Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Krakatau var uzskatīt par dabas brīnumu tādā nozīmē, ka tas deva iespēju mūsdienu cilvēkam būt par liecinieku kataklizmām, kas nemitīgi notika uz Zemes kontinentu un salu veidošanās laikā.

Tā nebūt nav Ēģipte un arī ne maiju vai acteku zeme. Piramīdas atrodas Turcijā, un tās cēluši nevis cilvēki, bet gan daba.

Šī dīvainā ainava radusies apmēram pirms 8 mil­joniem gadu, kad aktīvi sāka darboties Kapadokijas vulkāni. Tā rezultātā nogulsnējās neskaitāmi lavas, pelnu un vulkānisko iežu atlūzu slāņi. Tas viss pacēla Kapadokijas zemieni par vairāk nekā 300 metriem, pārvēršot to par plakankalni.

Vairāku miljonu gadu laikā vulkāniskie pelni sablīvējās un sacementējās, veidojot tufu. Virs tufa atradās lavas slānis. Strautiņi šķērsoja plakankalni visos virzienos. Ziemas aukstums un pazemes grūdieni drupināja tufa un bazalta slāņus. Ar laiku izveidojās fantastiska ainava ar dīvainiem kalniem konusu, torņu, piramīdu un cukurgalvu veidolos. Mūsdienās erozijas process nebūt nav beidzies. Tas pamazām slīpē zobaino ainavu, atklājot arvien dažādas krāsas slāņus. Daudzās piramīdās mīkstajā

tufā izcirstas celles, kurās kādreiz dzīvoja mūki. Visvairāk tādu piramīdu atrodas 90 km uz dienvid­austrumiem no Kaiseri. IV gadsimtā šeit tika izcirstas arī baznīcas. Tufā izcirta kupolus, arkas un pat solus un galdus. Pašā piramīdu augšienē mazās cellēs parasti dzīvoja vientuļnieki. Tā viņi centās norobe­žoties no ārpasaules un veltīja savu dzīvi lūgšanām un pārdomām par aizkapa dzīvi. Viņi nekad nepa­meta savus mitekļus. Reizi dienā ar virves un groza palīdzību viņi uzvilka augšā maizi un ūdeni, kuru tiem piegādāja. Tagad cellēs apmetušies baloži. Daudzas augstas tufa piramīdas šķērso neskaitāmas ejas tā, ka tās atgādina skudru pūžņus. Te dzīvojamās telpas iekārtotas vairākos stāvos. Uz āru iziet tikai ventilācijas un skatu lūkas. Mūki nevēlējās, ka tos traucē, tāpēc ieeja tika tā nomaskēta, ka to gandrīz nebija iespējams pamanīt. Ieejas un koridori bija zemi un šauri. Tas tāpēc, lai nevarētu atvēzēties sitienam. Sānu aizsargejas ierīkoja, lai varētu negaidīti pārsteigt iespējamo ienaidnieku. Šķiet, ka alu mitekļos valda nospiedoša krēsla, mitrums, drēgnums? Tikai ne Kapadokijā! Alās ir sauss gaiss un patīkami ēnains.

Uz dienvidiem no Nevšehiras ir pazemes pilsētas, kas izcirstas no tufa vairākos stāvos zem zemes. To

iedzīvotājus sauca par troglodītiem, un katrā tādā «pilsētā» varēja dzīvot vairāki tūkstoši cilvēku. Šīs pazemes pilsētas būvēja kristieši. Pēdējie klinšu pilsētu iemītnieki bija turki, kuri XIX gadsimtā tur slēpās no ēģiptiešu karaspēka.

Taču galvenais Kapadokijas brīnums ir un paliek dabas veidotā ainava ar tūkstošiem piramīdu. Tas ir miljonu gadu darbs un vēl turpinās. Bet dabai jau nav, kur steigties.

Vienīgais darbīgais vulkāns Eiropas kontinen­tālajā daļā - Vezuvs - atrodas netālu no Neapoles. Mūsu ēras 79. gada 24. augustā vulkāna izvirduma laikā lava un pelni apraka Pompeju. Šī traģiskā ziņa līdz mūsu dienām nonāca, pateicoties romiešu zinātnieka un rakstnieka Plīnija Jaunākā aprak­stam. Kad sākās vulkāna izvirdums, Plīnijs Jaunākais kopā ar savu tēvoci Plīniju Vecāko atradās uz kuģa Neapoles līcī.

23. augusta naktī notika zemestrīce, kas pamodi­nāja vulkānu. Nākamajā dienā vulkāns arvien inten­sīvāk sāka izgrūst gāzes un pelnu mākoņus. Apkārtne iegrima tumsā. Plīnijs Vecākais deva komandu flotei piebraukt tuvāk krastam, lai glābtu tuvējo pilsētu iedzīvotājus. Vezuvs pelniem pievienoja arī akmeņus. Tā krāterī parādījās liesmu mēles. Plīnijam Vecāka­jam izdevās piestāt krastā, taču viņš gāja bojā, noslāpstot smacējošās gāzēs. Sākās negaiss, lietus sajaucās ar pelniem. Herkulānu applūdināja dubļu

straumes un apbēra pelni. Izglābās tikai tie, kuri pameta pilsētu jau iepriekš. Nākamajā dienā tāds pats liktenis piemeklēja Pompeju un Stabiju. Gāja bojā vairāk nekā 2000 cilvēku. Vezuvs izvirda lavu un pelnus trīs dienas. Pat 40 km attālumā no vulkāna zemi klāja bieza pelnu kārta.

