Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Virs ezera spoguļa vietām paceļas akmeņainas salas. To ir daudz - aptuveni 660. Tur atrodas arī Valaama. Lai gan Valaama ir viena no mazākajām Lādogas ezera salām, tā ir slavena visā pasaulē. Valaama ir augsta granīta sala, kuru klāj priežu mežs. Uz salas atrodas ievērojamais XIV gs. celtais Valaamas (Preobraženskas) klosteris. Klosteri dibinājuši nov- gorodieši. Tā kā tolaik klosteris atradās uz Novgo- rodas valdījumu robežas, tas kalpoja arī par cietoksni un daudzas reizes atvairīja zviedru uzbrukumus. 1611. gadā zviedri klosteri nopostīja, bet 1715. gadā

pēc Pētera I pavēles tas tika atjaunots. Valaamas klosterī valdīja ļoti stingrs režīms, tas tika izmantots arī kā klostera cietums. Klosterī bija ārkārtīgi labi noorganizēta saimniecība: piena lopkopība, dārz­kopība, dārzeņkopība, zveja un amatniecība. Valaamas klosterim piederēja aptuveni 40 Lādogas ezera salas. Saimniecībā strādāja mūki, daudzie svētceļnieki un vietējie zemnieki.

Ziemā ezers aizsalst nevis uzreiz, bet pakāpeniski pa daļām. Ziemas sākumā izveidojas garkrasta ledus gredzens, aizsalst seklie ielīči un līči. Pamazām ledus sega virzās arvien tālāk uz ezera vidieni.

Decembra sākumā ledus sedz tikai simto daļu ezera virsmas, ap 15. janvāri aizsalst puse ezera, bet februāra vidū ledus stihija ir uzvarējusi. Viss ezers guļ zem 0,7-1 m bieza ledus. Lādogas ezers ir ļoti vētrains, un tā aizsalšana norit nemierīgi. Vēji uzlauž izveidojušos ledus segu, veidojot salauzītu ledus gabalu haosu. Ledus izveidojas nelīdzens. Pauguru augstums sasniedz 3-6 metrus, bet pie Suho bākas pat 15-25 metrus. Veidojas baisma ainava. Tikai ezera vidusdaļā, kas aizsalst vēlāk, ledus ir samērā līdzens. No ledus gūsta ezers sāk atbrīvoties aprīlī, bet pilnīgi atsedzas tikai maija pirmajā dekādē. Daļa

no salauzītā ledus pa Ņevu nokļūst Somu jūras līcī. Ledus iešanas aina ir grandioza. Ledus gabali peld čirkstēdami, krakšķēdami un blīvēdamies gar krastu un tiltu balstiem kā baltu gulbju bari.

Ezera līmenis gada laikā svārstās aptuveni 1 metra robežās. Ūdens vienmēr atrodas kustībā, tas bez pārtraukuma riņķo ezerdobē pretēji pulksteņa rādī­tāju kustības virzienam ar ātrumu 200-350 metru stundā. Vasaras periodā šis karuselis ir vēl ātrāks - 2,5 km stundā.

Šai ūdenstilpei ir vēl viena apbrīnojama parā­dība - brontīdi. Tie ir dārdoši trokšņi, kas periodiski rodas ezera dzīlēs. Pagaidām nav noskaidrots, kādēļ tie rodas. Iespējams, ka trokšņus rada straumju kustība ezerdobē.

Lādogas ezerā mīt 58 sugu zivis. Vairums ir pastāvīgi ezera iemītnieki, tikai Baltijas jūras lasis un store, Ņevas nēģis un jūras zutis ir caurceļotāji, kas iepeld no Ņevas, Somu līča un Baltijas jūras. Ezerā mīt arī roņi.

Gadsimtu gaitā senā ezera krastos ir norisinā­jušies daudzi ievērojami vēsturiski notikumi, kuri jau ir aizmirsti, bet to pēdas ir saglabājušās ezera dibenā - vienkoči, ieroči, monētas, trauki, kuģu karkasi - viss,

kas kādreiz nogrimis Lādogas dzelmē un pamazām ar ūdenslīdēju un zemūdens arheologu pūliņiem sāk atklāt savus noslēpumus.

Tjanšana kalnu centrālajā daļā kā zilgana kristāla acs, kas vēršas debesīs, izvietojies sāļezers Sonkels.

Tā krastos nav ne koku, ne krūmu, jo šis apvidus atrodas lielā augstumā - 3000 m virs jūras līmeņa. Mežu josla izbeidzas jau daudz zemāk, toties ezera apkaimē plešas alpīnās pļavas ar sulīgu zāli. Kirgīzi stāsta, ka nekur citur pasaulē neesot tāda ezera ar tik kristāltīru ūdeni un arī zāle nekur citur tā neaugot kā šeit, tādēļ Sonkela ezera krastos cilvēki dzīvojuši jau aizvēsturiskos laikos.

