Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Cik šie indiāņu nostāsti ir ticami, neviens nezina. Var pieļaut, ka milzu ūdenskritums atrodas apvidū, kur baltais cilvēks nav spēris kāju.

Kas zina, varbūt pasauli vēl pārsteigs sensacionāls paziņojums, ka atklāts jauns ūdenskritumu karalis.

Islande ir ledus, vulkānu, krāšņu ūdenskritumu un geizeru zeme. Skaldi, kas šo dabas varenību un skaistumu apdziedāja neskaitāmās sāgās, dēvēja to par «kalnu karalieni ar ledus diadēmu ap pieri un uguns liesmu sirdī». Arī mūsdienās lielais vairums Islandes upju ir vēl saglabājušas savu pirmatnējo veidolu un neskarti ir palikuši arī senajās sāgās apdziedātie ūdenskritumi.

Ūdenskritumu Islandē ir ļoti daudz, bet paši ievērojamākie ir četri - Haijfoss, Detifoss, Godafoss un Gudlfoss.

Pats augstākais ir Haijfoss. Tas atrodas samērā mazā upē, kas straujā lēcienā metas lejup dziļā bezdibenī no 130 metru augstas kraujas. Toties Detifoss ir pats varenākais krītošā ūdens daudzuma ziņā. Varena ūdens straume šalkdama un krākdama brāžas no 42 metru augstuma, saceļot smalku šļakatu mākoņus. Vārds «Detifoss» nozīmē «Izvirduma ūdens­kritums». Varbūt tāpēc, ka ūdenskritums tur patiešām ļoti līdzinās vulkāna izvirdumam.

Skjaulvandafljoutas upē, kas tek Islandes ziemeļ­daļā, dun Godafoss - «Dieva ūdenskritums». Tas ir zemāks par citiem Islandes lielajiem ūdenskritumiem - Godafosa augstums ir tikai 12 metru -, toties tas kļūst īpaši spēcīgs un varens palu laikā, kad pār klinšu barjeru kā plats aizkars brāžas milzīgas ūdens masas.

Kādēļ tas ir «Dieva ūdenskritums»? Par to stāsta sena islandiešu leģenda.

Skandināviem bija daudz pagānu dievu - gan labu, gan ļaunu. Labo dievu vidū galvenais bija Tors, dabas spēku personificējums un visas dzīvās radības pavēlnieks. Toties dēmonu pavēlnieks bija Lokijs - ļoti viltīgs un ļauns dievs, kas allaž centās kaut kā kaitēt labajiem dieviem. Taču, kamēr bija dzīvs gaismas un krietnuma dievs Baldrs, dēmona viltīgās izdarības nevienam nespēja kaitēt.

Kādudien Lokijam izdevās slepus noklausīties dievietes Frigas stāstu, kāpēc viņas dēls Baldrs ir nemirstīgs. «Kad viņš piedzima,» sacīja dieviete, «es dabai - visiem augiem un dzīvniekiem liku zvērēt, ka tie viņam nekad nedarīs neko ļaunu un nekļūs par viņa nāves cēloni. Aizmirsusi biju vienīgi āmuļus.»

Reiz dievi sadomāja sarīkot kara spēles. Zinā­dami, ka Baldrs nav ievainojams, viņi vingrinājās trāpīgumā, raidīdami pret jauno dievu īstu šķēpu un bultu krusu. Sacensībās piedalījās pat Baldra neredzīgais brālis Hēds, un pēkšņi viena Hēda raidītā bulta nāvīgi ievainoja Baldru. Lokijs bija izdrāzis bultu no āmuļa zara un iemānījis to aklajam Hēdam.

Dievu vidū sākās neiedomājams sajukums. Lokijs, negaidīdams, kamēr tiks atmaskots, metās uz ūdenskritumu, pārvērtās par lasi un ienira atvarā. Tādējādi viņš jau vairākkārt bija paglābies no dievu dusmām. Tors tūdaļ saprata, kurš ir vainīgais, un kopā ar citiem dieviem skrēja uz upi.

Dievi pūlējās izvilkt Lokiju no ūdens, taču tas bija paslēpies starp akmeņiem, un tīkls paslīdēja slēptuvei garām. Toru tomēr tik viegli nevarēja apmānīt. Redzēdams, ka no atmaksas neizbēgs, Lokijs nolēma izšauties no ūdens un pārlēkt pāri ūdens­kritumam, taču Tors viņu veikli notvēra tieši lidojumā.

Dievu atriebība bija drausmīga. Lokiju uzveda augstā kalnā, piesēja pie klints un virs galvas pakāra indīgu čūsku. Čūska, nikni šņākdama, locījās aiz sāpēm un izšļāca dedzinošu indi. Lai mazinātu ļaunā gara mokas, ragana Sigina virs Lokija galvas turēja

kausu, un, līdzko tas bija piepildījies ar indi, viņa to izšļakstīja bedrē. Dažas indes lāses tomēr uzpilēja Lokijam uz galvas, un viņš ik reizi šausmīgās mokās nodrebēja. Tādos brīžos salīgojās arī zeme.

