Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Vidusjūras austrumu piekrastes tuvumā Jordānijā un Izraēlā Gorās ieplakas dibenā atrodas garens ezers, kas pazīstams ar nosaukumu Nāves jūra. Jūras tituls gan ezeram dots pilnīgi nosacīti. Kas nu tā par jūru, ja tās garums ir tikai 79, bet platums 5-17 kilometri.

Nāves jūras piekrastē stiepjas kailas klinšainu kalnu nogāzes, klintis Nāves jūru ir ielenkušas tā, ka to tumšā nokrāsa visu apkārtni vērš vienmuļā un drūmā apvidū. Ūdens ir eļļains un metāliski zils.

Starp citu, šajā tuksnesī radies arī spārnotais Bībeles teiciens «saucēja balss tuksnesī», kas izsenis apzīmē veltīgus lūgumus, pierunāšanu un aicinā­jumus, kurus neviens nedzird.

Senatnē cilvēki uzskatīja, ka pār Nāves jūru jau kopš seniem laikiem klājas mūžīgs lāsts. Svētās grāmatās rakstīts, ka šo jūru Dievs radījis to ļaužu iebiedēšanai, kuri novērsušies no ticības.

Sena leģenda vēsta, ka vietā, kur tagad skalojas Nāves jūras ūdeņi, reiz atradusies Sodomas ieleja.

Svētā Jordānas upe nesusi turp dzīvinošu valgmi, un tās netrūcis ne tīrumiem, ne dārziem.

Sodomā un Gomorā, kas atradās šajā ielejā, ritēja rosīga dzīve. Pilsētnieki dzīvoja pārticībā, kļuva bagātāki, arvien vairāk aizmirsa Dieva novēlējumus un krita grēkā.

Saniknotais Dievs nolēma nežēlīgi sodīt «noklī­dušos» un uzsūtīja pilsētām akmeņu un uguns lietu. Viss nodega līdz pamatiem, ieleja iegruva bezdibenī, un tās vietā uzplūda jūra.

No visiem iedzīvotājiem dzīvs palika tikai taisnais cilvēks Lats ar savu ģimeni, izņemot sievu. Viņa bēgšanas laikā aiz ziņkāres palūkojās atpakaļ, un par to Dievs viņu sodīja un pārvērta sālsstabā.

Starp citu, šī leģenda radījusi vairākus izteicienus, kas sastopami sarunu valodā un literatūrā: «Sodoma un Gomora» nozīmē nekārtību un haosu; «pārvēr­sties sālsstabā» - pamirt no šausmām vai no kā cita negaidīta; «taisnais Lats» - labs cilvēks, kurš spiest saieties ar nekrietniem cilvēkiem.

Tā pati leģenda ir pamatā arī citam Nāves jūras nosaukumam - Bahr Lut (Lata jūra) vai Birket Lut (Lata ezers), kā to dēvē arābi. Ar «nešķīsto» pilsētu Sodomas un Gomoras bojāeju saistītas arī citas

leģendas par Nāves jūru. Viena no tām vēsta, ka virs nolādētās jūras lido Nāves gars, kas nonāvē visu dzīvo. No jūras dibena paceļas indīgi izgarojumi. Kas tos ieelpo, tas tūdaļ mirst. Kā akmens viļņos iekrīt putns, kas mēģinājis pārlidot ezeru. Laiku pa laikam no jūras dzīlēm uzpeld piķa un sēra plankumi - paliekas no tām vielām, ar kurām tika sadedzinātas noziedzīgās pilsētas.

Šajos fantastiskajos apgalvojumos tomēr ir zināma daļa patiesības.

Ezerā patiešām nav dzīvības, un ar to tas pilnīgi attaisno savu nosaukumu. Visu nosaka milzīgais sāls daudzums ūdenī. Tas sasniedz 25-27 procentus, atsevišķās vietās pat 30-34 procentus. Tātad aptuveni vienu trešdaļu jūras tilpuma aizņem magnija, nātrija, kālija un citu ķīmisko elementu sāļi. Un nonāvē jebkuru dzīvu radību. Ja kāda zivs no Jordānas grīvas iepeld tālāk jūrā, tā pēc minūtes jau iet bojā.

Ūdens īpatnējais blīvums ir tik liels, ka Nāves jūrā nevar nogrimt pat tādi cilvēki, kas neprot peldēt, lenirušo cilvēku ūdens izspiež virspusē gandrīz kā korķi. Peldoties tur var sēdēt, gulēt, zvilnēt. Sāļais ūdens labvēlīgi ietekmē cilvēka organismu. Pat Jūdejas valdnieks Hērods I ir ārstējies Nāves jūras ūdeņos.

No jūras dibena tiešām uzpeld «piķa» gabali - asfalts. Asfalta iegulas Nāves jūras apvidū zināmas jau kopš tālas senatnes, un ļoti senos laikos ūdenstilpei bijis pat nosaukums Asfalta ezers.

