Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Lielais Kaukāzs ir daudzu upju šūpulis un lielā ūdensšķirtne. Kalnu ziemeļu nogāzēs sākas apdziedātā Tereka, Sulaka, Kubaņa. Uz pretējo pusi ceļu izlau­zušas tikpat slavenas upes - Rioni, Inguri, un ikvienu no tām apvij seni nostāsti, teiksmas un leģendas.

Straumēm kalnos jāpārvar daudz šķēršļu, tāpēc vietumis tās iegrauzušās klintīs un izveidojušas dziļas, šauras aizas - kanjonus. Veldamas ūdeņus pa kraujām kalnu nogāzēm, upes vietumis brāžas pāri augstām korēm kā stāvi ūdenskritumi, saules staros zibsnījot dimanta spožumā.

Klinšu grēdā ceļu izlauzusi arī nevaldāmā Čegema, kuras ūdenskritumi ir pazīstami visā Kaukāzā. Cegemas aizā visa labās puses nogāze ir piesātināta ar ūdeni. Tas sūcas, tek un līst straumēm no plaisām, spraugām un dobumiem, un viss šis valgums, atbrīvojies no akmens gūsta, strāvo un gāžas lejup no 20 līdz 40 metrus liela augstuma. Plūstošo ūdens masu vietumis izklīdina vēja

brāzmas, radīdamas šļakatu un sīku pilienu mākoņus. Saule gan šeit iespīd maz - ne vairāk kā divas līdz trīs stundas dienā. Toties, kad tā ielūkojas aizā, viss atdzīvojas un dzirkstījošie ūdenskritumi uz sārto klinšu stāvo krauju fona šķiet kā sudrabotas drapērijas, kurās brīžiem uzzaigo krāšņas varavīk­snes. Ziemā ūdens strūklas sasalst un ietērpj klintis blāvi zilgās ledus lāstekās. Aizas korē izaug milzīgi nokareni stalaktīti, kuriem pretim slejas ledus stalagmītu kolonnas.

Kaukāzā ir daudz ūdenskritumu ar dīvainiem nosaukumiem -Meitenes asaras, Vīra asaras, Meitenes bizes, Bārda, kas, izrādās, ir doti ar gudru ziņu. Kaukāzā ir pavisam maz ūdenskritumu, par kuriem nebūtu sacerētas leģendas.

Kāda no šīm leģendām vēstī, ka Toti ciemā, kas šķiet gluži kā pielipināts pie kraujas kalnu nogāzes, reiz dzīvojusi jaunava un jauns džigits. Viņi bija pazīstami jau kopš bērnu dienām.

Jauneklis kādudien apjautis, ka saule un zvaigznes nobāl salīdzinājumā ar meitenes daiļumu, ka viņa ir smuidrāka par cipresi un viņas dziesmās var klau­sīties, aizmirstot visu pasauli. Arī jaunava, izrādās, sen jau bija iemīlējusi džigitu.

Taču vecāki bija nolēmuši meitu izdot par sievu bagātnieka dēlam. Lai kā jaunieši lūguši neizpostīt viņu draudzību, nekas nav līdzējis. Precinieki meitenes tēvam piekodinājuši: «Sargā meitu, cik cieši vien varēdams, liec labāk aiz atslēgas, lai kāds nenozog!» Meitenes tēvs tos mierinājis: «Nekur nepaliks, Tereka ir tālu, neskries taču slīcināties!»

Tomēr tēvs bija maldījies. Redzēdama, ka vecāki nav pielūdzami, meitene no augstas klints ielēkusi bezdibenī. Jauneklis gan lūkojis to glābt, taču rokās viņam palikuši tikai meitenes brīnumskaisto matu pīņu gali. Tā ūdenskritums, kas gāžas no šās aptuveni divdesmit metru augstās kraujas, ieguvis nosaukumu «Meitenes bizes». Tas patiešām sašķīst daudzās strūklās, kas izskatās pēc izirušām matu pīnēm.

Tai vietā, kur jauneklis sērojis un apraudājis mīļoto, no viņa asarām radies vēl viens ūdenskritums - «Vīra asaras».

Ūdenskritums «Bārda» ir visplatākais (5 metri) un visskaistākais šajā trijotnē. Tā augstums ir 14 metri. Stāsta, ka šā ūdenskrituma nosaukums simbolizējot kāda jaunekļa uzticību mīļotajai.

Indostānas pussalas lielāko daļu aizņem Dekānas plakankalne. Tās malas ir augstākas un veido kalnu grēdu - Rietumgatus un Austrumgatus, ko ieskauj piejūras zemienes.

Rietumgati ir augsta, dabas radīta 1600 kilometru gara barjera, kas plakankalni norobežo no Indijas okeāna. Kalnu rietumu nogāzes ir ļoti stāvas, daudzo upju gultnes ir īsas un ar lielu kritumu. Tās strauji tek pa dziļām, kanjonveidīgām aizām, bieži radīdamas krāces, pakāpeniskas ūdensgāzes un ūdenskritumus, kuri lielākoties ir sešus līdz divpadsmit metrus augsti. Taču sastopami arī milzeņi, piemēram, Gersopas ūdenskritums, kura augstums ir aptuveni 250 metru.

