Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

vējam neradīs grūtības paraut gaisā bariņu varžu vai mazu zivteļu. Kad viesulis iet pāri, piemēram, dīķim, kas pilns ar vardēm, tas izsūc abiniekus no dīķa un paceļ diezgan augstu gaisā. Kad, pārvietojoties vairākus kilometrus uz priekšu, virpuļa spēks izzūd, viss, ko tas ir paspējis pa ceļam savākt, atkal nāk zemē. Visbrīnumainākais ir tas, ka vairumā gadījumu vardes un zivis paliek dzīvas pēc šāda galvu reibinoša ceļojuma. Šie dzīvnieciņi ir viegli, un to kauli ir salīdzinoši elastīgi. Ja varde nokrīt zālē vai uz mīkstas zemes, tai nekas nenotiek un, pēc kāda brīža nākusi pie sajēgas, tā aizlec tālāk.

Galapagu salas ir unikāls dabas objekts, kas īpaši ievērojams ar savu floru un faunu. Tā ir vulkānisku salu grupa Klusā okeāna austrumu daļā 1200 km attālumā no Dienvidamerikas. Tās sastāv no 15 lielām un neskaitāmām mazām salām ar kopējo platību 7800 km 2 . No 1832. gada Galapagu salas ietilpst Ekvadoras sastāvā. Pašlaik apdzīvotas ir 5 salas, kurās mīt ap 15 000 cilvēku.

Isabelas salā atrodas augstākais no arhipelāga 17 vulkāniem - 1707 metrus augstais Albemarla. Vulkāni saglabā aktivitāti arī mūsdienās. Reizēm tur notiek arī zemestrīces. Vulkāni vēl joprojām veido salu reljefu, te palielinot, te samazinot arhipelāga platību.

Salas ir ļoti dažādas. Uz tām, kur trūkst ūdens, galvenokārt aug lieli kaktusi. Uz salām, kur mitrums ir pietiekošs, lielas platības aizņem pļavas un krūmāji. Uz dažām salām ir tāda augu joslu daudzveidība, kas pārsteidz pat pieredzējušus pētniekus.

Calapagu salas 1535. gadā atklāja spāņi un nosauca tās par Lasenkantadām (apburtajām). Nāka­majos gadsimtos tās izmantoja vaļu mednieki un pirāti. XIX gadsimtā Ekvadora salās nomitināja katordzniekus. No 1965. gada salas ir nacionālais parks, bet okeāns ap salām skaitās jūras rezervāts. Tas ir tādēļ, lai saglabātu daudzus unikālus augus un dzīvniekus. 1978. gadā Galapagu arhipelāgs ieskaitīts Pasaules cilvēces mantojuma sarakstā.

Arvien vairāk tūristu dodas uz salām, cenšoties iepazīt to brīnumaino, neskarto dabu. Taču salas apmeklēt var tikai gida pavadībā, staigājot pa speciāliem tūristu maršrutiem. Nogriezties no pare­dzētās takas aizliegts. Dažas salas ar unikālu dabu vispār ir slēgtas apmeklētājiem. Izņēmums ir tikai zinātnieki.

Daudzi augi un dzīvnieki ir sastopami tikai Galapagu salās. Nekur visā pasaulē tādu vairs nav. Salu augu valstī var izdalīt trīs joslas. Pirmā - 200 metru augstumā virs jūras līmeņa - ir pustuksnesis, kur galvenokārt aug opuncijas. Te apmēram 10 mēnešus gadā nav nokrišņu. Opuncijas sasniedz 10-12 metru augstumu. To stumbrs pārklājas ar mizu un ir tik resns, ka cilvēks to nevar aptvert ar rokām. Otra zona

atrodas 200-500 metru augstumā. Tas ir tropiskais mežs ar daudzām liānām un orhidejām. Trešā zona sākas 500 metru augstumā. Tur galvenokārt ir pļavas ar papardēm un sūnām. Augstāk par pļavām sniedzas zeme, kas klāta ar sastingušu lavu un pelniem. Taču arī te iemanās augt kaktusi. Ar savām saknēm pa lavas plaisām tie nokļūst līdz lavas tuneļiem, kuros sakrājas mitrums.

Galvenie arhipelāga iemītnieki, kuru dēļ tūristi mēro tālo ceļu, protams, ir slavenie Galapagu milzu bruņurupuči, no kuriem salas ieguvušas savu nosau­kumu. Islas de galapagos spāniski nozīmē «bruņuru­puču salas». Galapagu salās mīt 14 bruņurupuču sugas, no kurām četrām draud izmiršana.

Tikšanās ar Galapagu milzu bruņurupuci ir satriecoša - tā bruņu diametrs ir 1 metrs, augstums 0,5 metri, bet svars 135-200 kg. Šie rāpuļi dzīvo līdz 200 gadiem, pateicoties palēninātajiem dzīvības procesiem. Viņi ir nesteidzīgi, pārtiek no augu barības un ilgi var iztikt bez ūdens.

