Džeks Londons: Jūras vilks

Kad bijām stundu nocīnījušies, abi bloki celtņa virsotnē sastapās. Es vairs nespēju pagriezt vinču. Un tomēr masts vēl ne tuvu nebija uzcelts uz klāja. Resgalis uz­gūla uz kreisā borta, bet tievgalis karājās virs ūdens tālu aiz labā borta reliņa. Mani buki bija par īsiem. Viss darbs izrādījās veltīgs. Bet nu vairs nekritu izmisumā kā pirma­jās dienās. Arvien vairāk sāku uzticēties pats sev, spilves, buku un ceļamās ierīces spēkam. Iespēja to paveikt no­teikti bija, man tikai vajadzēja mācēt to atrast.

Kamēr es gudroju, uz klāja iznāca Vilks Larsens. Mums tūliņ dūrās acīs, ka viņš izskatās citāds nekā parasti. Kustējās vārgāk un nedrošāk. Iedams garām kajītēm gar kreiso bortu, viņš pat streipuļoja. Pie pūpes nokares viņš sagrīļojās, pacēla roku pazīstamajā žestā, it kā gribētu kaut ko nobraucīt no sejas, un nokrita, tomēr noturēda­mies kājās, pa pakāpieniem uz galvenā klāja, pa kuru pa- ģeņģerēja uz priekšu, izstieptām rokām meklēdams at­balstu. Pie mednieku kajītes trapa viņš atguva līdzsvaru, brītiņu grīļodamies pastāvēja, tad pēkšņi sarāvās čokurā, kājas saļodzījās — un viņš saļima uz klāja.

— Viņam uznākusi lēkme, — pačukstēju Modai.

Viņa palocīja galvu; redzēju viņas acīs iemirdzamies

līdzcietību.

Piegājām viņam klāt, bet viņš, šķiet, bija zaudējis sa­maņu un elpoja grūdieniem. Moda palika pie viņa, pacēla viņam galvu augstāk, lai mazinātu asins spiedienu, un aizsūtīja mani uz kajīti pēc spilvena. Es atnesu arī segas, un tnēs viņu ērti apguldījām. Pataustīju pulsu. Pulss bija vienmērīgs, spēcīgs un gluži normāls. Tas mani pārstei­dza. Manī modās aizdomas.

— Ja nu viņš tikai izliekas? — es ieteicos, vēl jopro­jām taustīdams viņa pulsu.

Moda papurināja galvu un paraudzījās manī ar pār­metumu pilnu skatienu. Un tieši šajā mirklī roka, ko tu­rēju, izrāvās un kā tērauda maiglēs sagrāba manu locī­tavu. Es bailēs skaļi un mežonīgi iekliedzos; uz mirkli pa­manīju viņa sejā ļaunu uzvaras prieku, tad viņš apķēra mani ar otru roku un drausmīgā tvērienā norāva pie se­vis zemē.

Palaidis vaļā manu locītavu, viņš ar otru roku salieca abas manējās uz muguras tā, ka es nespēju pakustēties. Ar brīvo roku viņš sagrāba mani aiz rīkles, un tajā mir­klī mani pārņēma baiga nāves priekšnojausma, turklāt apzinoties, ka tā būs nave paša muļķības dēļ. Kāpēc biju pielaidies šīm drausmīgajām ķetnām pa tvērienam? Pēk­šņi sajutu pie sava kakla vēl citas rokas. Tās bija Modās rokas, kuras velti centās atlauzt pirkstus, kas mani žņau­dza. Beidzot viņa atlaidās, un es izdzirdu viņas kliedzienu, kas man iedūrās sirdī kā duncis, jo tas bija sievietes baiļu un ārprātīga izmisuma kliedziens. Tādu biju jau reiz dzirdējis — tad, kad grima «Martiness».

Mana seja bija piespiesta pie Vilka Larsena krūtīm, tādēļ es neredzēju, bet tikai dzirdēju Modu pagriežamies un žigli aizskrejain pa klāju. Viss notika zibenīgi ātri. Man atmaņa vēl pavisam nebija zudusi un likās, ka pa- gajusi mūžība, līdz izdzirdu Modu skrējām atpakaļ. Un tad piepeši jutu, kā viņš zem mana svara kļūst šļaugans. Elpa viņam gārdzieniem lauzās ārā no krūtīm, ko spieda mans augums. Nezinu, vai tā bija tikai gārdzošā elpa vai ari zūdošo spēku apziņa, bet viņš nodrebēja dobjā vaida.

Pirksti, kas žņaudza manu kaklu, atslāba. Es ievilku elpu. Pirksti notrīcēja un atkal sažņaudzās. Tomēr pat pārcil­vēciskā griba nespēja pārvarēt nespēku, kas viņam uz­bruka. Dzelžainā griba padevās. Viņš zaudēja samaņu.

