Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Niagaras ūdenskritums atrodas Niagaras upē, kas savieno Ēri un Ontārio ezerus - divus no Ziemeļamerikas Lielo ezeru sistēmas. Visi pieci Lielie ezeri savā starpā savienoti ar šaurumiem un upēm. Tā iznāk, ka Niagara iepludina Augšezera, Mičigana, Hūrona un Ēri ūdeņus Ontārio ezerā. Ūdens līmenis Ēri ezerā ir apmēram par 100 metriem augstāks nekā Ontārio, un 56 km garā Niagara pa vidu savam tecē­jumam veido ūdenskritumu. Divas salas - Kazas un Mēness - sadala ūdenskritumu trīs daļās. Pazīsta­mākās ir divas-Amerikas daļa un Kanādas daļa. Trešā- Mēness jeb centrālā daļa - ir tikai 20 metrus plata.

Milzīgs ūdens pilienu mākonis sedz izliekto Kanādas puses ūdenskrituma daļu, ko sauc par Pakavu. Caur to izplūst 90% no visas ūdens masas. Tālāk aiz Kazas salas sākas otra - ASV ūdenskrituma daļa. Ūdens kaskādes krīt uz akmens atlūžņu grēdu un tad ieplūst upē. Baltais ūdens tvaiku un šļakatu stabs redzams jau iztālēm. Virs tā laistās vairākas varavīksnes. Ūdenskrituma troksni var dzirdēt 24 km attālumā.

Ja uzkāpj skatu tornī, kas krastā uzcelts tūristiem, var izsekot ūdens ceļam no Ēri ezera (tas atrodas 1 74 metrus virs jūras līmeņa) līdz pat Ontārio ezeram, kas atrodas 99 metrus zemāk. Pakava platums ir 800 metru, lielākās straumes platums - 3 metri, bet

ūdens krīt no 48 metru augstuma. Amerikas daļas platums ir 300 metru.

Niagaras ūdenskrituma amerikāņu daļā ūdens gāžas uz akmens bluķiem, tad iegriežas gar kanādiešu Pakavu un, kanjonam sašaurinoties līdz 90 metriem, uzņem mežonīgu ātrumu. Šī trakojošā, putojošā straume atstāj satriecošu iespaidu.

Ontārio un Ēri nav savienoti tikai ar ūdenskri­tumu. Tos savieno arī Velenda kanāls ar sarežģītu slūžu sistēmu, pa kuru pat vislielākie okeāna laineri pa Svētā Labrenča upi no Atlantijas okeāna var nokļūt Ontārio ezerā un pacelties līdz Ēri ezeram.

Niagaras ūdenskritums saista ne tikai dabas mīļotājus, bet arī pārgalvniekus. Netālu no ūdens­krituma atrodas muzejs, kurā var uzzināt par tiem, kuri mēģināja pārvarēt šo ūdens stihiju, un par tiem, kuri zaudēja dzīvību cīņā ar to. Viena no pirmajām drosminiecēm, kas 1901. gadā koka mucā laimīgi pārvarēja Pakavu, bija 43 gadus vecā skolotāja Ennija Teilore. Viņu nosauca par Miglas karalieni. 1911. gadā dzelzs mucā ūdenskritumu pieveica 55 gadus vecais Bobijs Ličs, bet 1928. gadā speciāli izgatavotā gumijas bumbā - 37 gadus vecais Žans Lusjērs.

Taču uzvarēt stihiju izdevās tikai dažiem. Daudz vairāk bija to, kas šajā «spēlē» ar ūdenskritumu aizgāja bojā. 1951. gadā, kad kārtējais «pašnāvnieks» zaudēja dzīvību pusmiljona skatītāju acu priekšā, šādi eksperimenti tika aizliegti.

Ūdens ir izgrauzis akmenī 50 metrus dziļu gultni. Šļakatas paceļas 100 metru augstumā virs ūdenskri­tuma. Tikai ar ūdens spēku vien nepietiktu, lai straume izgrauztos cietajā akmenī. No ūdenskrituma augšmalas pamazām drūp dolomīta gabali, ar apdul­linošu dārdoņu gāžas lejup un, ūdens straumēs pārvietojoties, grauž un slīpē smilšakmens gultni.

Jau sen cilvēki mēģinājuši noteikt Niagaras ūdenskrituma vecumu. Pašlaik zinātnieki lēš, ka tas varētu būt radies apmēram pirms 12 000 gadiem. Tad ledājs atbrīvoja teritoriju, kurā tagad atrodas Lielie ezeri. Sākumā ūdenskrituma augstums bijis ap 10-15 metru un ūdens plūsmas apjoms ir bijis tikai ap 15% no tagadējā.

Ūdenskritumu katru gadu apmeklē ap 16 miljoni cilvēku.

Kurš gan no mums nav redzējis varavīksni lietū, saules staros? Protams, visi. Bet kurš ir redzējis mēness varavīksni? Jā, šāds dabas fenomens pastāv. Un to var novērot tikai Viktorijas ūdenskrituma apkaimē un tikai tad, kad Zambezes pali sakrīt ar pilnmēness laiku, un tikai reizi 10-15 gados.