Salās dzīvo vēl arī citi rāpuļi - iguānas. īpašas ir jūras iguānas. Šeit sastopamas septiņas iguānu sugas - lielākās notām sasniedz 1,75 metru garumu. Tās pārtiek no jūras aļģēm, labi peld un nirst līdz 10 metru dziļumā. Tām ir asi nagi, kas atvieglo izkļūšanu sauszemē un rāpšanos klintīs. Ir arī sauszemes iguānas - endē- miska suga. Tās ieraugot, šķiet, ka esam atgriezušies dinozauru laikmetā.

Galapagu salas iecienījušas 60 putnu sugas, no kurām puse ir endēmiskas - Galapagu baloži, jūras kraukļi, vētrasputni, albatrosi, piedevām endēmiska pingvīnu suga. Par to, kā pingvīni nokļuvuši ekva­toriālā rajonā, zinātnieki klusē. No īpašiem jūras iemītniekiem jāpiemin Galapagu kotiki un jūras lauvas. Vēl salās mīt divas endēmiskas roņu sugas, trīs žurku sugas un divas sikspārņu sugas.

Galapagu salas ir viena no tīrām pasaules mikro- sistēmām. Tādēļ tās tiek stingri sargātas. Šeit nav malumednieku. Nacionālā parka darbinieki diezgan bezcerīgi cīnās ar kādreiz jūrnieku ievestajiem dzīvniekiem - kazām, suņiem, kaķiem un žurkām. Kazas iznīcina augu valsti, suņi - iguānas un ķirzakas, bet kaķi un žurkas uzglūn putniem.

Santakrusas salā darbojas zinātniskās pētniecības stacija, kas pēta iespēju pavairot endēmiskās dzīvnieku sugas nebrīvē.

Vai ir iedomājama dzīvības eksistence 2500 metrus okeāna dzīlēs, kur spiediens sasniedz 200 atmosfēras, kur nav skābekļa un kur neiespīd ne sīkākais saules stariņš? Protams, tas izklausās nereāli, bet dzīvība ir sastopama arī šādā vidē.

Dažviet okeāna dibenā veidojas lūzuma zonas, kur litosfēriskās plātnes uzbīdās viena uz otras un rada plaisas. Šīs plaisas ir kā lūkas uz sakarsētajām Zemes dzīlēm. Nereti tur veidojas savdabīgi okeāna vulkāni jeb hidrotermālie lauki - zonas, kas noklātas ar līdz desmit metrus augstiem konusiem, kuri met ārā verdošu, kodīgu gāzu un cietu vielu maisījumu. Pateicoties savam ķīmiskajam sastāvam, okeāna vulkānu «dūmi» ir melnā krāsā. Zinātnieki tos ir iesaukuši par melnajiem pīpētājiem. Tumšie, drau­dīgie konusi rada brīnumainu, baisu skatu - šādu ainavu ir grūti iedomāties, tie nemaz neizskatās Zemei piederīgi, drīzāk no kādas fantastikas filmas pārnesti reālajā dzīvē.

Lai cik tas dīvaini būtu, bet melnie pīpētāji veido ap sevi unikālu hidrotermālu mikroekosistēmu. Tie pārvērš nemājīgo, ledaino ūdeni savdabīgā oāzē, kurā var dzīvot un attīstīties dažādas unikālas dzīvības formas. «Dūmi», kas nāk no krāteriem, ir ļoti karsti - līdz 500 °C, un pat apkārt esošais aukstais ūdens ar savu +4 °C temperatūru nevar īpaši atdzesēt to elles karstumu, kas nāk no Zemes dzīlēm. Tiešā melno pīpētāju tuvumā temperatūra ir ap 300 °C. Melnie «dūmi» sastāv galvenokārt no dažādiem sēra savie­nojumiem. Tur ir arī metāns un citas gāzes, bet sastopami ari metāli - svins, magnijs un, pēc dažu zinātnieku izteikuma, arī zelts. Vai šajā karstajā indē tiešām varētu dzīvot kāds organisms? Jā, dzīvība šeit ir pārstāvēta ar vairākiem īpatnējiem organismiem. Melnie pīpētāji ir no vienas vietas aplipuši ar veidojumiem, kas pēc pirmā acu uzmetiena atgādina dīvainus ūdensaugus. Tie tomēr nav nekādi ūdensaugi, bet gan baktēriju kolonijas. Šīm baktērijām nav nepieciešams ne skābeklis, ne saules gaisma. Viss, kas tām vajadzīgs, ir sērs un augsta temperatūra - gan vienu, gan otru tās saņem pilnā mērā. No kā tad pārtiek organismi, kas dzīvo tik ķīmiskos apstākļos? Tie iegūst barības vielas, pārstrādājot neorganiskas

vielas organiskās vielās. Process ir analogs virszemes baktēriju fotosintēzei, tikai ķīmisku vielu pārveido­šanu barībvielās zinātniski sauc par hemosintēzi. Te būtu jauns darba lauciņš ģenētiķiem - daži no speciālistiem jau ir aizdomājušies par to, ka šādas hemosintezējošas baktērijas varētu izmantot ūdens­tilpju attīrīšanai no ķīmiskā piesārņojuma. Baktērijas, kas spētu pārstrādāt skābes un naftas produktus, varētu pilnībā atrisināt pasaules ekoloģisko krīzi.