Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Jeloustonas nacionālajā parkā bez unikālajiem geizeriem vēl ir arī citi brīnumaini dabas objekti. Tādi ir daudzie kalnu ezeri. Dažos no tiem ūdens temperatūra sasniedz 60 °C. Tajos mīt siltummīlošas aļģes ļoti košā dzeltenā, oranžā, sarkanā, gaišzilā un zaļā krāsā. Jeloustonas ezers atrodas 2135 metrus virs jūras līmeņa un ir lielākā saldūdens tilpne ASV. Tā garums - 32 km, platums - 22,5 km. No ezera iztek Jeloustonas upe, kura krīt no plato 36 metrus dziļā kanjonā, veidojot 100 metrus augstu ūdenskritumu, bet lejtecē vēl divus mazākus ūdenskritumus. Parkā vēl ir apmēram 40 dažāda lieluma un augstuma ūdenskritumi.

Jeloustonas parkā atrodas arī ezers Bezdibenis. Tas ir izveidojies kādā aprimuša vulkāna krāterī. Pirms vairāk nekā 6000 gadiem notika izvirdums un 3600 metrus augstais vulkāna konuss iegruva. Vulkāna galā izveidojās dziļa bedre, un ar laiku lietus

ūdens to piepildīja. Mēģinājumi izmērīt ezera dziļumu tika uzsākti jau sen, tomēr tikai dažus desmitus gadu atpakaļ zinātnieki noteica, ka Bezdibenis ir 570 metrus dziļš.

Diemžēl arī nacionālais parks nav pasargāts no kataklizmām. 1988. gada lielais ugunsgrēks iznīci­nāja 20% Jeloustonas mežu masīvu. Mežos mīt dažādi dzīvnieki - aļņi, bizoni, melnie lāči, brūnie grizlilāči, brieži vapiti, vilki, pumas, resnragu aitas, sniegakazas, mazambrieži, lapsas, zaķi, koijoti, burunduki un citi.

Atbraucot uz Jeloustonu, var papriecāties ne tikai par fantastiskajiem geizeriem, bet arī «aprunāties» ar antilopēm un briežiem, kas pieraduši pie tūristiem un nemaz nebaidās no tiem. Vislielākais tūristu pieplūdums parasti ir no jūnija līdz augustam.

Katrā valstī ir kāds unikāls dabas objekts. Ar tādu var lepoties arī Turcija. Te atrodas Pamukkales ģeotermālie minerālavoti. Jau vairāk nekā 2000 gadu šie avoti ir slaveni ne tikai ar savām ārstnieciskajām īpašībām, bet arī ar unikālu skaistumu, kāda nav nekur citur pasaulē. Pamukkale atrodas Turcijas rietumos Lielās Menderesas upes ielejā. Kādreiz aktīvā Pamukkales vulkāna pakāji un nogāzes apjož neskaitāmas dažādu formu un izmēru terases. Terašu augstums ir 150 metri, un to laukumus gandrīz pilnīgi aizņem ārstnieciski minerālezeri.

Vulkāns vēl nav pavisam atdzisis, un tā dzīļu karstums uzsilda kalcija un magnija sāļus saturošos avotus. Šie avoti četrās vietās iznāk vulkāna virspusē. Ar minerālsāļiem piesātinātais ūdens, saskaroties ar gaisu, sāk iztvaikot. Sāļi kristalizējas un baltu vai dzeltenīgu kristālu veidā nogulsnējas. Šāds process Pamukkalē norit jau vairāk nekā 2000 gadu. Katru sekundi minerālavoti izdala ap 250 litru 38-40 °C

karsta ūdens. Iztvaikojot un sadaloties ogļskābajā gāzē un kalcija karbonātā, ūdens notek pa vulkāna nogāzēm, veidojot baltus nosēdumus - kaļķiezi travertīnu. Minerālūdeņu ezeri terašu ieplakās mijas ar travertīna nogāzēm, kas atgādina sastingušu ūdenskritumu kaskādi. Gadu pēc gada uzkrājās travertīna nosēdumi, līdz kalns ieguva savu pašrei­zējo izskatu. Daudz ezeru un ezeriņu, dziļu un seklu, kurus ierobežo sniegbaltā travertīna sienas, ietver vulkānu, no kura dzīlēm nepārtraukti izplūst karstais minerālūdens un iztvaikojot papildina travertīna kaskādes. Travertīna izgulsnēšanās notiek ātri. Jau pēc dažām stundām priekšmets, kas iegremdēts minerālūdenī, pārklājas ar plānu, baltu kārtiņu.

Pamukkales ūdeņi ārstē acu, ādas, sirds, nieru, neiroloģiskas kaites un reimatismu. Šie avoti bija zināmi jau senajiem romiešiem, kuri šeit ārstējās. Pergamas valdnieks Eimens II (197.-160. g. p.m.ē.) uzcēla šeit termālās pirtis, kuru atliekas jau sen pazudušas zem travertīna slāņiem.

