Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Interesanti atzīmēt, ka nosaukumi Stiksa, Lēte, Aherons un citi sengrieķu vārdi sastopami arī citās alās visā pasaulē. Pēc seno grieķu uzskatiem, mirušo gariem jāpārceļas pāri Stiksai, un tad viņi stājas dievu tiesas priekšā. Lēte ir pazemes valstības aizmirstības upe. Ierodoties pazemes valstībā, mirušo gari dzer šīs upes ūdeni un aizmirst visu iepriekšējo dzīvi.

Mamuta alai piemīt vēl kāda īpatnība. Ūdens, kas saplūst no visas alas, nonāk Atbalss upes gultnē. Vietā, kur tek šī upe, ir īpaša akustika, un tur katrs teiktais vārds atbalsojas ļoti skaidri un precīzi.

Pasaules augstkalnu apvidos, kur raksturīgs bargs klimats, sastopamas ledus alas. Tajās viss ir sasalis un iekalts ledus važās. Ledus ir visur - uz sienām, ejās, galerijās, grotās. Stalaktītus un stalagmītus veido nevis minerāli, bet gan ledus. Šādu ledus lāsteku mūžs virszemē nav garš, bet alās tās saglabājas gadsimtiem ilgi un sasniedz lielus apmērus (1—4 metrus diametrā). Visvairāk ledus ir uz sienām, griestiem un alu ezeros, kur sastingušā ūdens slāņa biezums sasniedz 10-20 un vairāk metru.

Ledus alas ir Alpos, Pirenejos, Karpatos, Pamirā, Krimas un Kaukāza kalnos, Urālos un citās zemes­lodes vietās.

Visbiežāk ledus veidošanos alās noteikušas to gaisa cirkulācijas īpatnības. Ziemā zemes dobumos ieplūst auksts gaiss un sasaldē ūdeni, kas iesūcies pa spraugām un plaisām alas sienās un griestos. Vasarā auksto gaisu nomaina siltāks un daļa ledus izkūst. Ja klimats ir bargs, tad gada lielāko daļu alu dziļumā

valda auksts gaiss un ledus pakāpeniski uzkrājas. Izveidojas lielas ledus masas, ledus ezeri, leduskri- tumi, ledus stabi un kolonnas.

Vienu no tādām alām atklāja franču zinātnieks speleologs Norbērs Kasterē, kas visu savu dzīvi veltījis alu pētniecībai. Kopumā viņš daudzus savas dzīves gadus ir pavadījis pazemē un pētījis apmēram 1500 pasaules alu.

1926. gadā viņš, klaiņojot starp klintīm, sniegiem un ledājiem, Gavarnī kalnu masīvā Pirenejos nejauši pamanīja neievērojamu spraugu, kas veda kaut kur kalnu dziļumā. Tā tika izdarīts atklājums, kas izraisīja sensāciju zinātnieku un alpīnistu aprindās.

Kad N. Kasterē kopā ar citiem speleologiem iekļuva alā, pie viņu kājām pletās apaļš, ar caurspī­dīgu ledus slāni klāts ezers, bet aiz tā varēja saskatīt ledus upi, kura ietecēja ezerā un kuras izteka slēpās galerijas dziļumā.

Pazemes zāle ar ledus ezeru vidū un galerijas sākuma daļa mirdzēja spokaini zilganā spīdumā. Brīnumainās gaismas zilganais atspulgs rotājās uz akmens sienām un nokarenajiem ledus stalaktītiem, atspīdēja gludajā ezera spogulī, kuru vēl nebija skāris cilvēka skatiens.

Pētnieki atklāja alā vairākas zāles, lielu šjūdoni, leduskritumus un ezerus. Alā brīvi klejoja ledains vējš.

Toreiz N. Kasterē nevarēja detalizēti izpētīt alu un atlika šo uzdevumu uz nenoteiktu laiku. Alā viņam izdevās atgriezties tikai pēc 24 gadiem. Nekas nebija mainījies. «Viss ir savās vietās šajā nedzīvajā stindzinošā klusuma pasaulē, kur nekas nemainās, neattīstās, nekustas. Tā vismaz var sacīt, vērtējot to cilvēka īsā mūža mērogā,» rakstīja zinātnieks.

Alai tika piešķirts tās pirmatklājēja vārds, un to sāka saukt par Kasterē ledus alu.

Podgurkas alā Polijā, kuru ūdens izskalojis Sudetu prekembrija kaļķakmeņos, atrodas ezers, kura ūdens temperatūra ir gandrīz nemainīga. Ziemā un vasarā tā ir plus 4-5 grādi.

Cita Polijas ala - Solna Jama - pazīstama ar ezeru, kas izvietojies marmora gultnē. Vairāki ezeri izvieto­jušies Radohovas alas dibenā, kuru tāpat ūdens izskalojis marmora masīvā.

Bulgārijā 20 kilometru attālumā no Lovečas pilsētas, Osemas labajā krastā, atrodas Devetašas ala. Tā ievērojama ar 11 skaistiem dažāda lieluma ezeriem. Pazemes upītē, kas veido ezerus, sastopamas krāces un ūdenskritumi. Vislielākais ezers ir 130 metru garš. Ūdenstilpju dziļums ir 5-9 metri.

