Džeks Londons: Jūras vilks

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja divpadsmit. Mugura neganti sāpēja, biju drausmīgi noguris un izsalcis. Un tikai viens vienīgs masta koks uz klāja liecināja par visa rīta cēliena darbu. Pirmo reizi tā īsti sapratu, cik grūts uzdevums mūs gaida. Bet es tomēr biju kaut ko iemācī­jies. Pēcpusdienā darbs šķirsies daudz labāk. Tā arī no­tika; atgriežamies pulksten vienos atpūtušies, ieturējuši krietnas pusdienas.

Nepagāja ne stunda, kad grotmasts jau gulēja uz klāja un es saku konstruēt bukus. Sasējis abus topmastus kopā, es, ņemdams vērā to nevienādo garumu, savienojuma vietā piestiprināju grotklauvfalles divkāršo bloku. Kopā ar vienkāršo bloku tas izveidoja ceļamierīci. Lai mastu resgaļi uz klāja neizslīdētu, pienagloju pie klāja pama- tigus klučus. Kad viss bija gatavs, es buku augšgalā pie­sēju trosi un aizvilkti to līdz pat enkurspilvei. Sāku aiz­vien vairāk ticēt savai spilvei, jo tā man piešķīra milzu spēku. Moda, kā parasts, turēja brīvo galu, kamēr es griezu. Un «buki» uzslējās stāvus.

Tad pamanīju, ka esmu aizmirsis atsaites. Nu vaja­dzēja rāpties augšā, turklāt divi lāgi, kamēr nostiprināju bukus no priekšas, aizmugures un abām pusēm. Kad to pabeidzām, sāka jau krēslot. Vilks Larsens, kas bija no­sēdējis pie mums visu pēcpusdienu un vērīgi klausījies, tomēr ne reizes neatvērdams muti, aizgāja uz kambīzi vā­rīt vakariņas. Man mugura bija stīva un krustos nežēlīgi sāpēja. Lepni aplūkoju savu darbu. Nu jau bija uz ko paskatīties. Kā bērns, kas ieguvis jaunu rotaļlietu, degu nepacietībā kaut ko ar savu jauno ierīci pacelt.

— Zēl, ka jau tik vēls, — es sacīju, — gribētos redzēt, kā tā darbojas.

— Neesiet nu tāds negauša, Hamfrij, — Moda mani norāja. — Rīt taču arī ir diena, un pašreiz jūs esat tik piekusis, ka tikko turaties kājās.

— Un jūs? — es atteicu pēkšņā līdzjūtības uzplūdā. — Jūs esat pagalam pārguruši. Un strādājāt tik smagi, strādājāt varonīgi. Esmu lepns uz jums, Moda.

— Es uz jums esmu vēl lepnāka, turklāt daudz pama- totak, — viņa atteica, skatīdamās man tieši acīs, un viņas pašas acīs uz mirkli iedegās dzirkstoša, trizuļojoša gaisma, kādu nekad nebiju tur redzējis; ta iesvēla manī kvēlu, neapjaustu līksmi, kuras cēloni nesapratu. Tad viņa nodūra acis un, pēc brītiņa tās atkal pacēlusi, smie­damās sacīja: — Ja mūsu draugi tagad mūs redzētu… Vai esat kaut reizi padomājis, kādi mēs izskatāmies?

— Jā, šad tad esmu pavērojis jūsu izskatu, — es at­bildēju, vēl joprojām brinīdamies par viņas pirmītējo ska- tienu un ari par to, ka viņa tik pēkšņi bija mainījusi sa­runas tematu.

— Apžēlojieties! — viņa iesaucās. — Un sakiet, lū­dzami, — pēc kā es izskatos?

— Bīstos — pēc putnu biedēkļa, — es atteicu. — Pa- raugieties, piemēram, uz saviem noskrandušajiem svār­kiem! Vai redzat trīsstūrainos ieplēsumus? Un ņieburs! Nav jābūt Serlokam Holmsam, lai pateiktu, ka esat vārī­jusi ēdienu virs ugunskura, nemaz jau nerunājot par roņu lauku tecināšanu. Un viskošākā rota ir jūsu cepure. Sāda sieviete esot uzrakstījusi «Paciesto skūpstu»!

Viņa ceremoniāli pietupās dziļā reveransā un sacīja:

— Nu, kas attiecas uz jums, ser…

Un, kaut arī mēs minūtes piecas ķircinājām viens otru, aiz draišķošanās tomēr slēpās nopietnība, kuru es neviļus saistīju ar neizprotamo izteiksmi, kas bija pazibējusi vi­ņas acīs. Ko tā nozīmēja? Vai patiesi mūsu acis runāja par to, ko noklusēja lūpas? Es zināju, ka manējās bija mani nodevušas, pirms piespiedu tās klusēt. Tas bija no­ticis ne vienreiz vien. Vai Moda bija redzējusi aicinājumu manās acis un to sapratusi? Un vai viņas acis gribēja to pašu paust man? Ko gan citu varēja nozīmēt šis skatiens, dzirkstošā, trizuļainā gaisma un vēl kaut kas vārdos ne­izsakāms? Un tomēr — tas nevarēja būt tiesa. Tas nebija iespējams. Turklāt es nebiju nekāds acu valodas tulko­tājs. Biju tikai Hamfrijs van Veidens, iemīlējies grāmat- tārps. Man pietika ar brīnumainajām jūtām — mīlēt, gai­dīt un cerēt, ka reiz iemantošu pretmīlu. Par to visu es domāju pat tajā brīdī, kad ķircinājāmies viens par otra izskatu, līdz atgriezāmies krastā un vajadzēja sākt domāt par citu.

