Arvīds Purviņš - Zināmais, nezināmais un neizskaidrojamais dabā

Pa Trinidadas ezera virsmu var pārvietoties, izņemot to vietu, kur šķidrais asfalts izplūst virspusē. Ja kādu priekšmetu atstāj uz asfalta virsmas, tas lēni iegrimst asfalta slānī kā bezdibenī. Dažreiz asfalta ieguvēji ir atraduši indiāņu mājsaimniecības priekš­metus, senu dzīvnieku atliekas (atrasti pat masto- dontu kauli). Tātad dzīvnieki, kas izmira leduslaik- metā, dzīvojuši arī šajā rajonā.

Pēc ūdenīguma, baseina platuma un upju tīkla garuma Amazone ir lielākā upe pasaulē. Par tās garumu zinātnieki vēl strīdas. Amazone veidojas, saplūstot upēm Maranjonai un Ukajali. Ja Amazones garumu mēra no Maranjonas iztekas, tās garums ir 6400 km, bet, ja no Ukajali, kura savukārt satek no Apurimakas un Urubamas, tad garums sasniedz 7025 km.

Iepazīšanās ar šo milzīgo upi sākās 1500. gadā, kad spāņu jūrasbraucējs Visente Pinsons atklāja Amazones grīvu. Viņu pārsteidza tas, ka daudzus kilometrus no krasta ūdens Atlantijas okeānā bija salds. Tas liecināja par to, cik liels ir saldūdens daudzums, ko upe ienes okeānā.

1541. gadā spānis Fransisko de Oreljana kopā ar savu komandu pirmo reizi veica ceļojumu pa Amazoni, pārvarot 4500 km un nonākot līdz grīvai. Komandieris Gonsalo Pisaro sūtīja viņus lejup pa Amazones pieteku Napo, lai papildinātu ūdens un

pārtikas krājumus. Meklējumi rezultātus nedeva, taču atgriezties Oreljana nevarēja, jo straume bija pārāk spēcīga. Spāņiem nekas cits neatlika, kā turpināt ceļu pa upi. Ceļojums notika ārkārtīgi grūtos apstākļos. Ceļinieki cieta badu, viņus mocīja nepierastie klimatiskie apstākļi. Sākumā attiecības ar vietējiem indiāņiem bija mierīgas, taču vēlāk sākās sadursmes, reizēm visai nopietnas. Kādā no šīm sadursmēm viņiem uzbruka arī sievietes. Turklāt tik veiksmīgi, ka Oreljanas komanda steigā atkāpās. Tāpēc arī Oreljana deva upei vārdu Amazone. Ceļojums sākās 1541. gada decembrī, bet beidzās 1542. gada augustā. Ceļotāji sasniedza upes deltu, devās līdz Kārību jūrai un atgriezās Spānijā. Tur Oreljanu uzskatīja par nodevēju, kurš pametis Gonsalo Pisaro. Ar lielām pūlēm Oreljanam izdevās savākt ekspedīciju ceļojumam pretējā virzienā - no grīvas uz augšu pa viņam jau zināmo maršrutu. Šī ekspedīcija bija vēl grūtāka - bads, indiāņu uzbrukumi, slimības. Daudzi nomira. No tropu drudža nomira arī pats Oreljana. Viņš atstāja šo dzīvi uz bezvārda saliņas tā arī savu laikabiedru nesaprasts. Viņam pārmeta labvēlīgu attieksmi pret indiāņiem.

1743.-1744. gadā franču zinātnieks, ceļotājs Šarls Marī Kondamins vadīja pirmo zinātnisko ekspedīciju pa Amazoni un pirmais sastādīja samērā precīzu upju karti. Taču pat vēl mūsdienās necaur­ejamie, nepieejamie Amazones džungļi neatklāj zinātniekiem visus savus noslēpumus. Amazones baseins ir viena no vietām, kur ir visvairāk «balto plankumu». Indiāņi, kuri dzīvo bezgalīgajos Amazones baseina plašumos, sauc to par Balto upi (Parana Tinga) vai Vareno upi (Parana Guašu).

Amazones baseins aizņem 7 180 000 km 2 platību. Ap 60% no tā atrodas Brazīlijā. Rietumos un dienvidrietumos upes baseins iesniedzas Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un Kolumbijā. Amazones baseins aizņem divas piektdaļas Dienvidamerikas kontinenta, upe satur divas trešdaļas no pasaules saldūdens krājumiem.

Maranjona, kuru daudzi ģeogrāfi uzskata par Amazones sākumu, iztek Peru Andos. Straujā upe savā ceļā veido ap 30 tā saucamos «pongo» - šauras un dziļas ieplakas ar stāvām sienām. Pārvarējusi Andus, Maranjona pagriežas uz austrumiem, nolaižas Amazones zemienē un saplūst ar Ukajali, kura tāpat sākas augstu Andos. Te tad arī it kā sākas Amazone,

kura tek paralēli ekvatoram starp to un 5° dienvidu platumu. Upe mierīgi nes savus ūdeņus cauri Amazones zemienei, kas klāta ar necaurejamajiem džungļiem un vietām arī pārpurvota. Vēl pirms Amazone ietek okeānā, tā uzņem daudzas pietekas, kļūdama arvien varenāka. Ja pie Maranjonas un Ukajali satekas upe ir apmēram 2 km plata, tad vidustecē tā ir jau 5 km pata un 70 metrus dziļa. Lejtecē Amazones platums sasniedz 15-20 km, bet dziļums 15-45 metrus. Okeāna kuģi var pa upi sasniegt Manausu (1690 km no grīvas) - Amazone ir pietiekami dziļa.

