Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Lieli, pat 320 kg smagi laukakmeņi nereti veic pat 3 km garu ceļu. Tie pārvietojas bez cilvēka līdz­dalības. Neviens šos akmeņus nebīda - ne ar rokām, ne ar domu spēku. Speciālisti ir uzstādījuši novēro­šanas kameras, lai pārliecinātos, ka akmeņiem neviens no malas nepalīdz. Lai izslēgtu ar NLO apsēstu ļaužu līdzdalību noslēpumainajos akmeņu staigājumos, tika pieaicināti pat eksperti kriminālisti, kuri arī izslēdza varbūtību, ka Nāves ielejā uzdar­botos kāds blēdis. Tomēr pētījumi nav nopietni ņemami kaut vai tāpēc, ka pagaidām vēl neviens cilvēks nav pieķēris kādu no akmeņiem kustībā. Visi zina, ka akmeņi pārvietojas, bet, lai cik ekspedīcijas sēdētu tuksnesī, mēģinot pieķert kādu akmeni kustoties, nevienam tas nav izdevies. Tiek uzskatīts, ka akmeņi pārvietojas tikai naktī - tumsas aizsegā. Tomēr blēžu darbību gandrīz viennozīmīgi var izslēgt - uz zemes ir redzamas tikai pašu akmeņu pēdas - šaura, nepārtraukta līnija, kas veidojas, akmeņiem slīdot pa tuksneša virsmu. Dažas līnijas ir pilnīgi taisnas, citas toties lokveida.

Zinātnieki cenšas pierādīt, ka akmeņus pārvieto vējš. Viņi uzskata, ka akmeņi no apakšas apraso, veido dubļus un uz šāda dubļu spilvena zaudē saķēri ar

virsmu - tad vējš tos var viegli pārvietot. Taču šai hipotēzei pretī runā fakts, ka pārvietošanās pēdas nereti ir lokveida, kā arī tas, ka mitro dubļu nepietiktu trīs kilometrus garam ceļam. Arī lietus Nāves ielejā ir diezgan reta parādība, un akmeņu pārvietošanās nav nekā saistīta ar lietus sezonu - tie staigā arī sausā laikā. Citi speciālisti uzskata, ka akmeņiem pārvie­toties palīdz plāna ledus kārtiņa, kas veidojas uz akmeņiem aukstajās nakts stundās. Tuksnešos, kā zināms, naktīs ir ļoti vēss, taču nelielajā Nāves ielejā temperatūra ļoti reti noslīd zem nulles. Tiesa, ja patiešām uz akmeņiem varētu veidoties ledus kārtiņa, tad vējam būtu pa spēkam tos izkustināt tāpēc, ka izžuvušā ezera virsma ir ļoti gluda.

Papildus šīm hipotēzēm tiek izteiktas domas, ka akmeņi pārvietojas magnētiskā vai tektoniskā vai pat gravitācijas spēka ietekmē. Šo ideju autori pamatojas uz to, ka tuksnesī ir novērotas anomālas magnētiskas zonas un ka akmeņi parasti kustas dienvidu-ziemeļu virzienā. Taču akmeņi kustas arī vietās, kur magnē­tiskā aktivitāte nav novērota, un ne visi akmeņi kustas dienvidu-ziemeļu virzienā. Tā dara tikai kādi 90% akmeņu, bet pārējie var izvēlēties jebkuru citu virzienu. Tektonisko spēku iedarbība ir maz ticama,

jo Nāves ielejas rajonā pēdējo simt gadu laikā nav novērota kaut cik vērā ņemama zemes dzīju aktivi­tāte. Gravitācijas spēku var izslēgt pilnībā, jo tuksneša ziemeļu mala ir nedaudz augstāka par dienvidu malu. Starpība ir tikai daži centimetri, taču tas ir pilnīgi pietiekams, var teikt pat nepārvarams, šķērslis. Teorētiski dažu centimetru šķērslis ir nepārvarams arī vējam. Ja akmeņi slīdētu no augstākas vietas uz zemāku, vēl varētu piekrist hipotēzei, ka tos pārvieto vējš, taču, kā zināms, akmeņi «rāpjas» no zemākās malas uz augstāko. Vējš nevar uzpūst 300 kg smagu akmeni kalnā - to saprot arī paši zinātnieki, tāpēc oficiāla versija par Nāves ielejas brīnumiem vēl nav izvirzīta un tuvākajā laikā droši vien netiks izvirzīta. Situācijas izpēte varētu pakustēties uz priekšu, ja kādu akmeni izdotos pieķert staigājam, taču, lai kā pūlētos zinātnieki, akmeņi ir viltīgāki.

Tagad zinātnieki izmanto globālās pozicionē­šanas sistēmu (GPS), lai izveidotu precīzu Nāves ielejas karti un iezīmētu katra akmens atrašanās vietu un tā ceļu. Satelīti ir palīdzējuši radīt precīzu karti, taču tas vēl neatrisina Nāves ielejas mīklu. Šobrīd tiek novēroti 162 akmeņi, katram ir dots skanīgs sievietes vārds. Tiesa, ne visiem akmeņiem ir iespējams noteikt

to pārvietošanās ceļu. Daudzas pēdas izzūd lietus un vēja ietekmē. Oficiāli visgarākās pēdas aiz sevis ir saglabājis akmens, vārdā Diāna. Šī dāma ir veikusi 880 metrus ziemeļu virzienā.