— Cik nejēdzīgi, ka pēc tik garas, grūtas darba dienas nevaram mierīgi nogulēt visu nakti līdz rītam, — es pēc vakariņām gremžos.

— Bet kādas briesmas tad mums vairs var draudēt? No akla cilvēka? — viņa jautāja.

— Nekad nespēšu viņam ticēt, — es atteicu, — jo ma­zāk tagad, kad viņš ir akls. Skaidrs, ka nevarība padarīs viņu vēl ļaunāku nekā senāk. Zinu, ko rīt darīšu vispir­mām kārtām — uztaisīšu nelielu enkuru un atvilkšu šo­neri no krasta. Un vakaros, kad mēs laivā atgriezīsimies malā, misters Vilks Larsens paliks gūstā uz kuģa. Tātad šī mums būs pēdējā sardzes nakts, tādēļ arī būs vieglāk pārciešama.

No rīta pamodāmies agri un, kad atausa diena, jau beidzām brokastot.

— O, Hamfrij! — izdzirdu Modu aprauti izmisušā balsī iesaucamies.

Uzmetu viņai ašu mirkli. Viņa neatņēmusies raudzījās uz «Garu». Sekoju viņas skatienam, taču nekā neierasta nevarēju ieraudzīt. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani un es neizpratnē uz viņu.

— Celtnis, — viņa beidzot drebošā balsī sacīja.

Biju celtni pavisam aizmirsis. Paskatījos vēlreiz uz šo­neri, bet celtņa tiešām neredzēju.

— Ja viņš… — es drausmīgā niknumā izgrūdu.

Viņa līdzjūtīgi uzlika roku man uz delma un teica:

— Jums vajadzēs visu sākt no jauna.

— Ak, ticiet man, ka manas dusmas nav ne graša vērts, es jau nespēju ne mušai pāri nodarīt, — es grīni pavīp­snāju. — Un visļaunākais ir, ka viņš to zina. Jums tais­nība — ja viņš celtni sapostījis, es nenodarīšu viņam nekā, bet sākšu visu no gala.

Turpmāk es katru nakti gulēšu uz kuģa, — es vēl ne­varēju rimties, — un, ja viņš tad vēl mēģinās kaut ko darīt…

— Bet man būs bail palikt visu nakti vienai krastā, — Moda sacīja, kad biju atguvies. — Cik daudz jaukāk būtu, ja viņš izturētos draudzīgi un mums palīdzētu! Tad mēs visi varētu omulīgi dzīvot uz kuģa.

— To mēs arī darīsim, — es atteicu, vēl joprojām ne­spēdams pārvarēt niknumu, jo manu mīļo buku iznīcinā­šana man bija smags trieciens. — Proti, mēs abi pāriesim dzīvot uz kuģa, vienalga, vai Vilkam Larsenam tas būs pa prātam vai nebūs.

Cik bērnišķīgi, — es vēlāk smiedamies sacīju, — cik bērnišķīgi viņam tā rīkoties un man par to skaisties!

Un tomēr sirds man sažņaudzās, kad, uzkāpuši uz klāja, ieraudzījām, kādus posta darbus viņš pastrādājis. Buki bija pazuduši bez pēdām. Atsaites no visām pusēm pārcirstas. Klauvfalles sagrieztas gabalu gabalos. Viņš zināja, ka es neprotu špleisēt. Tad man kaut kas iešāvās prātā. Aizskrēju pie enkurspilves. Tā nedarbojās. Viņš to bija salauzis. Mēs satriekti saskatījāmies. Aizsteidzos pie reliņa. Mastu, bomju un gafeļu, ko biju sakārtojis, tur vairs nebija. Viņš bija atradis virves, kas tos saturēja, un tās pārgriezis.

Modai sakāpa asaras acīs, un es sapratu, ka tas ir žē­lums manis dēļ. Es pats biju gatavs apraudāties. Kas vairs palicis pāri no mūsu sapņa uzsliet «Garam» mastus? Vilks Larsens savu darbu bija nostrādājis godam. Apsē­dos uz kajītes jumta un izmisis atspiedu zodu plaukstās.

— Viņš pelnījis nāvi! — es iesaucos. — Dievs lai man piedod, ka esmu pārāk gļēvs, lai kļūtu par viņa soģil