Amazonē ietek ap 300 lielas un mazas upes, pie tam 20 no tām ir 1500-3500 km garas. Amazone ar visām tās pietekām atgādina dzīva organisma asinsvadu sistēmu. Visi ietekūdeņi atšķiras arī pēc krāsas. Tie ir dzelteni, pelēki, zaļi, sarkani. Riubranku ūdens ir piena krāsā, Riunegru - melns kā tinte. Šī ūdeņu daudzkrāsainība vienas upes baseinā ir unikāla parādība.

Palu laikā applūst 80-100 km upes piekrastes. Apmēram sešus mēnešus gadā Amazones krastos augošie koki tiek applūdināti. Lielākie slejas no ūdens, bet mazie, it kā nekas nebūtu noticis, zaļo

zem ūdens. Lietus periodā ūdens līmenis ceļas vidēji par 2 metriem mēnesī. Starp kokiem peld zivis un upju delfīni. Šie delfīni slikti redz un galvenokārt orientējas, izmantojot eholokatoru. Viņiem atšķirībā no okeāna delfīniem ir kustīgs kakls, lai varētu eholokatoru vērst dažādos virzienos un starp koku stumbriem atrast zivis. Vietējās ciltis uzskata delfīnu par svētu dzīvnieku - nogalināt delfīnu nozīmē saņemt lāstu un saslimt vai pat nomirt. Applūdinātais mežs ir barības avots arī krastos dzīvojošajām ciltīm. Viņi ķer bruņurupučus un izliek tīklus. Tos nereti izrevidē delfīni, taču indiāņiem nav nekas pretim dalīties savā guvumā ar delfīniem. Daudzi koki zied un nes augļus tieši lietus periodā, lai ūdens varētu iznēsāt sēklas. Taču ne visas sēklas sasniegs savu mērķi. Upē dzīvo masīva 200 kg smaga zivs - tombaki - tā ar saviem spēcīgajiem žokļiem labprāt grauž riekstus un koku sēklas, kas nepārtraukti krīt ūdenī. Cita zivs - «ūdens pērtiķis» - izmanto lietus periodu, lai labāk piekļūtu kukaiņiem, kuri dzīvo kokos. Veiklā zivs lec laukā no ūdens un ķer vaboles, kas sēž uz applūdušā meža koku zariem.

Iestājoties sausākam periodam, ūdens mežos strauji krītas. Zivis un delfīni atgriežas upē. Upes

bruņurupucis (tā garums sasniedz 1 metru) gan vēl uzkavējas, lai atsegtajos mitrajos krastos sadētu olas.

350 km attālumā no ietekas okeānā Amazone veido 1000 km 2 lielu iekšējo deltu. Amazones grīvas platums sasniedz 200 km. Katrai mūsu planētas upei ir savs režīms. Amazones «grafiks» ir pavisam īpašs - tā gandrīz visu gadu atrodas palu fāzē. Tas izskaid­rojams ar to, ka labā un kreisā krasta pietekas atrodas dažādās puslodēs un līdz ar to pali tām ir dažādos mēnešos. Labās puses pietekas atrodas dienvidu puslodē un ieplūdina savus palu ūdeņus Amazonē no oktobra līdz martam. No aprīļa līdz oktobrim pali ir kreisās puses pietekās, kas atrodas ziemeļu puslodē. Tur šajā laikā līst lieti. Tomēr dienvidu upes ienes vairāk ūdeņu Amazonē nekā ziemeļu upes. Tāpēc nelielas ūdens caurplūduma svārstības ir. Maijā-jūlijā ūdens līmenis ir augstāks, bet augustā-septembrī līmenis nedaudz pazeminās. Amazone iznes Atlantijas okeānā apmēram vienu piekto daļu no pasaules saldūdens krājumiem, kas izplatās 400 km attālumā no grīvas.

Upes kritums ir diezgan mazs - 4 cm uz kilo­metru, tādēļ Amazone nav strauja. Turklāt upe kādreiz tecējusi pretējā virzienā - uz Kluso okeānu.

To pierāda arī rajas paveids, kas sastopams vienīgi Amazonē un Klusajā okeānā. Paceļoties Andu kalniem, upe sāka tecēt Atlantijas okeāna vir­zienā.

Sausuma periodā straumes ātrums ir 2,4 km/h, bet lietus sezonas laikā - 4,8 km/h. Amazones baseinā gadā izkrīt 15 240 mm nokrišņu. Tas ir lielākais nokrišņu daudzums teritorijā, kas aizņem līdzvērtīgu platību.