Džeks Londons: Jūras vilks

Nostāvēju pie stūres visu nakti, ne soli neatiedams nost, jo vējš kļuva aizvien stiprāks, jūra bangoja aizvien aug- stak. Piecos no rīta Moda man atnesa karstu kafiju un biskvītus, ko bija izcepusi, un pulksten septiņos stingras, kūpoši karstas brokastis ielēja manī it kā jaunu dzīvību.

Visu nākamo dienu vējš lēni, bet neatlaidīgi pieņēmās spēkā. Likās, tas stūrgalvīgi apņēmies pūst un pūst, un pūst arvien spēcīgāk. Un tomēr «Gars» traucās uz priekšu, kuldams viļņus un rītin aprīdams jūdzes, un es biju pār­liecināts, ka šonera ātrums ir vismaz vienpadsmit mezgli. Briesmīgi negribējās atteikties no tādas gaitas, bet vakarā mani speķi bija galā. Kaut arī biju kļuvis spēcīgs un no­rūdījies, vairak par trīsdesmit sešām stundām nostāvēt pie stūres tomēr nespēju. Arī Moda lūdza, lai pārejām dreifā, turklāt es zināju — ja vējš arī naktī vēl turpinās pieņemties spēkā un jūra celsies vel augstāk, dreifēt vairs nebūs iespējams. Tāpēc es, kad sāka krēslot, atvieglots, kaut negribīgi, sāku iegriezt «Garu» vējā.

Bet nebiju aprēķinajis, cik neiedomājami grūti ir vienam cilvēkam ierēvēt trīs buras. Kamēr burājārn pa vē­jam, nebiju novērtējis tā spēku, bet tagad, kad trauk­smainais skrējiens bija pierimis, es noraizējies, lai ne­teiktu, izmisis, redzēju, cik neganti tas pūš. Vējš iznici­nāja visus manus puliņus, rāva buru ārā no rokam un vienā mirklī izpostīja to, ko man bija izdevies panākt des­mit minūšu ilgā sīvā cīniņā. Astoņos vakarā man bija iz­devies tikai daļēji ierēvēt grotburu. Pulksten vienpadsmi­tos nebiju ticis ne par mata platumu talak. Pirkstu gali man asiņoja, nagi bija aplauzti līdz ienadžiem. Aiz sā­pēm un pārguruma es tumsā, tā ka Moda nemana, saku klusi raudāt.

Tad izmisis atteicos no nodoma sarēvēt grotburu un nolēmu izmēģināt dreifu ar cieši sarēvētu fokburu. Vēl trīs stundas pagaja, nostiprinot nolaisto grotburu un klī­veri, un pulksten divos naktī pusdzīvs, pilnīgi bez spēka un atmaņas es gandrīz pat vairs nespēju apjēgt, ka mans eksperiments izdevies. Cieši sarēvēta fokbura savu uz­devumu veica. «Gars» turējās vēja un nemēģināja pa­griezties ar sānu pret viļņiem.

Biju neganti, izsalcis, bet Moda velti centās mani pie­spiest kaut ko ieēst. Es iesnaudos ar ēdienu mutē. Iemigu, celdams kumosu pie lūpām, un uztrukos, kad tas jopro­jām bija pusceļā. Biju tik miegains un nevarīgs, ka Mo­dai vajadzēja mani pieturēt, lai es nenoveltos no krēsla, tikko kuģis spēcīgāk sašūpojās.

Nezinu, kā aiztenterēju no kambīzes līdz kajītei. Modās vadīts un balstīts, gāju kā mēnessērdzīgais. Neatcerējos itin nekā līdz tam brīdim, kamēr pēc nezin cik ilga laika pamodos savā kojā ar noautam kājām. Bija tumšs. Jutos stīvs un salauzts un iekliedzos, kad neviļus pieskaros ar pirkstu galiem pie gultas drēbēm.

Acīm redzot, vēl bija nakts, tādēļ aizvēru acis un aiz­migu no jauna. Nekā neapjauzdams, biju nogulējis visu dienu, un atkal bija pienākusi nakts.

Pamodos vēlreiz, nesaprazdams, kādēļ man tik nemie­rīgs miegs. Uzrāvis sērkociņu, paskatījos pulkstenī. Tas rādīja pusnakti. Bet no klāja biju nokāpis trijos no rīta! Sāku jau apjucis brīnīties, bet tad sapratu, kas noticis. Nebija nekāds brīnums, ka man caurs miegs. Biju nogu­lējis divdesmit vienu stundu. Brītiņu paklausījos «Gara» gaitā, viļņu šalkoņa un vēja apslāpētajos auros uz klāja, tad pagriezos uz otriem sāniem un mierīgi nogulēju līdz rītam.

Kad septiņos piecēlos, Modu nekur nemanīju un nodo­māju, ka viņa kambīzē vāra brokastis. Izgājis uz klāja, redzēju, ka «Gars» ar mazo buru turas itin braši. Kaut arī kambīzē kurējās uguns un ūdens vārījās burbuļodams, Modās tur tomēr nebija.

