Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Mūsdienās Transsahāras autoceļš savieno Alžīriju ar Nigēru un Mali.

Cauri Sahārai ved ikgadējais rallijs «Parīze- Dakāra». Gar ceļiem izurbtas artēziskās akas, kas apgādā ceļotājus ar ūdeni. Arī tūristus aizvien vairāk ieinteresē Sahāra. Tā aizrauj ar savu eksotiku. Tomēr tiem, kas gatavojas doties ceļojumā pa tuksnesi, jāatceras, ka daba šeit ir ļoti barga un neparedzama. Nereti karavāna dodas ceļā agri no rīta skaidrā laikā, bet jau pusdienas laikā to pārsteidz smilšu vētra. Spēcīgu vēju laikā jebkura ceļošana pa tuksnesi nav iespējama. Taču, neskatoties uz visām grūtībām, tūristi vēlas ar savām acīm ieraudzīt šo bargo, bīstamo un eksotisko zemes nostūri.

Arī pie mums Latvijā ir diezgan daudz brīnu­mainu vietu. Kaut arī daudzi pieskaitītu Pokaiņus pie cilvēku roku darba, tas īsti neatbilst patiesībai. Mūsu senču rīcībā nonāca gandrīz gatavs dabas brīnums, ko viņi pēc tam pārveidoja savām vajadzībām. Zinātnieki pagaidām nav vienojušies par kādu noteiktu viedokli, kā un kad ir veidojušies Pokaiņi. Domājams, ka šī spēcīgā enerģētikas zona sākusi attīstīties jau pleistocēnā, t. i., pirms vairāk nekā miljons gadiem. Leduslaikmetam atkāpjoties, šo vietu apzināja mūsu gudrie senči. Viņi jau toreiz zināja, ka Pokaiņi ir grandiozs bioenerģētisks objekts. Tur atrodas liels, pagaidām nenoskaidrots enerģijas avots, ko citreiz dēvē par Dobeles meteorītu vai Dobeles anomāliju. Nav ticamu pierādījumu, ka zem Pokaiņiem patiešām būtu meteorīts, taču enerģija, kas izdalās no šīs vietas, ir gluži reāla un pat zinātniski pierādīta. XX gadsimta septiņdesmitajos gados gan ASV, gan Krievijā tika veikti planētas mikroviļņu

starojuma mērījumi no kosmosa. Šādi uz Zemes tika atklātas vairākas anomālas zonas, taču līdzīgas Pokaiņiem nav nekur. Skatoties kosmiskajos uzņē­mumos, var redzēt, ka Latvijas teritorijā iezīmējas liels enerģētisks aplis ar diametru 340 km. Šā apļa centrs ir Pokaiņi. Tātad šī svētvieta izstaro enerģiju 170 km attālumā uz visām pusēm. Toreiz pētījumu rezultāti tika noslēpti, jo zinātnieki tos nespēja izskaidrot. Šo mīklu atminēt nevienam nav izdevies arī tagad, kad cilvēce jau ir sapratusi, ka Darvina idejas ir tikai neizdevusies hipotēze un ka Ņūtona fizika apraksta labi ja desmito daļu no Zemes norišu sakarībām.

Kā zināms, okultajā pasaulē sastopama dažādu jēdzienu un lielumu analoģija un daudzas lietas ir kā proporcionāla oriģinālā elementa samazināta vai palielināta kopija. Ļoti iespējams, ka šī ir tikai likumsakarība, kuru Ņūtona fizika neaplūko. Tā arī Pokaiņos mēs varam saskatīt daudzas analoģijas. Mikroviļņu enerģijas diska diametrs tātad ir 340 km - kas precīzi atbilst desmit reizes samazinātam Mēness diametram. Starojuma rādiuss ir 170 km jeb 108 angļu jūdzes. Te jāpiemin, ka angļu jūdze ir ļoti sena mērvienība un savu tagadējo nosaukumu tā ieguvusi

salīdzinoši jaunos laikos. Skaitlis 108 ir svētais Saules skaitlis. Pokaiņiem ir saistība arī ar planētu Marss. Viens no mīklainākajiem objektiem Pokaiņos ir dižā seja - tas ir daļēji dabisks, daļēji pārveidots objekts, kas precīzi attēlo cilvēka seju. Uz šīs sejas ar akmens krāvumiem ir attēloti galvenie cilvēka sejas enerģē­tiskie punkti, to starpā arī trešā acs. Pokaiņu seja ir 1000 reizes lielāka par parasta cilvēka seju. Bet uz Marsa virsmas ir attēlota seja, kas ir 10 reizes lielāka par Pokaiņu seju. Tas ir zinātniski apstiprināts fakts, ko nespētu noliegt pat NASA. Pokaiņu seja ir lielākais šāda veida objekts uz Zemes. Pārsteidzoši, ka abas sejas atrodas gandrīz vienādos platuma grādos, bez tam tās ir orientētas ziemeļu-dienvidu virzienā. Nejaušība ir izslēgta. Ticams, ka par vareno seju izveidi stāsta viens no indoeiropiešu senākajiem eposiem - Enuma Eliš. Tas ir radies apmēram 1600 gadus p.m.ē. Eposā aprakstīts, kā dievs Marduks radījis divus dievību pirmtēva Apsu attēlojumus - vienu uz zemes, otru debesīs. Uz zemes veidotais tēls atradies svētvietā, kas saukta par Ešarru. Interesanti, ka šar šumeru valodā apzīmē skaitli 3600 - tas atbilst Pokaiņu akmens krāvumu skaitam. Vārds Ešarra tulkojumā nozīmē «mītne daudziem» - tas būtu ļoti