Ziemeļungārijā kaļķakmens plato Šajo un Horr- nadas upju starpā atrodas slavenā Agtelekas ala, kuras garums ir 21 kilometrs. Pa alu tek Aherona un Stiksa, kas satekot veido apmēram puskilometru garu ezeru. Tā ir viena no lielākajām pazemes ūdenstilpēm Eiropā.

Morāvijas karsta rajonā atrodas populārā Macohas ala, kas ir viens no brīnišķīgākajiem dabas veidoju­miem pasaulē. Tā ir tik lieliski iekārtota, ka apmek­lētāji tur patiešām jūtas kā pasaku valstībā. Pa šās pazemes alas dibenu plūst Punkves upe un veido divus skaistus ezerus. Viens no tiem atrodas Pasaku grotā un saucas Pasaku ezers. Tur izvietojies vēl viens ievērības cienīgs objekts - Husa stabs - liela akmens kolonna, kura izveidojusies, saplūstot milzīgam stalagmītam un stalaktītam. Tiek uzskatīts, ka šim dabas veidojumam ir vairāki simttūkstoši gadu.

Grotu, ezeru un stabu apgaismo starmeši, kuru gaismā kristāltīrais ūdens staro patīkamā debes- zilgā krāsā.

Hranicas karsta rajonā ir Zbraševas ala, kas slavena ar saviem ezeriem. To dzijums sasniedz 15 metrus, un tie izvietoti kāpņveidā. Ūdens ezeros ir gāzēts, tā temperatūra piegultnes slāņos sasniedz 20-24 grādus, lai gan gaisa temperatūra alā turas 13 grādu robežās. Elpot alā ir grūti, jo gaiss piesāti­nāts ar ogļskābo gāzi.

Tajā pašā rajonā atrodas Nāves ala, kurai ir ļoti slikta slava. Tā ir piepildīta ar ogļskābo gāzi, un viss dzīvais, kas tur nokļūst, iet bojā. Alas dziļākajā vietā

atrodas neliels ezers, un tā ūdens arī ir piesātināts ar šo gāzi.

Starp Slovēnijas alām ļoti populāra ir Podpečas ala Dobrepoļjes katlienē. Nolaidenajā pazemes ieejā kāpņveidā izvietojušies 9 ezeri. Vislielākajam no tiem ir ovāla forma, citam ezeram ir trijstūra veids, vēl cits atgādina astotnieku. Ezeri ir nelieli.

Francijā plaši pazīstama ir ala, kas atrodas Lo departamentā Kramosas tuvumā. Šeit pazemes upīte Kombeta veido neskaitāmi daudz ūdenskritumu un divus skaistus ezerus.

Arī Sekvoju nacionālajā parkā (ASV) atrodas ieejas vairākās alās. Starp tām ir arī Kareivja ala. Nosaukumu ala ieguvusi pēc tam, kad tās dziļumos bija iedomājies pastaigāties kāds karavīrs. Viņš zaudēja orientāciju un klaiņoja pa pazemi, kamēr to pusdzīvu izglāba biedri. Pēc šī negadījuma ilgi neviens neuzdrošinājās doties alā, kamēr 1950. gadā tajā nokāpa Stenforda universitātes darbinieku un studentu grupa. Pētnieki ieraudzīja vairākas skaistas grotas, apstaigāja vairākus nodalījumus un simt metru dziļumā kādā zālē atklāja brīnumskaistu ezeru.

Niagaras ūdenskritums Viktorijas ūdenskritums Sudraba zeme un Paranas milzeņi Anhela ūdenskritums Islande - ūdenskritumu zeme Reinas ūdenskritums Kaukāza pērles

Rietumgati - ūdenskritumu šūpulis Kona ūdenskritums

Uz Kanādas un ASV robežas atrodas Ziemeļ­amerikas indiāņu iesauktais «Dārdošais ūdens» jeb Niagaras ūdenskritums. Kopš 1687. gadā francūzis Luijs Ennepens to atklāja, Niagaras ūdenskritums nepārstāj pārsteigt ceļotājus ar savu neatkārtojamo īpašo skaistumu.

Kā jau katram dabas brīnumam, arī Niagaras ūdenskritumam ir savas leģendas. Irokēzi ticēja, ka ūdenī dzīvo dievs Manitū. Katru gadu viņi upurēja tam cilts skaistāko meiteni. Šo upuri sauca par Miglas jaunavu. Viņu grezni ietērpa un iesēdināja pirogā upes augštecē virs ūdenskrituma. Skaistule neglāb­jami gāja bojā trakojošos ūdeņos. Upurēšanu pār­trauca tikai tad, kad loze krita virsaiša meitai. Tēvs to nespēja pārciest un izdarīja pašnāvību, mezdamies lejā no ūdenskrituma. Vai tā ir tikai skaista leģenda vai īstenība, kas zina?