Atradu viņu mednieku kajītē pie Vilka Larsena kojas. Palūkojos uz gulētāju, uz cilvēku, kurš no dzīves kaln­gala biia nogrūsts posta bezdibenī un dzīvs aprakts, kas bija ļaunāk par nāvi. Likās, viņa neizteiksmīgajā sejā iegūlis neparasts miers. Moda paskatījās uz mani, un es sapratu.

— Viņa dzīvība izdzisusi vētras laika, — es sacīju.

— Bet viņš dzīvo, — viņa atsaucās ar bezgalīgu pār­liecību balsī.

— Viņam bija pārāk daudz spēka.

— Jā, — viņa sacīja, — bet nu tas viņu vairs netur važās. Tagad viņš ir brīvs gars.

— Viņš patiesi ir brīvs gars, — es piekritu un, saņē­mis viņu pie rokas, aizvedu uz klāju.

Tajā naktī vētra bija mitējusies, pareizāk sakot, tā no- rimās lēnām, tāpat kā bija sākusies. Otra rītā pēc brokas­tīm, kad biju ar vinču uzvilcis uz klaja apbedīšanai sa­gatavoto Vilka Larsena līķi, vējš joprojām pūta spēcīgi un jūrā bangoja augsti viļņi.

Bangas šļācās pāri reliņam, ūdens pieplūda uz klāja arī pa špigatēm. Spējš vēja grūdiens sagāza šoneri tik stipri uz sāniem, ka aizvēja puses borts iegrima viļņos. Takelāža vējš kauca un gaudoja. Mēs stāvējām līdz ceļiem ūdenī, tad es noņēmu cepuri.

— Atceros tikai vienu rituāla daļu, — es sacīju, — un tā ir: «Un tas miesas lai top atdotas jūrai.»

Moda pārsteigta un iztrūkusies palūkojās uz mani; bet mana atmiņa pārāk dzīvi glabaja notikumu, ko biju pie­redzējis, un tas lika man parādīt Vilkam Larsenam pē­dējo godu tieši tāpat, kā viņš to bija parādījis kādam ci­tam cilvēkam. Pacēlu lūkas vāku, un buraudeklā ietītais līķis ar kājām pa priekšu ieslīdēja jūrā. Klāt piesietais dzelzs balasts to ievilka dzelmē. Tas pazuda.

— Ardievu, Lucifer, lepnais gars! — Moda čukstēja tik klusi, ka vēja auri noslāpēja viņas vārdus; bet es nola­sīju viņai tos no lūpām un sapratu.

Kad, turēdamies pie aizvēja puses reliņa, mēģinājām nokļūt uz kuģa pakaļgalu, es nejauši pametu skatienu uz aizvēja pusi. «Gars» tajā mirklī bija pacelts viļņa mu­gurā — un es skaidri ieraudzīju divas trīs jūdzes no mums nelielu tvaikonīti, kas, ienirdams dziļumā un pa­celdamies viļņu virsotnēs, stūrēja tieši uz mums. Tas bija melni krāsots, un, atcerēdamies mednieku nostāstus par malu medniecības braucieniem, sapratu, ka tas ir Savie­noto Valstu krastu apsardzības kuģis. Parādīju to Modai un aizvedu viņu drošībā aiz pūpes.

Jau gribēju mesties lejā pie signālkarogu skapja, kad atcerējos, ka, aptakelēdams «Garu», biju aizmirsis piestip­rināt karoga līni.

— Mums nemaz nav jāuzvelk briesmu signāls, — Moda sacīja, — pilnīgi pietiks, ja viņi mūs ieraudzīs.

— Mēs esam glābti, — es rāmi un svinīgi sacīju. Un tad līksmes aizžņaugtā balsī piebildu: — Nemaz nezinu, priecāties vai ne.

Paskatījos uz viņu. Mūsu skatieni vairs nebaidījās sa­stapties. Mēs piespiedāmies viens pie otra, un es pats neapjautu, kā biju viņu apskāvis.

— Vai man tas jāsaka? — es jautāju.

Un viņa atbildēja:

— Nav jāsaka, un tomēr būtu tik jauki, tik brīnum jauki to dzirdēt.

Viņas lūpas sastapās ar manējām, un es nezinu, kāpēc manā iztēlē atdzīvojās aina «Gara» kajītē, kad viņa uz­lika man pirkstus uz lūpām un teica: «Nomierinieties!»

— Mana mazā sieviete, mana vienīgā mazā sieviete, — es teicu, ar brīvo roku glāstīdams viņas plecu, kā to prot visi mīlētāji, kaut gan skolā to neviens viņiem nemāca.

— Mans vīrs, — viņa sacīja, mirkli palūkodamās manī, pirms drebošie plaksti aizsedza viņas acis un viņa, īsi un laimīgi nopūzdamās, pieglauda galvu man pie krūtīm.

Paskatījos uz to pusi, no kuras tuvojās tvaikonis. Tas bija jau pavisam klāt. Patlaban tas nolaida jūrā laivu.