Par Sonkelu ir sacerētas daudzas leģendas. Vispopulārākā no tām vēsta, ka sensenos laikos ezera vietā atradusies rosmes pilna pilsēta. Milzīgi lopu bari tās iedzīvotājiem nodrošinājuši bezrūpīgu eksistenci.

Reiz pilsēta pēkšņi pazudusi - iegrimusi zemē, un tās vietā uzradies ezers. Cik patiesības ir šajā leģendā? Grūti teikt, jo ezera dzelmi pagaidām vēl neviens nav pētījis. Iespējams, ka leģenda vēsta par kādu senu katastrofu, ko izraisījusi zemestrīce.

Bet, pēc tautas ticējumiem, pie ezera labprāt uzturējies spēkavīrs Manass - kirgīzu tautas eposa varonis. Turpat birzī atrodas akmens ar iespiedumu, kas atgādina zirga pakavu. Tas, pēc ticējuma, esot Manasa kara zirga Tulpara pakava nospiedums.

Vienā no Austrumāfrikas Lielo lauzumu joslas ziemeļdaļas ieplakām atrodas Rūdolfa jeb Turkanas ezers.

Tas ir ceturtais starp Lielajiem Āfrikas ezeriem un platības ziņā pārspēj daudzas lielas pasaulē pazīs­tamas ūdenstilpes.

Apkārtnē valda tropu pustuksneša ainava. Veģetācija trūcīga - panīkuši dzeloņaini krūmi, cieta zāle un zemi kociņi.

Ezeram ir maz pieteku. No tām pastāvīga ir tikai Omo, kas papildina ezera ūdens krājumus.

Ezeram nosaukumu devuši tā atklājēji: ungārs S. Teleki un austrietis L. Henels 1888. gadā, bet vietejie iedzīvotāji šo nosaukumu nekad nav atzinuši un kopš neatminamiem laikiem ezeru sauc par Basso Narok, kas tulkojumā nozīmē - Tumšais ūdens.

Nosaukums, kā zināms, gandrīz vienmēr vēsta par kādu tipisku iezīmi vai īpatnību. Tā ir arī ar Rūdolfa ezeru.

Mierīgā laikā atkarībā no mākoņu daudzuma un saules apgaismojuma ezera krāsa mainās no zaļas līdz zilai. Taču vajag tikai uzpūst dienvidaustrumu vējam, un ūdensvirsma sāk viļņoties un kļūst tumša.

Par Rūdolfa ezera noslēpumu sāka runāt samērā nesen, un tas saistās ar amerikāņu arheologu atradu­miem tā apkaimē.

Ekspedīcija atrada arī liela kaulu un apakšējās ekstremitātes, kas piederējušas cilvēkveidīgai būtnei, kura dzīvojusi Rūdolfa ezera krastos aptuveni pirms

L. Līkijs atrada šeit cilvēka galvaskausu un konstatēja, ka šis cilvēks dzīvojis pirms vairāk nekā divarpus miljoniem gadu. Tas deva zinātniekam pamatu izvirzīt teoriju par cilvēka izcelšanos nevis no australopiteka, kā to uzskatīja agrāk, bet gan no citas sugas, kurai zinātnieks deva nosaukumu homo habilis - prasmīgais cilvēks.

Tolaik L. Līkija teorija neguva vispārēju piekri­šanu un tika apšaubīta.

Pēc kāda laika L. Līkija dēls R. Līkijs veica jaunus izrakumus un atkal atrada cilvēka galvaskausu, kas apstiprināja sākotnēji izvirzīto teoriju. Pētījumi pierādīja, ka atrastā galvaskausa īpašnieks dzīvojis pirms vairāk nekā diviem miljoniem sešsimt tūkstošiem gadu. Galvaskausa smadzeņu tilpums bijis aptuveni 800 cm 3 . Tas ir ievērojami mazāk nekā mūsdienu cilvēkam (aptuveni 1500 cm 3 ).

Trinidadas salā netālu no Labrea Parijas līča krastā izveidojies neparasts ezers.

Tajā nevar ne peldēties, ne mazgāties. Ezers ir izvietojies aprimuša dubļu vulkāna krāterī un pildīts ar «kalnu darvu» - asfaltu. Ezera platība - 46 hektāri, dziļums - 90 metri.

Nafta no zemes dzīlēm atradusi izeju caur vulkāna krāteri. Ceļoties uz augšu, tā zaudē gaistošās vielas un pārvēršas asfaltā. Vieta, kur norit šis process, atrodas ezerdobes centrā un tiek dēvēta par «ezera māti». Nosaukums atbilst īstenībai, jo ezers no šejienes nepārtraukti saņem jaunus papildinājumus saviem krājumiem, un, ja nebūtu šādas asfalta «fabrikas», ezera rezerves jau sen būtu izsmeltas.

Gada laikā šeit iegūst 120-150 tūkstošus tonnu asfalta. Pusi no tā eksportē uz ASV, Lielbritāniju un citām zemēm. Pavisam no ezera iegūts vairāk nekā 5 miljoni tonnu asfalta, taču ezera līmenis ir pazemi­nājies tikai par 0,5 metriem.