra, kuras dibenā pama­zām uzkrājās kaļķakmens iežu slāņi. Tad, paceļoties virszemē, slāņi ieplaisāja. Plaisas un spraugas padziļināja lieti un upju ūdeņi. Tā izveidojās Guiliņas koniskie kalni, kuri sastāvēja no ūdensizturīgākiem iežiem. Vairāku kilometru garumā pārsteidz maigi noapaļotās virsotņu formas, kuras sedz zilgana migliņa. Ja vēl piebilst, ka kalni apauguši ar magonēm, orhidejām, sīkiem krūmiņiem, lauriem un mazām priedītēm, tad lieki teikt, ka skats ir brīnišķīgs. Daudzos kalnos ūdeņi izskalojuši sarežģītus tuneļus, pārejas, gaiteņus, lielas un mazas zāles. Šur tur tek pazemes strautiņi. Viena no skaistākajām ir Ludijaņa zāle jeb Niedru flautas ala, kas 250 metrus iedziļinās

kalnā. No arkām un sienām nokarājas simtiem smalku stalaktītu, kas atgādina stabules. Pie alas izejas aug niedres, no kurām agrāk taisīja flautas.

Tikai no 1973. gada ārzemju tūristiem tika atļauts priecēt acis, aplūkojot Guiliņas brīnumus. Neska­toties uz to, ka Guiliņa atrodas 1700 km no Pekinas un 1300 km no Šanhajas, gribētāju nokļūt šajā brīnumainajā parkā netrūkst.

Alpi ir augstākā kalrru sistēma Eiropā. To garums ir 1200 km, platums 50-260 km. Dziļa ieleja sadala tos Rietumalpos un Austrumalpos. Kalnu piekājē iekopti dārzi, vīnogu lauki un skujkoku meži (1800- 2100 metru augstumā). Mežus nomaina neticami skaistas pļavas. Virs 2500-3000 metru augstuma sākas klinšu, sniegu, ledāju un šļūdoņu valstība. Pie tam vairāk nekā 2000 Alpu ledāju atrodas kustībā. Ievērojamākais no tiem ir Aleča šļūdonis.

Eiropā 14 virsotnes pārsniedz 4000 metru augstumu, un visas tās atrodas Alpos. Visaugstākā Alpu virsotne ir Monblāns (4807 metri v.j.l.). Lai gan Materhorns ir tikai piektā augstākā Alpu virsotne, tieši tas pievelk tūristus un alpīnistus. Materhorns ir neparasti skaists kārlings (piramidāla vairākskaldņu virsotne). To veido proporcionālas četras skaldnes, kas ir ārkārtīgi sarežģītas kalnā kāpšanai. Uzkāpt virsotnē izdevās tikai 1865. gada 19. jūlijā. Angļu alpīnisti iekaroja Šveices puses skaldni. Pēc 3 dienām

itāļi savukārt uzrāpās pa itāļu puses skaldni. Visbīs­tamāko - dienvidu skaldni izdevās pieveikt tikai 1931. gadā. Arī mūsdienās Alpu pērle - Materhorns pievelk gan alpīnistus, gan tūristus, kas vēlas apjūsmot tā ideālo neparasto formu.

Viens no dīvainākajiem dabas veidojumiem atrodas ASV Vaiomingas štata ziemeļaustrumos Lielajos līdzenumos netālu no Klinšu kalniem. Tas ir 264 metrus augsts lavas veidojums ar nošķeltu vir­sotni. Pie pamata Sātana torņa diametrs ir 300 metri, bet plakanajā virsotnē - 84 metri.

Kā plašajos Vaiomingas līdzenumos varēja rasties tāds gigants? Zinātnieki to skaidro šādi: sensenos laikos Vaiomingas līdzenums ir bijis jūras dibens. Spiediens Zemes garozā sekmēja izvirdumu. Milzīgs šķidras mag­mas stabs izvirda, taču jūras virsmu nesasniedza. Pama­zām lava sacietēja un nedaudz sarāvās. Tādēļ Sātana torņa virsmā radās vertikāli daudzstūrainas formas vei­dojumi. Kad jūra atkāpās uz rietumiem, sākās augsnes erozijas process. Magmatiskie ieži izrādījās daudz izturīgāki, tomēr arī tie nespēja pretoties laikazobam. Sātana torņa pakājē mētājas daudzas bazalta atlūzas, kas nodrupušas no klints pamatmasas. Zinātnieki šo dabas fenomenu vērtē ap 50 miljonus gadu vecu.

Sātana tornis vilināt vilina tūristus. Un tas ir saprotams, jo torņa grandiozie izmēri un šādiem veidojumiem neraksturīgā pareizā forma dara šo dabas pieminekli unikālu. Monolīts kalpo arī kā orientieris. Tā virsotnes atspīdumu skaidrā laikā var saskatīt 160 km attālumā.

Pēc savas formas Sātana tornis atgādina senlai­cīgu akmens torni, kas valdonīgi paceļas pāri mežam, kurš plešas tā piekājē. Savu vārdu tornis ieguvis, pateicoties senai leģendai. Dzirdot pērkona dārdus, indiāņi, kuri kādreiz dzīvoja šajos mežos, teica: «Tas ir ļaunais gars, kas tur sit savas bungas.» Viņi ticēja, ka klints virsotnē dzīvo nelabais, kas reizēm mēģina viņus iznīcināt. Aiz dusmām viņš griežas trakā dejā un sit bungas. Šī skaņa atbalsojas debesīs, un zibeņi sāk mest ugunīgas bultas, cenšoties nogalināt visu dzīvo. Ja zibens trāpa klintij, ļaunais gars nobīstas, ka zibens netrāpa viņam, un pārtrauc sist bungas. Savs pamatojums šai leģendai ir, jo, tā kā Sātana tornis ir augstākā vieta šajā apkārtnē, tajā tiešām bieži iesper zibens.

Alpīnistiem iekarot Sātana torni ir diezgan sarežģīti. Ir ļoti grūti tikt augšā pa stāvajām sienām, taču nokāpt zemē ir vēl daudz sarežģītāk. Pirmajam

alpīnistam, kurš pieveica Sātana torni, zemē nokļūt neizdevās. Nācās viņu nodabūt lejā ar helikoptera palīdzību.

Klints fantastiskais siluets izsauc asociācijas par mistiskiem notikumiem, atnācējiem no kosmosa u.c. Holivuda lielisko dabas dekorāciju izmantoja fantastiskajā trillerī «Trešās pakāpes kontakts». Filmā ir aina, kurā ārpuszemes civilizācijas kosmosa kuģis nosēžas uz Sātana torņa plakanās virsotnes. Pēc šīs filmas Sātana tornis kļuva vēl populārāks visā pasaulē.

Viens no ievērojamākajiem Austrālijas dabas brīnumiem ir Eiersa klints. Tā atrodas Ziemeļu terito­rijas dienvidrietumu daļā - gandrīz vai kontinenta ģeogrāfiskajā centrā. Tā ir vissausākā un vismazāk apdzīvotā Austrālijas daļa. Eiersa klints ir vislielākais akmens monolīts pasaulē. Tā garums ir 2,4 km, platums - 1,6 km, bet augstums - 348 metri. Satrie­coši irtas, ka, izrādās, šis milzīgais akmens blāķis rāda tikai vienu trešdaļu no sevis. Pārējās divas trešdaļas atrodas zemē, un akmens beidzas ap 900 metru zem zemes.