1947. gada pavasarī pamestā alā, kas atrodas Jūdejas tuksnesī netālu no Nāves jūras ziemeļu krasta, taamiru cilts beduīni atrada kaut kādus senus rokrakstus. Pēc ilgiem atradumu pārdošanas mēģinā­jumiem tos beidzot izdevās pārdot Jeruzālemes universitātei un kāda Jeruzālemes klostera priekšniekam.

Drīz vien par rokrakstiem ieinteresējās zinātnieki un nonāca pie secinājuma, ka šis atradums ir gadsimta lielākais atklājums. Uz rajonu, kur atrada rokrakstus, steidzās ekspedīcijas. Sākās gadiem ilgi meklējumi. Atraka seno Hirbetkumranas apmetni. Gandrīz divsimt alās tika atrasts daudz sadzīves un kultūras priekšmetu, darbarīku, rokrakstu. Daudzi no tiem bija satīti ruļļos (vīstokļos). Lielākā daļa rokrakstu laika gaitā bija stipri bojāta - āda, audums, papiruss daļēji bija satrūdējuši un sairuši. Nav jau arī nekāds brīnums - rokraksti alās bija nogulējuši apmēram 2 tūkstošus gadu.

Rakstīti tie ir dažādās valodās - senebreju, grieķu, latīņu, arābu. Arī saturs visdažādākais -

Bībeles stāsti, daiļliteratūras sacerējumi, reliģiski, juridiski un sadzīves apraksti.

Rokraksti vēstīja, ka kristiešu mācība ir aizgūta no kumraniešiem - senajiem Nāves jūras piekrastes apdzīvotājiem.

Pēc kumraniešu mācības, pasaule dalās divās nometnēs - gaismas, taisnības un visa labā valstībā un «tumsas dēlu» valstībā. Pirmajā nometnē ietilpst kumranieši, otrajā - visi pārējie cilvēki.

Par savu augstāko mērķi kumranieši uzskatīja tiekšanos pēc taisnības. Viņi noniecināja zemes labumus, dzīvoja askētiski un ticēja dvēseles nemirstībai. Darbs aizņēma visu laiku no saullēkta līdz krēslai. Jaunākie bez iebildumiem pakļāvās vecākajiem. Savstarpējās attieksmēs viņi cits ar citu bija abpusēji laipni. Nevienam nedrīkstēja darīt ļaunu, bija jāaizstāv apvainotais, jārunā patiesība, neko nedrīkstēja slēpt no sektas brāļiem. Visiem sektas locekļiem bija jātic «ticības skolotājam» - dievišķajam sūtnim, mesijai. Noteiktā laikā tas ieradīsies uz zemes, spriedīs «taisno tiesu» un glābs ticīgos.

Šajos rokrakstos sastopami Bībeles leģendu un notikumu prototipi. Var uzskatīt, ka šie rokraksti

zināmā mērā ir kalpojuši par Bībeles melnrakstu, tās pirmo variantu.

Kumraniešu atstātā mantojuma izpēte turpinās, un iespējams, ka Nāves jūra vēl ne reizi vien pārsteigs pasauli.

Ziemeļamerikas kontineta austrumdaļā starp Kanādu un ASV atrodas pasaulē lielākie saldūdens krājumi, kas koncentrējušies piecos milzīgos ezeros - Augšezerā, Hūronā, Mičiganā, Ēri un Ontārio. Izvietojuma, aizņemtās platības un ūdens tilpuma ziņā šī ezeru sistēma tāda ir vienīgā pasaulē.

Vislielākais no šīs ezeru grupas - Augšezers - ir lielākā saldūdens ūdenstilpe uz zemeslodes, bet vismazākais - Ontārio ezers - platības ziņā pārspēj Eiropas vislielāko ezeru - Lādogas ezeru.

Ieplakas, kurās izvietojušies Lielie ezeri, ir ledāja darbības un tektonisko procesu veidotas. Pēc apvidū palikušajām dabas procesu pēdām ģeologi ir noskaidrojuši, ka aptuveni pirms 25-30 tūkstošiem gadu šo novadu klājuši no ziemeļiem atplūdušie ledāji. Kad ledāju laikmets bija beidzies, tagadējo Lielo ezeru vietā pleties viens - Algonkina ezers, no kura ar laiku izveidojās Lielie ezeri kā gigantisku kāpņu pakāpieni. Augšezers atrodas 183,6 metrus virs jūras līmeņa, zemākais pakāpiens - Ontārio ezers - 74,9 metrus.

Augšezeram nosaukumu devuši angļi 1673.- 1674. gadā. Čapeveinu indiāņi, kas dzīvoja šajā apvidū, to dēvēja par Kiči Gami (Lielo ezeru).

Hūrona ezers ir centrālais Lielo ezeru sistēmā, pēc lieluma un dziļuma otrais aiz Augšezera.

Nosaukumu ezers ieguvis pavisam neparastā veidā. Par to savās 1639. gadā rakstītajās piezīmēs stāsta misionārs Džeroms Leilments.