atbilstošs nosaukums Pokaiņiem - senos laikos uz šejieni tik tiešām devās neskaitāms daudzums svēt­ceļnieku grupu. Katra grupa nesa sev līdzi akmeni, ko atstāt Pokaiņos. Bez tam, iepazīstoties ar Pokaiņu apkārtni, tiešām rodas atziņa, ka šī svētvieta nav bijusi paredzēta šauram zintnieku lokam - Pokaiņos pie vairākiem svētajiem objektiem varētu satilpt pat desmitos tūkstošos mērāms pūlis.

Saistības ar debesu ķermeņiem liek domāt, ka Pokaiņi ir vienreizēja dabiska observatorija, kas ir radusies jau Saules sistēmas veidošanās laikā. Vēlāk cilvēki ir atklājuši šīs sakritības un pielikuši milzīgu darbu, lai no «tīrradņa» izveidotu spēcīgu svētvietu, kurā būtu iespējams šo lielo dabisko enerģiju vadīt un izmantot noteiktām vajadzībām. Mūsu senči patiesi ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai izveidotu Pokaiņus par globālas nozīmes svētvietu. Tādi «būvdarbi», kas ir veikti šeit, būtu grūti realizējami pat ar mūsdienu tehniku. Pokaiņos ir izraktas vairākas ielejas, uzbērti vairāki kalni. Tas ir darīts tik profesionāli, ka atšķirību ir ļoti grūti samanīt. Tiek uzskatīts, ka senie zintnieki ir centušies izmainīt Pokaiņu apvidus reljefu, lai pastiprinātu tur esošo enerģiju un radītu konstrukcijas, ar kuru palīdzību šo

enerģiju varētu sistematizēt un vadīt. Šeit vērojama analoģija ar Kailasa sistēmu Tibetā. Arī tur ir atrodami spoguļkalni, kas sākumā šķiet kā dabas radīti, bet patiesībā ir cilvēku apstrādāti, t.i., izveidoti kādai specifiskai vajadzībai, par pamatu ņemot dabisku kalnu. Pokaiņi saistīti arī ar citām svētvietām Latvijā un pasaulē. Uz 23°06' austrumu garuma atrodas gan Pokaiņi, gan divi Apollona un viens Asklēpija templis Grieķijā.

Arī augu valsts Pokaiņos ir ļoti īpatnēja. Intere­santi, ka sēnes un ogas Pokaiņos nogatavojas ātrāk nekā citviet Latvijā. Šeit aug ozoli, kuriem līdzīgus neatrast nekur - no tālienes tie izskatās pēc priedēm - tiem nav raksturīgā ozola zaru vainaga. Kā zināms, ozoli mīl augt uz āderēm. Šo pazemes enerģētikas avotu Pokaiņos ir papilnam. Vairums no akmens krāvumiem arī novietoti uz āderu krustpunktiem. Pokaiņos ir gandrīz viss, kas vajadzīgs zintniekam, - te sastopami gandrīz visi svarīgākie ārstniecības augi, neskatoties uz to, ka augsne šeit ir diezgan skopa.

To, ka Latvijā dzīvo daudzi spēcīgi zintnieki un dziedinātāji, zināja visā pasaulē. Pie mūsu senčiem palīdzību meklēja senie indieši, grieķi, romieši un pat arābi. Brēmenes Ādams 1075. gadā par Latviju

rakstīja sekojošo: «visas mājas ir pilnas pareģu un zintnieku, no visas pasaules šeit meklē atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas». Daudzu tautu rakstos ir runāts par kādu ziemeļu zemi, kurā dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Ir norādes arī uz svētceļojumiem, kādi notikuši uz Pokaiņiem. Tāpēc ir pamats domāt, ka šīs teikas un nostāsti runā tieši par mūsu diženo svētvietu. Zinātnieki uzskata, ka latviešu valoda ir visvecākā dzīvā indoeiropiešu valoda pasaulē. Ar vairākiem tūkstošiem gadu mērāms arī svarīgākais tautas piemineklis - dainas. Lielākā daļa šo sacerējumu vēl nav atšifrēta, taču eksperti daudzās tautasdziesmās un teikās ir saskatījuši analoģijas ar Pokaiņiem.

Arī Pokaiņu vārda vēsture ir miglā tīta. Iespējams, ka tas ir cēlies no somugru valodas vārda pūha, kas nozīmē «svēts». Tikpat labi šis vārds varētu būt radies no latīņu poculum, kas apzīmē kausu. Pokaiņos ir vairākas ieplakas, kuras sauc par kausiem. Nav izslēgts, ka «Pokaiņi» ir analogs latviešu vārdam «poga». Pogas (apļa) forma ir svēta. Šeit var vilkt paralēles arī ar 340 km lielo apli, kura centrs ir Pokaiņi. Visbeidzot, daži saista Pokaiņu vārdu ar senprūšu aizkapa dieva Pekola jeb mums labāk