Džeks Londons: Jūras vilks

Pēdējie pavedieni satrūkuši. Kaut kur miesas kapā vēl dzīvoja cilvēka dvēsele. Iesprostots dzīva māla cietumā; vēl kvēloja kaislais saprāts, kuru pazinām; bet tas kvē­loja klusumā un tumsā. Tam vairs nebija saiknes ar ķer­meni. Saprātam vairs nebija sava ķermeņa. Tas vairs ne­apzinājās ķermeni. Neapzinājās pasauli. Tas apzinājās vienīgi pats sevi un klusuma un tumsas bezgalību.

Pienāca aizbraukšanas diena. Nekas mūs vairs neaiztu­rēja Pūliņu salā. «Gara» strupie masti bija savā vietā, ērmīgās buras uzvilktas. Manu roku darbs bija izturīgs, kaut arī pagalam neglīts; bet es zināju, ka tas kalpos krietni, un, visu aplūkodams, jutos varens vīrs.

To es esmu paveicis. Es to esmu paveicis! Pats savām rokām paveicis! — man gribējās saukt pilnā balsī.

Bet mums ar Modu piemita spēja izteikt balsī vienam otra domas, un, kad mēs gatavojāmies uzvilkt grotburu, viņa sacīja:

— Iedomājieties tikai, Hamfrij, ka to visu jūs esat pa­veicis tikai pats ar savām rokām!

— Bija jau vēl divas rokas, — es atbildēju, — divas mazas rokas, un nesakiet nu atkal, ka tas ir jūsu teva iemīļotais teiciens.

Viņa smiedamās papurināja galvu, un es, saņēmis vi­ņas rokas, apskatīju tās tuvāk.

— Nekad es tās vairs nenoberzīšu tīras, — viņa žēlo­jās, — tās ir vējā appūstas tik raupjas, ka nekad vairs nekļūs citādas.

— Nu, tad melnumi un raupjums bus jūsu goda zī­mes, — es sacīju, turēdams viņas rokas savās plaukstās; un, par spīti stingrajai apņēmībai, būtu sācis skūpstīt šīs mīļās rokas, ja viņa nebūtu žigli tās atrāvusi.

Mūsu biedriskās attiecības vairs nebija īsti stabilas. Biju apvaldījis savu mīlu ilgi un bargi, bet nu tā sāka valdīt pār mani. Tā vairs nepakļāvās manai gribai, ļāva acīm runāt un tagad grasījās iegūt varu arī par mēli, ak, un lūpas šajā mirklī kaisli kāroja apklāt ar skūpstiem abas mazās rokas, kas tik uzticīgi un grūti bija strādā­jušas. Un es pats biju gluži kā bez prāta. Visa mana būtne kā fanfara sauktin sauca pēc viņas. Manī brāzmoja vētra, kam es nespēju pretoties, tā mani lieca viņai aizvien tuvāk, man pašam to nemaz neapzinoties. Un viņa to sa­prata. Viņa to noteikti saprata, jo ātri atvilka rokas, bet nespēja tomēr apslēpt ašu, vaicājošu skatienu, pirms no­vērsās.

Ar klāja trīša palīdzību aizvilkti falles pie spilves; nu varēju vienlaicīgi uzvilkt grotburas pīķi un klauvu. Bura cēlās augšup diezgan smagnēji, toties darbs neprasīja daudz laika, un drīz vien vējā plīvoja arī fokbura.

— Šai šaurajā līci mēs nemūžam nevaram uzvilkt en­kuru; ja tas vairs neturēsies jūras dibenā, — es sacīju, — šoneris sašķīdīs pret klintīm.

— Bet ko jūs domājat darīt? — viņa jautāja.

— Atstāt to šeit, — es atbildēju, — un, kamēr atlai­dīšu ķēdi, jums būs pirmais darbs pie spilves. Man tūliņ vajadzēs skriet pie stūres, un jums pa to laiku jāuzvelk klīveris.

Desmitiem reižu biju izdomājis un pārdomājis šo ma­nevru, kā izkļūt atklātā jūrā; zināju, ka Modai būs pa spēkam ar vinčas palīdzību uzvilkt klīveri — šai brīdī visnepieciešamāko buru. Līcī pūta spirgts vējš, un, kaut ari ūdens bija rams, mums tomēr bija jārīkojas atri, lai bez briesmām izkļūtu no šaurās vietas.

Kad izsitu bultu, enkurķēde caur klīzi dārdēdama ieslī­dēja jūrā. Skriešus metos uz pakaļgalu un iegriezu stūri vējā. «Gars» šķita atdzīvojamies, kad, burām pirmo reizi piepūšoties, tas sasvērās uz viena sāna. Klīveris cēlās augšup. Kad arī tas piepūtās, «Gara» priekšgals apsvie­dās un man vajadzēja pagriezt stūri par dažiem spieķiem atpakaļ, lai noturētu kuģi kursā.

