Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Stāsts par Parikutīnu ir stāsts par jauna vulkāna dzimšanu Meksikas rietumos. Par vulkāna gatavo­šanos parādīties pasaulē vēstīja pazemes grūdieni, kas divas nedēļas traucēja Parikutīnas ciema iedzīvotāju mieru un kļuva arvien spēcīgāki. No zemes apakšas sāka plūst dīvainas, biedējošas, pat baigas skaņas. Bija skaidrs, ka notiks kaut kas ārkārtējs.

1943. gada 20. februārī Parikutīnas ciema iedzīvotājs Dionisio Pulido strādāja uz lauka. Pēkšņi četros pēcpusdienā zeme zem viņa kājām sakustējās un tieši priekšā izveidojās šaura piecdesmit metrus gara plaisa. Šis zemnieks bija ļoti drosmīgs cilvēks un darbu nepameta. Pēc stundas no plaisas sāka plūst dūmi un vēdekļveidā birt nelieli akmentiņi.

Pirmais īstais sprādziens, kas vēstīja pasaulei par jauna vulkāna parādīšanos, notika tās pašas dienas vakarā. Tagad uz zemes bira jau ugunīgi nokaitēti laukakmeņi. Uz rīta pusi zemē izveidojās konuss, kas nepārtraukti palielinājās. Pēc mēneša vulkāna konuss

jau bija sasniedzis 300 metru augstumu. Visu laiku vulkāns darbojās: dažāda stipruma pazemes grūdieni tricināja līdzenumu, bieži bija dzirdami sprādzieni, pelni un tvaiki šāvās debesīs pusotra kilometra augstumā.

Pēc dažiem mēnešiem vulkāna krāteris bija piepildījies ar verdošu lavu, tas sāka plaisāt, un pa vulkāna nogāzēm plūda lavas straumes. Lai gan šīs straumes plūda lēni - tikai ar ātrumu 30 km stundā, tām izdevās pārvarēt lielus attālumus, reizēm pat 5 kilometrus.

Jaunā vulkāna izvirdums turpinājās 9 gadus, līdz 400 m augstais Parikutīns bija pilnīgi'izveidojies. Diemžēl lava ir aprakusi gan Parikutīnas ciemu, gan citus tuvākos zemnieku ciemus. Visu apkārtni klāj bieza vulkānisko pelnu kārta, un auglīgā zemiene ir pārvērtusies tuksnesī, kurā nav dzīvības, un visās kartēs Parikutīnas ciema vietā tiek atzīmēts vulkāns Parikutīns, kas paņēmis sev ne tikai ciema vietu, bet arī nosaukumu.

Frasasi aiza Ankonā Kruberas jeb Vārnu ala Mamuta ala Ledus alas Alu ezeri

Par dabas radītu brīnumu var nosaukt Frasasi aizu Ankonā (Itālija), kas sastāv no līkumotām galerijām un mirguļojošām grotām ar fantastiskām kaļķakmens figūrām.

Šo labirintu speleologi atklāja tikai 1971. gadā. Tas stiepjas 13 km garumā zem Apenīnu kalniem. Frasasi alas ievērojamas ar saviem grandiozajiem izmēriem un dabas radītajām «skulptūrām». Frasasi aiza savas dīvainās formas ieguvusi, pateicoties Sentino upes straujajiem ūdeņiem. Tajā atrodas vairākas alu sistēmas. Ievērojamākā no tām ir Lielo vēju ala. Gluda, kilometru gara taciņa ieved grandiozā grotā, kuras izmērus var salīdzināt ar milzīgu katedrāli. Grotas centrā atrodas Ankonas bezdibenis, kura dziļums vēl nav noskaidrots.

Šā bezdibeņa atrašanās vietu var pamanīt tikai pēc īpaša tumsas sablīvējuma grotas grīdā. Tas parādās pēkšņi. Netālu no tā slejas Gigants - rievaina kaļķakmens kolonna. Tieši pretī Gigantam atrodas tā

saucamās Niagaras kaskādes - milzīgi bārkšveida minerālu veidojumi, kas tiešām atgādina lielāko pasaules ūdenskritumu. Ejot vēl tālāk, var nonākt Sveču alā. Tur no pazemes ezera virsmas paceļas sim­tiem stalagmīta «sveču».

Mineralizētie ūdeņi izsūcas pa iežu plaisām, iztvaiko, un pie alu griestiem veidojas stalaktīti. Stalagmīti savukārt veidojas uz alas grīdas, tiem pašiem ūdeņiem pilot no griestiem un iztvaikojot.

Vēl viens stalaktītu brīnums Pamukkale (sk. 200. Ipp.) atrodas Turcijā Džurjuksu nogāzē. Šeit žilbinoši balta stalaktītu terase nav apslēpta zemes dzīlēs. To apspīd saules stari. Terases garums ir apmēram 2,5 km, augstums - 150 metri, platums - 500 metri. Uz katra terases pakāpiena atrodas baseins, ko apjož stalaktītu rindas. Pavisam Pamukkalē ir 10 000- 20 000 tādu baseinu.