Modās soļi dipēja jau pavisam tuvu, kad viņa roka pē­dējo reizi noraustījās un tad pilnīgi atlaidās no mana kakla. Es pavēlos nost, paliku augšpēdu guļam uz klāja, aizgūtnēm tvēru gaisu un mirkšķināju acis spožajā sau­les gaismā. Moda bija bāla, bet mierīga — to es ievēroju, kad mans skatiens vispirmām kārtām pievērsās viņai, — un viņas acīs bailes jaucās ar atvieglojumu. Ieraudzīju viņai rokā smagu mednieka rungu, un arī viņa, sekodama manam skatienam, palūkojās uz to. Runga izkrita viņai no rokas, it kā būtu to apdedzinājusi, un tai pašā mirklī man sirdi uzviļņoja neaprakstāma līksme. Viņa patiesi bija mana sieviete, mans uzticamais biedrs, kas cīnījās kopā ar mani un par mani, tieši tā, kā to būtu darījusi alu cilvēka sieva; viņā bija pamodušies visi pirmatnējie in­stinkti, likdami aizmirst kultūru un izsmalcināto civili­zāciju, kādā viņa līdz šim bija dzīvojusi.

— Mīļā, dārgā! — es iesaucos, uzrausdamies kājās. *

Nākamajā mirklī viņa bija manās skavās, aizgūtnēm

elsodama, pieplaka man pie pleca — un es viņu cieši pie­glaudu pie krūtīm. Raudzījos uz brūno matu klaidu, kas saulē zaigoja kā dārgakmeņu vizuļiem piebārstīti un šķita man dārgāki par visiem dārgumiem karaļu lādēs. Noliecu galvu un vieglā skūpstā pieskāros viņas matiem, tik vieglā, ka viņa to pat nejuta.

Tad piespiedu sevi atjēgties. Galu galā viņa bija tikai sieviete, kas raudāja atvieglojumā par uzvarētām bries­mām, iekļāvusies sava aizstāvja vai briesmu apdraudētā rokās. Viss būtu tieši tāpat, bijis es viņas tēvs vai brā­lis. Nē, nebija ne tas laiks, ne tā vieta, un es vēlējos izpelnīties pienācīgākas tiesības atzīties mīlā. Tādēļ tikai vēlreiz liegi noskūpstīju viņas matus, pirms viņa atraisī­jās no mana apskāviena.

— Šoreiz lēkme ir īsta, — es sacīju, — tāda pati kā tā, kurā viņš zaudēja redzi. Pirmoreiz viņš izlikās un ar to izraisīja lēkmi.

Moda jau noliecās un sakārtoja viņam spilvenu.

— Nē, — es teicu, — nedariet to! Ja nu viņš reiz kļu­vis bezspēcīgs, tad viņam tādam arī jāpaliek. Sākot ar šo bridi, mēs dzīvosim kapteiņa galā. Vilks Larsens dzīvos mednieku kajītē.

Satvēru viņu aiz padusēm un vilku uz trapa pusi. Aiz­sūtīju Modu pēc virves. Apmetis viņam zem padusēm virvi, pārvilku viņu pāri slieksnim un novilku lejā pa trapu. Man nebija spēka iecelt viņu kojā, bet ar Modās palīdzību es tur iecēlu vispirms viņa plecus un galvu, tad pacēlu ķermeni un ievēlu apakšējā kojā.

Bet ar to vien nedrīkstējām apmierināties. Atcerējos, ka savā kajītē Vilks Larsens glabā roku dzelžus, ko mēdza izmantot senlaicīgo jūrnieku dzelzs važu vietā. Tā nu atstājām viņu guļam ar dzelžos saslēgtām rokām un kā­jām. Pirmo reizi kopš daudzām dienām es brīvi uzelpoju. Atgriezies uz klāja, jutos brīnum viegls, it kā būtu nome­tis no kamiešiem smagu nastu. Jutu arī, ka mēs ar Modu esam kļuvuši viens otram tuvāki. Un, kad blakus gājām pa klāju pie ceļamās ierīces, kurā pusceļā uz klāju ka­rājās fokmasts, man ienāca prātā — nezin, vai arī viņa to jūt?

Mēs tūliņ pārvācāmies uz «Garu», iekārtojāmies savās vecajās kajītēs un ēdienu vārījām kambīzē. Vilku Larsenu bijām ieslodzījuši īstā reizē, jo labais atvasaras laiks ša­jos platuma grādos beidzās un sākās lietainas, vētrainas dienas. Uz šonera jutāmies mājīgi, un mūsu kroplīgais celtnis ar fokmastu, kas karājās gaisā, piešķīra kuģim darbīgu izskatu un modināja cerības uz drīzu aizbrauk­šanu.

Tagad, kad Vilks Larsens gulēja, ieslēgts dzelžos, mums tas piepeši vairs nemaz nebija vajadzīgs. Tāpat kā pirmajai lēkmei, arī šai sekoja nopietni dzīvības funkciju traucējumi. To atklāja Moda, kad pēcpusdienā gribēja vi­ņam pasniegt ēdienu. Viņš bija pie samaņas, un Moda ar viņu runāja, bet nesagaidīja atbildi. Viņš gulēja uz krei­sajiem sāniem un, acīm redzot, cieta sāpes. Ar nervozu kustību viņš pagrieza galvu, atbrīvodams kreiso ausi, ko bija iespiedis spilvenā. Nu viņš tūliņ dzirdēja, ko Moda saka, un arī atbildēja; Moda nekavēdamās atnāca pie manis.