Biju izgudrojis automātisku klīveršoti, kas pati pār­svieda klīveri, lai Modai nebūtu pastāvīgi tas jāuzmana; bet viņa vēl joprojām vilka augšā klīveri, kad es spēcīgi griezu stūri atpakaļ. Tas bija bīstams mirklis, jo «Gars» traucās tieši uz krastu un bija no tā vairs tikai akmens sviediena attālumā. Bet tad šoneris paklausīgi sagriezās pret vēju. Burām plandoties, rēvkniteles atsitās pret au­deklu ar pamatīgu plīkšķi, kas manām ausīm šķita neiz­sakāmi tīkams, un, šonerim ejot jau ar otru halzi, vējš sāka pildīt buras no jauna.

Moda bija savu uzdevumu paveikusi, atnāca uz ahteri un nostājās man blakus — mazu cepurīti uz vēja sajauk­tajiem matiem, darbā sasārtušiem vaigiem, satraukumā plaši ieplestām, mirdzošām acīm, drebošām nāsīm ieelpo­jot spirgto, dzēlīgi sāļo gaisu. Brūnās acis līdzinājās bik­las stirnas acīm. To skatiens bija trauksmains un modrs, kādu nekad vēl nebiju tajās redzējis, lūpas pavērās, un viņa aizturēja elpu, kad «Gars» drāzās tieši uz klints no­kāri, kas norobežoja iekšējo līci, bet tad apsviedās pret vēju un pilnām burām aizpeldēja garām klintājam.

Tagad man lieti noderēja zināšanas, ko biju ieguvis roņu medību laikā, kad biju kapteiņa palīga amatā; izva­dīju kuģi no iekšējā līča un labu gabalu pabraucu gar ārējā līča krastu. Vēl reizi gājām pār štagu, un «Gars» nokļuva atklātā jūrā. Tur, uztvēris okeāna vareno elpu, tas saplūda viena ritmā ar jūras viļņošanos un sāka līgani celties un laisties lejup pa viļņu platajām mugurām. Rīta pusē debesis bija pelēkas un apmākušās, bet tagad saule izlauzās cauri mākoņiem, it kā rādīdama labu zīmi laimī­gam jūras braucienam, un apmirdzēja līci, kur mēs bijām grasījušies uzbrukt harēma valdniekam un kāvuši vien­tuļos roņus. Visa Pūliņu sala laistījās saulē. Pat tumšais dienvidrietumu krasta klintājs vairs neizlikās tik drūms,

un šur tur, kur viļņu šļakatas atsitās pret klinti, slapjais akmens iezaigojās saules spozmē.

— Vienmēr ar lepnumu atcerēšos šo vietu, — es sacīju Modai.

Majestātiski atmetusi galvu, viņa teica:

— Mīļā, mīļā Pūliņu sala! Es to mīlēšu mūžam.

— Es arī, — steidzos piebilst.

Šķita, ka mūsu acīm būtu vajadzējis sastapties dziļā saskaņā, tomēr paši pret savu gribu novērsāmies viens no otra — un tās nesastapās.

Iestājās bezmaz neveikls klusums, līdz es to pārtraucu, ierunādamies:

— Vai redzat melnos mākoņus pie apvāršņa vēja pusē? Atcerieties, es jums jau vakar vakarā sacīju, ka barometrs krītas!

— Arī saule pazudusi, — viņa atteica, vēl joprojām ar acīm kavēdamas pie salas, kur mēs bijām pierādījuši, ka esam stiprāki par apstakļiem, kur bija nodibinājusies uz­ticamākā draudzība, kāda vien diviem cilvēkiem iespē­jama.

— Tas nozīmē atlaist šotes un — tiešā ceļā uz Ja- pānu! — es līksmi iesaucos. — «Labs ceļa vējš piepūstās buras» — vai kā nu tur bija, jūs jau zināt labāk.

Nostiprinājis stūri, aizskrēju uz priekšgalu, atlaidu va- ļigak fokburas un grotburas šotes, sagatavoju visu, lai saņemtu labvēlīgo ceļa vēju. Vējpūta bija spēcīga, ļoti spēcīga, tomēr nolēmu neievilkt buras, kamēr stāvoklis nekļūs bīstams. Diemžēl,, braucot labā vējā ar pilnām bu­ram, nedrīkst nostiprināt stūri, tādēļ man bija izredzes visu nakti bez nomaiņas stāvēt pie stūres. Moda gan uz- staja, ka nomainīšot mani, taču drīz vien izrādījās, ka vētrā viņai tas nav pa spēkam, pat ja viņa īsajā laika bulu paguvusi iemācīties, šāds atklājums viņu pagalam satrieca, tomēr viņa nomierinājās, kad sāka ritināt kopā taļļas un falles un savākt pa klāju izmētātos tauvu ga­lus. Bez tam viņai bija jāvāra ēst, jāpoš gultas un jāap­kopj Vilks Larsens, bet pašā pievakarē viņa vēl saka lielo tīrīšanu kapteiņa un mednieku kajītēs.