Viktorijas ūdenskritums atrodas Zambezes upē Zimbabvē. Var būt tā, ka upe tek pa gultni, kuru veido gan cietāki, gan irdenāki ieži. Mīkstos iežus upe izskalo straujāk, un kādā upes posmā veidojas gultnes līmeņa lielāka vai mazāka starpība. Tā veidojas lielāki vai mazāki ūdenskritumi. Viens no lielākajiem pasaules ūdenskritumiem - Viktorijas ūdenskritums - tieši tā arī izveidojies. Tas krīt no 120 metru augstuma dziļā bazalta kanjonā. Ūdens­kritums atrodas 1200 km no Zambezes iztekas. Viktorijas ūdenskrituma platums ir 1800 metri.

Ūdenskritumu atklāja Deivids Livingstons. Āfrikā viņš ieradās 1841. gadā kā misionārs, lai sludinātu

Dieva vārdu. Taču drīz vien viņš pārliecinājās, ka misionāra darbs nav viņa sūtība, un kļuva par ģeo­grāfu, dabas pētnieku un ceļotāju, kas veltīja Āfrikas izzināšanai daudzus mūža gadus, izdarīja vairākus nozīmīgus ģeogrāfiskus atklājumus un bija pirmais eiropietis, kurš apmeklēja līdz tam nezināmas upes un ezerus.

Pie Viktorijas ūdenskrituma Livingstons nonāca 1855. gada 17. novembrī, un redzētais viņu tā pārsteidza, ka grūti bija rast vārdus, lai izteiktu sajūsmu. Par to liecina lakoniskās rindas viņa dienas­grāmatā.

«… mūsu acīm pavērās majestātiskā ūdens­krituma brīnišķīgā, neparastā aina. Jebkurš mēģinā­jums to izteikt vārdos būtu gluži nesekmīgs. Mosi oa Tunja bija tik neparasta, ka vienmēr šķitīs brīnums…»

Nākamajā, 1856. gadā, jau pārbraucis Anglijā un vēl joprojām būdams redzētā varā, Livingstons aprakstīja ūdenskritumu savā grāmatā «Misionāra ceļojumi un pētījumi Dienvidāfrikā», kas tika izdota daudzās pasaules valodās un padarīja viņa vārdu slavenu.

Ar atklājēja tiesībām Livingstons ūdenskritumam deva vārdu Viktorija par godu Anglijas karalienei. Šis

nosaukums ir norādīts visās kartēs, taču vietējie iedzīvotāji to joprojām sauc Mosi oa Tunja, un tas nozīmē «Grandošie dūmi». Ir vēl otrs, mazāk izpla­tīts nosaukums Čongue - «Varavīksne».

Kāds tad īsti ir Livingstona atklātais ūdenskritums?

Patiesībā to veido daudzi lieli un mazi ūdens­kritumi. Lielieūdenskritumi ir četri, un katram no tiem ir savs nosaukums.

Ūdenskritumu pie upes labā krasta sauc par «Velna rīkli». Skaļi rēkdamas, tam pāri plūst milzīgas ūdens masas. Acīmredzot tāpēc tas arī iemantojis tik īpatnēju nosaukumu.

Nākamais ir «Galvenais ūdenskritums», blakus atrodas «Varavīkšņainais», pats malējais ir «Austrumu ūdenskritums». Visos tajos ūdens gāžas no 90-120 metru augstuma.

Vieni ūdenskritumi izskatās pēc aizkariem, citi, šķīstot pret klinšu izciļņiem, veido mazāku ūdens­kritumu kaskādes.

Lietavu laikā Zambeze kļūst ūdeņiem bagāta, strauja, un tad ūdenskritumi pāri korēm veļ milzīgu ūdens daudzumu - 10 000 līdz 15 000 kubikmetru sekundē. Sausajā gadalaikā ūdens upē ir maz un ūdenskritumi ir diezgan mierīgi.

Rāmā bezvēja laikā milzīgi sīksīku pilieniņu mākoņi kā pieci grandiozi stabi slienas augstu debesīs. Tie ir saskatāmi 20-25 kilometru attālumā. Nereti šie ūdenskrituma radītie mākoņi apkārtējam apvidum atnes lietu, un tāpēc ap ūdenskritumu plešas lekna un krāšņa augu valsts. Plašo mežu ap ūdens­kritumu tā arī sauc - «Lietus mežs».

Lejpus ūdenskrituma pāri upei ierīkots dzelzceļa tilts. Kad tam pāri iet vilciens, var izliekties ārā pa logu un ūdenskrituma valgmē atvēsināties no svel­mainā Āfrikas gaisa.

Skaidrās, saulainās dienās pāri ūdenskritumam zaigo vairākas varavīksnes, kas redzamas pat naktī, kad gaiši spīd mēness.

Skaistu Viktorijas ūdenskrituma aprakstu atstājis Livingstona laikabiedrs dabas pētnieks Džeimss Čepmens:

«Mēs stāvējām pie brīnišķīga dabas darinājuma, kurā apvienojušās neiedomājami daudzveidīgas, grandiozas un ārkārtīgi skaistas parādības, kas cilvē­kiem iedveš gan šausmas, gan sajūsmu un patiesu prieku.