Ar laiku pat aizmirsās, ka Neapoles līča krastā ir bijušas trīs skaistas pilsētas. Tikai 1600. gadā Vezuva pakājē atrada dažas romiešu statujas. Tajā vietā sāka izrakumus un atklāja Pompeju, pēc tam vēl divas pilsētas. Arheoloģiskie izrakumi turpinās arī mūsdie­nās. Lielākā šo seno pilsētu daļa jau atrakta. Daudzie atradumi palīdz radīt priekšstatu par to, kā senie romieši dzīvojuši mūsu ēras I gadsimtā.

Atrokot pilsētas, arheologi atrada dīvainus tukšu­mus. Pielejot tos ar ģipsi, izrādījās, ka tur 7 metrus biezajā pelnu slānī gulējuši bojā gājušie cilvēki. Vezuva izvirduma upuru ģipša atlējumi ievietoti muzejā. Tos aplūkojot, var saprast to dienu šausmas un izmisumu. Cilvēku pozas ir nedabiskas un liecina par veltīgiem mēģinājumiem izbēgt no drausmīgā likteņa.

Pompeja un Herkulāna atraktas gandrīz visā pilnībā. Šis brīvdabas muzejs atrodas 16 km attālumā no Neapoles.

Nākamais Vezuva izvirdums notika 1631. gadā, kad vulkāns atkal iznīcināja dažas nelielas pilsētiņas un aiznesa 8000 cilvēku dzīvības. Arī nākamajos gadsimtos tas brīdi pa brīdim parādīja savu spēku, īpaši liels izvirdums bija arī 1906. gadā. Tas atgādi­nāja 79. gada izvirdumu. Arī tajā bija cilvēku upuri. Izvirdumi atkārtojās arī 1944. un 1959. gadā.

Pašlaik vulkāna augstums ir 1279 metri. Krātera diametrs - 500 metri, dzijums - 200 metri. No Vezuva periodiski izplūst sēra gāzes, bet tā nogāzes ir tik karstas, ka var izcept olu, ierokot to zemē.

Vulkāna tuvumā atrodošos pilsētiņu ielās bieži vien jāuzslauka vulkāniskie putekļi. Vezuvs ir nemierīgs, un neviens nezina, kad sāksies jauns izvirdums un cik stiprs tas būs.

Japānā ir daudz ievērojamu vietu, skaistu skatu un lielisku ainavu. Taču Fudzi kalns ir nacionālais svētums un viens no Uzlecošās Saules zemes simbo­liem. Jau no seniem laikiem japāņi uzskatīja kalnu par dievu mitekli un pielūdza to. Viņi saglabāja ainu doto kalna nosaukumu. Aini nosauca to savas uguns dievietes vārdā.

Japāņiem ir īpaša attieksme pret dabu. Viņi var stundām vērot kādu strautiņu, ziedu vai akmeni.

Sniegiem klātā Fudzijamas virsotne rada viņos sajūsmu un pielūgsmi. Kalna skaistums lielā mērā izskaidrojams ar tā klasisko konisko formu. Simetris­kās, nedaudz skaldītās nogāzes uz zilo debesu fona modina dvēselē harmoniju, vienotību ar dabu un īpašu mieru.

Augstākā Japānas virsotne Fudzijama (3776 metri) ir viena no sintoisma (senas reliģijas) svētvietām. Japāņi tradicionāli ievēro senču paražas, tāpēc Japānā populāri svētceļojumi. Uz kalna virsotni ved

taka, pie kuras iekārtotas atpūtas stacijas - pavisam desmit. Netālu no krātera iekārtots sintoistu templis.

Kopā ar svētceļniekiem kalnā dodas arī tūristi. Katru gadu kalnu apmeklē ap 5 miljoni cilvēku. 400 000 no viņiem uzdrīkstas pārvarēt 4 km garo ceļu augšup, kas nebūt nav viegls. Kalna nogāze ir diezgan lēzena un klāta priežu mežiem, bet augšējā daļa diezgan stāva, un 10 mēnešus gadā to klāj sniegs.

Kalns ir interesants arī zinātniekiem vulka- nologiem. Viņi uzskata, ka kalna vecums ir 8-10 tūk­stoši gadu. Pētījumu rezultātā izdevās atklāt, ka kalna pakājē zem lavas un pelnu kārtas atrodas vēl divi daudz senāki vulkāni.

Fudzijama ir aktīvs vulkāns, un brīžiem tas par sevi atgādina.