Kopš tā laika ūdenskritums iedēvēts par Godafosu un lasim uz ķermeņa pie astes palicis iespiedums, ko atstājis dieva Tora pirksts.

Austrumos no Reikjavīkas atrodas Islandes lielākais ezers - Tingvadlavatns. Dodoties no ezera ziemeļaustrumu virzienā, var sasniegt apvidu, kurā var iepazīties ar visievērojamākajiem Islandes dabas pieminekļiem - Lielo geizeru un Zelta ūdenskritumu.

Pirms no Lielā geizera izšļācas strūkla, ir dzirdams, kā apakšzemē kaut kas nodreb, atskan dobja duna, un tad pēkšņi pretim debesīm uzšaujas tvaika mutulis. Tas viss atkārtojas vairākas reizes un nozīmē, ka geizers gatavojas parādīt neaizmirstamu, fantastisku skatu, kas ilgst 20 minūtes.

Pēc sagatavošanās geizers briesmīgi ierēcas, un tai pašā mirklī no tā krātera izlaužas tvaika un šļakatu virpuļi, bet pēc tam paceļas varens 20-25 metrus augsts ūdens stabs. Nerimstošas dārdoņas pavadīts, ūdens šļācas arvien augstāk un augstāk. Pēdējais - piektais vai sestais šļāciens izmet no geizera dzīlēm lēveni akmeņu.

Bet vēl kādus sešus vai septiņus kilometrus uz austrumiem no Lielā geizera ir Gudlfoss - Zelta ūdenskritums, Islandes ūdenskritumu karalis. Uz apkārtējās dabas skarbā fona burvju tiltu pāri bezdi­benim un sniegbaltajai mutuļojošā ūdens lavīnai met neizsakāmi krāšņas varavīksnes. Saules staru apspīdēts, baltais ūdens aizkars mirdz spilgti lāsmojošos zilos, zaļos un rožaini sārtos vizuļos, bet ūdens dobjā duna atbalsojas ielejā.

Zelta ūdenskritums atrodas Hvitau upē, vietā, kur tās gultnei ir sarežģīts kritums. Sākumā straume kā bangojošas kaskādes veļas pāri bazalta kāplēm, tad strauji metas pa labi un no 57 metru augstuma traucas lejup dziļā aizā.

Arī ar šo ūdenskritumu saistās daudzas islandiešu teiksmas un leģendas par senseniem laikiem, kad bruņinieks Ēriks Gaišacis mīlēja priestera meitu Gudrunu Daiļo un šīs mīlestības dēļ pārvarēja ūdens­kritumu un deva šim dabas brīnumam Gudlfosa - Zelta ūdenskrituma vārdu. Teiksmai par Ēriku Gaišaci ir vairāk nekā tūkstoš gadu, bet Zelta ūdenskritums joprojām laistās visās varavīksnes krāsās un ir tikpat skaists kā sendienās.

Reinas ūdenskritums ieņem trešo vietu Eiropā, palikdams aiz Islandes ūdenskritumiem Gudlfosa un Detifosa. Tā platums ir 150 metri, augstums - 21 metrs.

Vasarā, kad Alpos kūst ledāji un sniegs, pāri ūdenskrituma korei brāžas 700-1000 kubikmetru ūdens sekundē un tas ir sevišķi iespaidīgs.

Ziemā Reina saņem mazāku pieplūdi un ūdens caurplūdums var nokristies līdz 60-100 kubik­metriem sekundē. Upes gultne zem ūdenskrituma tad ir daļēji atsegta un redzamas virpuļojošo oļu izgrauz­tās bedres.

Reinas ūdenskritumam ir aptuveni seštūkstoš gadu. Tas radies pēcleduslaikmetā, kad ledājs, atkāp­joties Reinas senlejā, atstāja daudz sanēšu. Un upei vajadzēja izgrauzt sev daļēji jaunu gultni. Lejpus Bodenezera, Reinai pārvarot Juras augstienes kaļķ­akmens slāņus, tā nokļuvusi savā senajā, zem ledāja sanešiem apraktajā ielejā, izskalojusi to, un pēc kāda laika šajā vietā izveidojusies kāple un līdz ar to arī

ūdenskritums. Ziņas par Reinas ūdenskritumu atrodamas jau kopš agrīnajiem viduslaikiem. Kad tika ierīkots dzelzceļa tīkls un viena līnija šķērsoja Reinu augšpus ūdenskrituma, tas kļuva pavisam viegli pieejams un iemantoja plašu popularitāti. Cilvēkus vilina majestātiskās pilis, ar kurām saistās daudzi vēstures notikumi un vēl šodien neatminēti bruņinieku laiku noslēpumi. Ikviens tūrists cenšas apskatīt arī slaveno Lorelejas klinti Reinas vidustecē, paklausīties dīvaino daudzkārt atšalkojošo atbalsi un poētisko leģendu par brīnumdaiļo zeltmati jaunavu, kuras vārdā šī klints nosaukta. Liegi dziedādama, jaunava pievilinājusi kuģu kapteiņus, un tie, viņas burvības savaldzināti, aizmirsuši visu pasaulē un ar kuģiem uztriekušies uz krastmalas klintīm, razdami galu upes atvaros.