Laikam akmeņi pa tuksnesi staigā jau sen - apkārtnes iedzīvotāji zina, ka maģiskos akmeņus nedrīkst aiztikt, uz tiem nedrīkst sēdēt, nerunājot nemaz par to, lai tos pārvietotu vai nestu prom. Tas var beigties ar nelaimi.

Pasaulē ir pieredzēti gadījumi, kad no debesīm līst nevis tīrs ūdens, bet gan sarkana, asinīm līdzīga viela vai citreiz pat vēl kas neparastāks.

Pirmais dokumentāli pieminētais tā saucamā asiņainā lietus gadījums datēts ar mūsu ēras 100. gadu. Sengrieķu vēsturnieks aprakstījis gadījumu, kad pēc kaujas starp grieķiem un ģermāņu ciltīm no debesīm lijis asiņains lietus. Viņš izskaidrojis šo notikumu ar to, ka nogalināto karavīru asinis iztvaikojušas un tad lietus veidā nonākušas atpakaļ uz zemes.

582. gadā asiņainais lietus lija pār Parīzi. Cilvēkus pārņēma panika, un, aizmirsuši par kaunu, viņi steigā rāva nost aptraipītās drēbes un puskaili metās meklēt patvērumu. Senos laikos krāsains lietus un citas parādības tika uztverti kā zīme no debesīm. Tas tika uzskatīts par brīdinājumu, un daudzi sektu dalībnieki pat devās pašnāvībā, lai izpirktu grēkus. Mācīti vīri, kuri skatījās uz lietām racionālāk, jau viduslaikos prata izskaidrot asiņainā lietus cēloņus,

kamēr baznīcas tēvi arvien stūrgalvīgi turpināja palikt pie sava viedokļa, ka asiņainais lietus ir brīdinājuma zīme grēciniekiem.

1571. gadā kārtējais precedents notika Holandē. Tur sarkanais lietus lija diennakti no vietas, gandrīz applūdinot veselu rajonu. Kad stihija bija pārgājusi, visa apkārtne bija nokrāsota sarkana. Koki vairs nebija zaļi, no lapām lēni tecēja sārtas, biezas lāses. Šis atgadījums cilvēkus tā satrieca, ka daudzi pameta savas mājas un pārcēlās dzīvot citur. Bieži asiņainais lietus parādījās Francijā, 1 744. gadā sarkanā viela lija no debesīm virs Dženovas. Tur tieši tobrīd norisinājās kāda kauja - karavīri to, protams, atkal uztvēra kā dievišķu zīmi, pārtrauca karu un metās bēgt.

1813. gadā Neapolē notika visspilgtāk aprakstītā asiņainā lietusgāze. Esot bijusi skaista, saulaina diena. Pēkšņi pamalē parādījies liels, tumšs mākonis. Tas tuvojies pilsētai. Kad tas bija pienācis tuvāk, pilsētas iedzīvotāji ieraudzījuši, ka mākonis ir nokaitēta tērauda krāsā - sarkans un draudīgs. Citi bēga no pilsētas, citi paslēpās mājās un aizvēra slēģus. Drīz mākonis aizklāja sauli - pilsētā kļuva tumšs kā naktī. Vējš pēkšņi norima, neilgu laiku gaisā turējās draudošs klusums. Tad sākās negaiss un no mākoņa krita sarkanas, biezas lāses. Daži ļaudis uzskatīja, ka tās ir asinis, bet citi domāja, ka no debesīm līst izkausēts tērauds - tik ļoti mākonis atgādināja nokaitētu metālu. Pēc divām stundām negaiss norima un mākonis izzuda.

Gadījumi ar sarkano lietu nav reti, daudz retāk krīt sarkans sniegs, taču pāris reižu cilvēces vēsturē ir fiksēts arī šāds brīnums. Tas gan nav nekas maģisks - zinātnieki jau sen ir atraduši izskaidrojumu šai parādībai. Sarkanais lietus ir vienīgi dabas fenomens. Spēcīgs vējš paceļ gaisā smalkus puteklīšus no kāda sarkana ieža. Augstu mākoņos puteklīši sajaucas ar tvaiku un lietus veidā nonāk atpakaļ uz zemes.

Līdzīgi veidojas arī parādības, kuras izskatās vēl brīnumaināk, - varžu lietus un zivju lietus. Arī šādus visai nelabvēlīgus laika apstākļus daba nereti uzsūta cilvēkiem. Amerikas kontinentā dzīvnieku nokrišņi nemaz nav tik liels retums. Daudzi ir pieredzējuši, ka viņu pagalmā nokrīt bars varžu vai zivtiņu, bet reiz kādā Japānas provincē no debesīm novēlās pat daži duči trīskilogramīgu samu. Pie visa vainīgs virpuļviesulis. Nav noslēpums, ka spēcīgs virpulis var pacelt un kādu brīdi panest cilvēku, liellopu, automobili un pat mājas jumtu. Tad saprotams, ka