No Rietumgatu rietumu nogāzēm tek viena no svētajām Indijas upēm - Saravati. Tās šūpulis ir avots kalna nogāzē pie Kavandurgas ciema, kur, pēc senas leģendas, bulta, ko ar savu loku izšāvis diženais Rāma, ieurbusies zemē un palaidusi brīvē ūdens avotu. Vārds «Šaravati» nozīmē «Bultas radītā».

Tā kā upes gultnei ir liels slīpums, ūdens strauji traucas no kalniem pa dziju aizu, ar skaļu dārdoņu veldams akmeņus un klinšu bluķus. Apmēram 110 kilo­metru no iztekas upē izveidojusies slavenā Gersopas ūdenskritumu kaskāde.

Gersopa ir četri ūdenskritumi, kur ūdens brāžas pāri klinšu pārkarei no 255 metru augstuma. Ūdens­kritumi nav līdzīgi cits citam, un katram piemīt savs īpatnējs skaistums.

Labējais ir pats ūdenīgākais, un to sauc par Raijas ūdenskritumu. Nosaukumu, kā stāsta, tas ieguvis pēc kāda Indijas radžas vārda, kas vēlējies uzcelt sev lepnas kapenes uz klints pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma kāpies kori veido vizlas slāneklis, ko laika gaitā ūdens izskalo, un kores pārkare vietumis nogrūst. Tā, piemēram, 1845. gadā notika grandiozs nogruvums, kura dārdoņu varēja sadzirdēt desmitiem kilometru tālumā.

Gandrīz pretī Raijai, tai pašā izliektās kores daļā, atrodas Rorers («Rēcošais»). Ūdens, pārvēlies pāri kraujai, Vispirms krīt pilnīgi stāvus, tad veido brāz- mojošu krāču kaskādi, bet pēc tam, vēlreiz vertikāli krītot lejup, lidojumā savienojas ar Raijas ūdeņiem, un kopējā straume gāžas apmēram 40 metrus dziļā atvarā.

Lielisks ir trešais ūdenskritums Rokits («Raķete»), Straume vispirms stāvus lec 40 metrus lejup, bet atlikušos 210 metrus strauji aizvirpuļo pa klints izciļņiem, veidojot savdabīgu loku, kas līdzinās raķetes lidojuma trajektorijai. Tā arī radies ūdens­krituma nosaukums. Ūdenskrituma īpatnējā skais­tuma un burvības dēļ indiešu dzejnieki tā strūklas dēvē par briljanta strūklām un šļakatas - par pērlēm un zvaigznēm.

Taču par skaistuma un graciozitātes virsotni visi uzskata ceturto ūdenskritumu, kuram ir ļoti poētisks nosaukums «Zilā dāma». Pazīstams ir arī otrs šā ūdenskrituma nosaukums - «Indiešu karaliene». Ūdens strūklas, krizdamas no milzīga augstuma, sašķīst neskaitāmās šļakatās, un veidojas gaisīgs, kā no sudraba pavedieniem austs caurspīdīgs plīvurs.

Gersopas ūdenskritumus vislabāk ir novērot laikā, kad upē ūdens nav daudz. Pūšot vasaras musoniem, pāri ūdenskritumu korei plūst 3000 līdz 3500 kubikmetru ūdens sekundē, un nav iespējams tiem tuvoties. Tad tur vairs nav četri ūdenskritumi, bet auro un grand viens vienīgs satrakojies ūdens nezvērs, kas ietinies miglas, šļakatu un ūdens tvaiku mutuļos.

XIX gadsimta ceļotājam kapteinim Ņūboldam tomēr bija izdevies novērot ūdenskritumu uzplūdu beigās. Redzēto viņš apraksta šādi:

«Nogūlos aizas malā, riskēdams ar dzīvību, pievilkos pie pašas kraujas un ielūkojos bezdibenī. Ieraudzīju kaut ko tādu, kas mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Tas pārspēja visu, ko kādreiz biju novērojis pie Etnas krātera. Man gribējās skatīties un skatīties šai burzguļojošajā bezdibenī, kur, virpuļos pazuzdami, iekšā metās miglā tītie varenās Šaravati ūdeņi…»

Pašā Tibetas kalnienes sirdī, varenās kalnu grēdās, ap kuru augstajām, robainajām korēm vizuļo ledus un mūžīga sniega mantija, savu ceļu dienvidaus­trumu virzienā sāk varenā Mekonga un ieplūdina savus ūdeņus Dienvidķīnas jūrā.

Mekonga ir ļoti savdabīga upe. Tās gultnes garenprofils ielejas kalnainajā daļā ir līdzīgs milzīgu kāpņu pakāpieniem, kas liecina par to, ka upe ir jauna un vēl nav paguvusi izlīdzināt savu teci. Tāpēc upē ir daudz krāču, straujteču un ūdens­kritumu.