Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Okeāna paisums jūtams līdz 1400 km no Amazones grīvas. Upes lejtecē tas izraisa savdabīgu parādību - veidojas 3-6 metrus augsts vilnis. Šādus viļņus var novērot jaunā un pilnā mēnesī, bet īpaši augsti tie ir saulgriežu laikā. Gigantiskais ūdens vilnis ar dobju dārdoņu veļas uz augšu pretī Amazones ūdeņiem ar ātrumu 6-7 metri sekundē. Tas applūdina krastus, tos drupinot un izskalojot. Šādu parādību vietējie indiāņi sauc «pororoka», kas nozīmē «dārdošais ūdens». Līdzīgus viļņus novēro arī Severnas upē (Lielbritānija) un Fučuņdzjanā (Ķīna). Taču Amazonē «pororoka» ir ievērojami lielāks. Ir indiāņu ciltis, kas to sauc par «amazunu», tādēļ daži ģeogrāfi uzskata, ka upes nosaukums veidojies no šā vārda.

Amazones zemiene, pa kuru tek upe, ir lielākā pasaulē. Tā aizņem vairāk nekā 5 miljoni km 2 teritoriju, kuru klāj mitri tropiskie meži.

Neparasti bagāta ir Amazones augu un dzīvnieku pasaule. Tās tuvumā sastopamas 1800 putnu, 250 zīdītāju un 100 000 ziedošu augu sugas un veseli 2 miljoni dažādu kukaiņu. Amazones zemienes tropiskos mežus sauc par planētas plaušām, jo tie izstrādā gandrīz piekto daļu no planētas skābekļa krājumiem. Ekologi visiem spēkiem cenšas nosargāt šo cilvēcei tik ļoti nepieciešamo unikālo ekosistēmu. Mežu izciršana noved pie globālas sasilšanas un polāro apgabalu ledus kušanas. Tas savukārt paaugstina okeāna līmeni un samazina sauszemes platību. Amazones baseina teritorija ir mazapdzī­vota. Meži lielākoties ir necaurejami, tādēļ tie ir arī neizpētīti. Neviens mežs nevar līdzināties Amazones selvai. Tur var atrast vēl neredzētus un nezināmus augus. Tur aug daudzas vērtīgu koku sugas - bertolēcijas, hinīnkoki, kokaīnkrūmi, sarkankoki, cezalpīnijas, balsaskoki (tos izmanto plostu gatavo­šanai to vieglās koksnes dēļ). No Brazīlijas hevejas iegūst 95% pasaules dabiskā kaučuka produktu. No kakaokokiem iegūst kakao pulveri un kakao sviestu.

Džungļus caurvij liānas, tur aug arī daudzi epifīti, piemēram, orhidejas.

Selvu iecienījuši kokos dzīvojošie zīdītāji - kapucīnpērtiķi, zirnekļpērtiķi, bļauri, platdeguna pērtiķi, lemuri, sliņķi un citi. Arī lielie kaķveidīgie dzīvnieki (jaguāri, oceloti, pumas) labi jūtas kokos. Jaguāri vienlīdz veikli pārvietojas pa kokiem, zemi un ūdeni. Tie lieliski peld, un zinātnieki uzskata, ka gandrīz vai pusi dzīves jaguāri pavada ūdenī. Selvas apakšējo stāvu - sauszemi - apdzīvo bruņ­neši, tapiri, pekari, skudrlāči, skunksi, degunlācīši un citi.

Vairāk nekā 2000 zivju sugu var sastapt Amazones baseina ūdeņos. Jāņem vērā, ka visā pasaulē ir ap 6000 saldūdens zivju sugu. Viena no slavenākajām, protams, ir piraja. Pat vietējie zvejnieki baidās no tās. Sastopamas arapaijas - zivis, kuras sasniedz 200 kg svaru, lamantīni, elektriskie zuši un citi brīnumaini ūdens iemītnieki.

Selvā dzīvo arī lielākā čūska - anakonda, kas var sasniegt pat 12-15 metru garumu. Purvos un upēs mīt melnais kaimans - aligators, kas var būt līdz 5 metrus garš. Tas ir ļoti bīstams ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem.

Nāves ielejas Jakutijā un Kalifornija

Asiņainais lietus

Galapagu salas

Melnie pīpētāji

Jeloustonas nacionālais parks

Pamukkale

Sahāras tuksnesis

Pokaini

Kāda jakutu leģenda vēstī, ka pirms vairākiem simtiem gadu Viļujas upes tuvumā apmeties ļauns milzis Uot Usumu Tong Durajs (pārtulkojot šis vārds nozīmē «ļaundaris, kas cauršāvis zemi»). Viņš dzīvojis lielā metāla caurulē un metis no tās laukā uguns- bumbas. Upes tuvumā dzīvojošie jakuti zina stāstīt, ka nelielas upītes tuvumā atrodoties Nāves ieleja, kurā ir ierakts liels vara katls. Tas izdala siltumu, un ap to pat bargas ziemas laikā kūst sniegs. Šīs upītes nosaukums ir Algij Timirnit, kas nozīmē «nogrimušais katls». Veci ļaudis stāsta, ka netālu no vara katla esot redzēti sasaluši dīvainu radījumu līķi. Tie esot bijuši vāji, gari, ar melnu miesu, ģērbti metālā un tikai ar vienu aci.