Travertīna veidojumi, to neparastā forma un terasveida izvietojums, kā arī ārstnieciskie minerāl­ūdeņi padara Pamukkali par vienu no mūsu planētas brīnišķīgiem nostūriem.

Viens no visiespaidīgākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem ir Lielais kanjons. Tas atrodas Kolorādo upes vidustecē Kolorādo plato Arizonas štata ziemeļ­austrumu daļā ASV.

Kanjons ir dziļa upju ieleja ar ļoti stāvām nogāzēm un relatīvi šauru dibenu, ko parasti pilnīgi aizņem upes gultne. Daudzas straujas upes veido kanjonus. Tādu kanjonu daudzu gadsimtu laikā izveidojusi arī Kolorādo. Ģeologi uzskata, ka šis process ildzis 6-8 miljonus gadu. Sākotnēji Kolorādo tecēja līdzenumā, tad tektonisko procesu rezultātā Zemes garoza pacēlās un upe sāka iegrauzties plato, neatlaidīgi izskalojot iežus. Vispirms padevās mīkstākie kaļķakmeņi, pēc tam smilšakmens, tad upe aizgrauzās līdz granītam aizas dibenā. Cietāko slāņu izskalošana velkas daudz ilgāk. Šim procesam palī­dzēja upes nestās smiltis un akmens masas. Tagad diennakts laikā upe pārnes līdz pusmiljonu tonnu smilšu, akmens un mālu, un tās ūdeņi ir sarkanīgā

krāsā. No tā arī upe ieguvusi savu nosaukumu. Colorado spāņu valodā nozīmē «krāsains». Kanjonu veidoja arī vēji, sniegs, lietus un temperatūras svārstības.

Lielā kanjona izmēri pārsteidz pat daudz piere­dzējušus ceļotājus. Bez Lielā kanjona pastāv vēl arī daži mazie kanjoni, kas visi kopā veido sazarotu kanjonu, aizu un ieleju sistēmu vairāk nekā 500 km garumā. Centrālā daļa aizņem apmēram 365 km. Maksimālais kanjona dziļums - 1800 metri, platums- 8-30 km plato augšdaļā. Dziļumā tas sašaurinās, un upes platums ir no 1 km līdz pat 100-120 metriem. Kanjona dienvidu nogāze ir aptuveni par 900 metriem zemāka nekā ziemeļu nogāze.

Tekot cauri kanjonam, Kolorādo nes līdzi akmeņus, smiltis, oļus un mālus. Tie pastiprina ūdens graujošo darbību. Upes kritums uz 1 km ir 1,5 metri. Kolorādo ūdeni nedrīkst dzert. Tas ir duļķains un sarkanīgi brūns. Straumes ātrums kanjonā sasniedz 20 km stundā. Agrāk, kad augšpus kanjona nebija uzcelts dambis, straumes ātrums bija pat 30 km stundā.

Lielais kanjons vienmēr sajūsmina tūristus. Milzīgās platības, ko gadu simtos izgrauzis ūdens, aizņem simtiem kilometru. Tā stāvās sienas uz apakšu

sašaurinās. Nogāzes veido dažādas formas - pira­mīdas, torņus, tempļus, bastionus. Dīvainās klintis veido nogulumieži rožainos, rudos, brūnos, dzel­tenos un sarkanos toņos, kas atkarībā no apgaismo­juma pastāvīgi maina krāsu.

Lielo kanjonu eiropiešiem 1540. gadā atklāja spāņi Ernana Kortesa vadībā. Viņa ekspedīcija zelta meklējumos nonāca līdz kanjonam, taču lejā nolais­ties nespēja un atgriezās atpakaļ. Lielā kanjona izpēte sākās tikai XIX gadsimta otrajā pusē. 1857. gadā noorganizēja ekspedīciju ar mērķi izbraukt Lielo kanjonu ar laivām. Taču ekspedīcijas dalībniekiem nācās visu ceļu veikt kājām, jo laivas sabojājās. 1869. gadā ekspedīcija majora Džona Pauela vadībā pirmo reizi veica ceļojumu pa kanjonu laivās. Pauels kanjonu iezīmēja kartē.

1908. gadā pēc ASV prezidenta Teodora Rūzvelta iniciatīvas Lielā kanjona teritoriju (2726 km 2 ) pasludi­nāja par nacionālo parku. Augu valsts kanjona nogāzēs nav īpaši bagāta, taču īpatnēja, jo tur aug gan ziemeļu, gan dienvidu floras pārstāvji - bērzi, apses, kadiķi, priedes, kaktusi, agaves, savvaļas vīnogas.

Klimats kanjonā un Kolorādo plato ir dažāds - aizu dziļumā saulē nokaitētu akmeņu vidū ir karstāks

nekā augšā. Tādēļ lejā dzīvo tuksneša faunas pārstāvji - ķirzakas, skorpioni, bet augstāk, kur vēsāks, - burun- duki, vāveres, lapsas, pumas.

Neatkārtojamā ainava ar šā akmens brīnuma daudzkrāsainām dažādu formu gigantiska izmēra klintīm uz visu mūžu iespiežas tūristu atmiņā.