Ne visas alas horizontāli izlokās cauri iežiem. Ir pasaulē arī tādas alas, kas, sākušās zemes virspusē, iet savu ceļu dziļi zemes dzīlēs. Šobrīd pasaulē ir apzi­nātas septiņdesmit divas alas, kuras ir dziļākas par kilometru. Bet vairāk nekā 150 alas pārsniedz 800 metru dziļumu. Tomēr dziļākās pasaules alas sasniedz daudz iespaidīgākus rādītājus - to dziļums sasniedz 1600 metrus. Par pasaules dziļākās alas titula nesēju ilgus gadus tika uzskatīta Lamprehtsofenas ala Austrijas Alpos. Vispār jāatzīmē, ka Alpos ir diezgan liels daudzums dziļo alu - vairāk nekā citos kalnu masīvos. Vēl ļoti daudz šo pārsteidzošo alu ir Kaukāzā - Abhāzijas reģionā. Tur Arabikas masīvā atrodas arī šābrīža rekordiste - visdziļākā ala pasaulē - Kruberas jeb Vārnu ala. Vēl pirms dažiem gadiem tika uzskatīts, ka Vārnu ala ir tikai kādus 1,4 km dziļa, taču 2001. gadā speleologu ekspedīcija, ejot pa alu, nonāca 1710 metru dziļumā - tas pagaidām ir absolūts rekords. Lam­prehtsofenas ala ir 1632 metrus dziļa. Speciālisti

uzskata, ka Kruberas alas dziļums laika gaitā var mainīties, jo tās galā atrodas salīdzinoši mīksti ieži, kas var iebrukt, tādā veidā padziļinot alu vēl vairāk. Tomēr var notikt arī pretējs process. Alas sienas var sakļauties un gals var aizbrukt. Tas alu atkal saīsinātu, un Lamprehtsofenas ala atkal atgūtu dziļākās alas statusu. Kruberas alas izpētes process bija diezgan ilgs - speciālisti jau sen nojauta, ka ala ir ļoti dziļa, taču astoņdesmitajos gados nevienai ekspedīcijai neizdevās nokāpt dziļāk par 340 metriem. Tad 2000. gadā ukraiņu speleologu ekspedīcija atklāja jaunu eju un «pagarināja» alu līdz 1400 metriem. Kopš slavenā ukraiņu ekspedīcijas izrāviena nepagāja pat gads, kad uz šo rajonu tika norīkota jauna, labi aprīkota ekspedīcija, kam izdevās noteikt alas patieso dziļumu. Ieeja alā ir kā pilnīgi vertikāla 57 metrus dziļa aka - tālāk turpinās sarežģīts slīpu eju un kritumu labirints, kas turpinās 1,7 km dziļumā un beidzas ar lielu kupolveidīgu zāli. Lai gan alās nekad neiespīd saule, tur tomēr nav tik auksts, cik varētu likties. Dziļās alas ir gandrīz izolētas no ārpasaules, tāpēc temperatūra tajās gandrīz nekad nenoslīd zem nulles, kaut arī tur ir diezgan mitrs un drēgns. Bez tam, jo dziļāk speleologs nolaižas alā, jo vairāk viņu sasilda

ģeotermālā enerģija, kas nāk no zemes dzīlēm. Tiesa, aklimatizēties dziļajās alās ir diezgan grūti - mainās spiediens, mainās gaisa mitrums, un cilvēkam ir jāpierod pie absolūtas tumsas - vienīgais gaismas avots ir spuldzīte ķiverē.

Mamuta alu, kas atrodas Kamberlendas plato Luisvilas (Kentuki štats, ASV) tuvumā, uzskata par vienu no lielākajām alām pasaulē. Tās garums - 74 kilometri. Alas piecos stāvos saskaitītas 225 ejas, 47 kupoli, 23 dzijas bedres. Vislielākās zāles garums - 5 kilometri, platums -90, bet augstums - 40 metru. Visapkārt milzīgi stalaktīti un stalagmīti.

Alai ir arī sava hidrogrāfija - trīs upes un trīs ezeri.

Ir drošas ziņas, ka Mamuta ala atklāta 1809. gadā un turklāt pilnīgi nejauši. Mednieks, kas sekojis lācim, pēkšņi ar izbrīnu konstatējis, ka tas nemanāmi pazudis, kā caur zemi izkritis. Būtībā tā arī bija, jo lācis bija paslēpies alā.

Nostāsti par līdz tam laikam nezināmo alu izrai­sīja lielu interesi, un kopš tā laika alas dziļumos ir pabijušas daudzas ekspedīcijas. Tomēr pat līdz šim laikam visas ejas un atzarojumi nav atklāti un izpētīti.

Vēlāk alu iekārtoja apskatei un tā kļuva par vienu no ievērojamākajām vietām visā Ziemeļamerikā.

Kopš 1936. gada tai ir rezervāta statuss. Alu apmeklē daudz tūristu, un tā dod ne mazums ienākumu. Izstaigājuši vairākas grotas, apmeklētāji pa garu eju dodas uz Stiksas upi. Galerijas sānos redzams plašs iegruvums un baseins. Tā ir tā sauktā Nāves jūra. Lejā pa gultni aizvijas Stiksa - upīte, kas iztek no Nāves jūras. Pakāpeniski upe pazūd neredzamā pazemes tunelī. Ejot pa karnīzi, lejā redzams Lētes ezers.