Uz Nāves ieleju ir devušās jau vairākas ekspe­dīcijas, taču citplanētiešu līķi tur nav atrasti. Viena ekspedīcija atradusi ielejā divus metāliskus objektus, citas ekspedīcijas un arī daži vietējie iedzīvotāji atzīmē, ka ielejas rajonā ir vismaz septiņi dažāda lieluma metāla objekti.

Pirms neilga laika uz Viļujas upi devās neliela studentu ekspedīcija no Jakutijas. Trīs cilvēki pavadīja vara katla tuvumā dažas diennaktis. Uzturoties ielejā, viņi juta neizskaidrojamu nogurumu un savādas sajūtas. Pēc atgriešanās Jakutijā viens no studentiem dažu nedēļu laikā pilnībā zaudēja galvas apmatojumu, otram sākās problēmas ar sejas ādu. Trešais ekspedīcijas dalībnieks pagaidām ir vesels, taču sekas var parādīties arī vēlāk. Ārsti, kas iepazinušies ar šo lietu, domā, ka objektu tiešā tuvumā darbojas kāds pagaidām neizpētīts starojums - iespējams, ka radiācija. Studenti centās noskaldīt kādu gabalu no vara katla, lai nodotu to ekspertīzei metāla sastāva noskaidrošanai. Tomēr viņiem tas neizdevās - šī viela ir pārāk cieta.

Arī divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados kāds cilvēks, kurš dzīvoja netālu no ielejas, bija ieinteresējies par savādajiem objektiem. Viņam arī nebija izdevies noskaldīt no katla kaut mazāko gabaliņu, toties viņš bija aiznesis no Nāves ielejas sev līdzi kādu melnu pusapaļu kristālu, kas vēlāk izrādījās neparasti ciets - stiklu tas esot griezis kā sviestu. Arī šis cilvēks bija ievērojis, ka vara katls atstāj ietekmi uz lopiem un cilvēkiem; viņš uzskatīja, ka ieapaļie objekti ir dabas veidojums.

Tomēr vairums zinātnieku uzskata, ka Nāves ielejas vara katls ir nekas cits kā meteorīts, kas pirms vairākiem simtiem gadu ir iekļuvis Zemes atmosfērā un, veicot ceļu līdz Jakutskai, sakusis. Tomēr neviena no tuvējām leģendām nerunā ne par kādu sprā­dzienu, kas noteikti būtu sekojis meteorīta kontaktam ar zemes virsmu.

Ticamāka ir versija par zemes dzīļu aktivitāti. Daži zinātnieki domā, ka tuvu zemes virskārtai ir atradušies dažādi metālus saturoši ieži, kuri lielas temperatūras ietekmē ir sakusuši un izrāvušies uz āru, izveidojot šādu ieapaļu objektu. Šī versija izskaidrotu arī to, kāpēc vara katlu tuvumā ir silts - tātad zemes dzīles vēl nav norimušas.

Tomēr īstas skaidrības Nāves ielejas jautājumā vēl nav, jo daudzas ekspedīcijas baidās tuvoties Viļujas upei sakarā ar šīs vietas nelabo reputāciju. Arī vietējie iedzīvotāji nevienam neiesaka tuvoties Nāves ielejai, jo visi drosminieki, kas esot pabijuši vara katla tuvumā, agri vai vēlu iet bojā vai smagi saslimst.

Arī Amerikā ir sava Nāves ieleja, taču savu nosaukumu tā nav ieguvusi tāpēc, ka būtu bīstama cilvēkiem. Šajā ielejā atrodas miris ezers-sen atpakaļ te ir bijis ūdens, bet, apkārtnei pārvēršoties par tuksnesi, ūdens ir iztvaikojis, atstājot aiz sevis gandrīz perfekti gludu virsmu. Mūsdienās izžuvušā ezera gultne ir nosaukta par Racetrack (sacīkšu trase), jo tā ir tikpat gluda kā sālsezeru gultnes, kurās parasti tiek uzstādīti pasaules ātruma rekordi.

Taču Nāves ielejai ir savs rekords-šeit 1917. gadā temperatūra +48,9 °C turējās veselas 43 dienas no vietas. Uz tik ilgstošu un mokošu karstumu nav spējīgs pat Sahāras tuksnesis. Arī šeit tāpat kā citos tuksnešos ir sastopama mirāža, taču, ja mirāžu var izskaidrot zinātniski, citas Nāves ielejai raksturīgās parādības nav tik vienkārši izprotamas. Tur ir atrastas vairākas anomālās zonas, kur mērinstrumenti uzrāda pastipri­nātu magnētisko starojumu, bez tam Nāves ielejā atrodas slavenie staigājošie akmeņi.