Džeks Londons: Jūras vilks

— Hei, jūs tur lejā! — viņš pa atvērto lūku sauca no klāja.

Izdzirdusi viņa balsi, Moda cieši piespiedās man klāt. it ka aizsardzību meklēdama, un visu laiku, kamēr ilga sarunas, turējās man pie delma.

— Hei, jūs tur uz klaja! — es atsaucos. — Labrīt!

— Ko jūs tur apakšā darāt? — Vilks Larsens jautāja.

— Gribat nolaist manu kuģi dibenā?

— Tieši otrādi, — es atbildēju. — Gribu to salāpīt.

— Ko jūs, velns parāvis, tur taisāties labot? — Viņa balsī skanēja izbrīns.

— Sagatavoju vietu mastu iestiprināšanai, — es at­bildēju tik nevērīgi, it kā tas būtu visvienkāršākais uz­devums pasaulē.

— Šķiet, ka jūs beidzot esat nostājies pats uz savām kājām, Kumpi, — viņš noteica un tad labu brīdi klusēja.

— Bet es jums saku, Kumpi, — viņš beidzot atkal ieklie­dza lūkā, — ka jūs to nevarat izdarīt.

— Kāpēc ne, varu gan, — es atkliedzu atpakaļ. — Esmu jau sācis.

— Bet kuģis pieder man, tas ir mans privātais īpašums. Ja nu es jums aizliedzu?

— Jūs aizmirstat, — es atcirtu, — ka neesat vairs ne­kāds lielais fermenta pikucis. Reiz jūs tāds bijāt un tad būtu spējis mani aprīt, kā jums pašam labpatika izteik­ties; bet ir notikusi pārmaiņa, un tagad es spēju aprīt jūs. Raugs ir novadējies.

Viņš īsi, nīgri iesmējās.

— Redzu, ka jūs vēršat manu filozofiju pret mani pašu ar nestrīķētu mēru. Tikai nekļūdieties un nenovērtējiet mani par zemu! Brīdinu jūs jūsu paša labā.

— Kopš kura laika esat kļuvis par filantropu? — es apvaicājos. — Atzīstieties, ka, brīdinādams mani manis paša labā, neesat konsekvents.

Viņš, ignorējot manu sarkasmu, turpināja:

— Un ja nu es tagad ņemu un aizcērtu lūku ciet? Otrreiz jūs mani vairs nepiemuļķosiet kā viņdien nolik­tavā.

_— Vilk Larsen, — es bargi sacīju, pirmo reizi uzru­nādams viņu ierastajā iesaukā, — nespēju nošaut bez­palīdzīgu cilvēku, kas nepretojas. Jūs pats mums abiem par apmierinājumu esat par to pārliecinājies. Bet es jūs brīdinu ne tik daudz jūsu, kā pats sevis labad, ka no­šaušu jūs pirmajā mirklī, kad mēģināsiet mums kaut kā kaitēt. Varu nošaut jūs tagad pat, šeit stāvēdams; un, ja jums ir tāds nodoms, tad cērtiet vien lūku ciet.

— Vienalga, es jums aizliedzu, kategoriski aizliedzu saimniekot uz mana kuģa.

_— Paklausieties! — es uzstāju. — Jūs runājat par kuģi kā par savu īpašumu, it kā jums būtu morālas tiesības. Bet jūs nekad neesat ievērojis citu cilvēku tiesības. Tā­dēļ tak arī nopietni nedomāsiet, ka es ievērošu jūsējās?

Pagājos tieši zem lūkas, lai varētu uz viņu paskatīties. Pilnīgo izteiksmes trūkumu viņa sejā, kas ļoti atšķīrās no sejas, kad tiku viņu vērojis, pats palikdams nemanīts, vēl papildināja plati ieplestās, stingās acis. Iespaids bija gaužām nepatīkams.

— Paskat, pat niecīgākais no niecīgajiem, pat Kumpis vairs negrib prast godu, — viņš nīgri irgoja. Ņirgas iz­paudās tikai balsī. Seja palika nekustīga, kā bijusi. — Labdien, mis Brūstera, kā jums klājas? — viņš pēc brītiņa pēkšņi ieteicās.

Es sarāvos. Viņa nebija izdevusi ne skaņas, nebija pat pakustējusies. Vai tomēr viņš nebūtu pavisam akls? Bet varbūt sāk atgūt redzi?

— Labdien, kapteini Larsen, — viņa atbildēja. — Sa­kiet, lūdzu, — kā jūs uzzinājāt, ka esmu šeit?

— Es, protams, dzirdēju jūs elpojam. Vai. jums arī neliekas, ka Kumpis stipri mainījies uz labu?

— Nezinu, — viņa atteica, man uzsmaidīdama. — Es viņu nekad citādu neesmu pazinusi.

— 2ēl, ka neredzējāt viņu agrāk.

— Tas būs no zālēm «Vilks Larsens» lielās devās, — es nopurpināju, — ieņemamas pirms un pēc ēšanas.

— Es vēlreiz atkārtoju, Kumpi, — viņš draudīgi sa­cīja, — liecieties mierā un atstājiet visu, kā ir!

— Vai tad jūs tāpat negribat tikt no šejienes projām kā mēs? — es izbrīnījies vaicāju.

— Nē, — viņš atbildēja, — esmu nolēmis nomirt šeit.

— Bet mēs ne, — es izaicinoši atteicu un sāku atkal dauzīt un klaudzināt.

Nākamajā dienā, aizvākuši nolauzto mastu stumbeņus un sagatavojuši visu pārējo, ķērāmies pie abiem topmas- tiem, lai uzvilktu tos uz klaja. Grottopmasts bija pāri par trīsdesmit pēdu garš, foktopmasts — gandrīz trīsdes­mit, biju nodomājis šos abus izmantot bukiem. Tas bija sarežģīts darbs. Piestiprinājis vienu smagā trīša galu pie enkura spilves, bet otru pie foktopmasta lūzuma vietā, sāku griezt. Moda uzmanīja, lai trose kārtīgi ritētu ap spilvi, un saritināja brīvo galu.

Bijām pārsteigti, cik viegli smagais masts cēlās aug­šup. Stūres spilve bija uzlabotas sistēmas, un tai bija milzīga celtspēja. Protams, to, ko ieguvām ar palielināto spēku, zaudējām ar attālumu; par cik spilve palielināja manu spēku, par tik man vajadzēja pagarināt trosi, ko griezu uz vinčas. Trīsis lēni slīdēja šķērsu pār reliņu, un, jo augstāk masts cēlās ārā no ūdens, jo lielāks kļuva spie­diens un grūtāk kļuva griezt vinču.

Bet, kad masta resgalis bija reliņa augstumā, ierīce ap- stajās pavisam.

— Man to gan būtu vajadzējis zināt, — es apskaities sacīju. — Nu būs viss jāsāk no jauna.

— Kādēļ nepiestiprināt trīsi vairāk uz masta vidu? — ierosināja Moda.

— Tieši to man vajadzēja izdarīt jau pašā sākumā, — es, gaužām neapmierināts pats ar sevi, atteicu.

Pagriezis trosi vaļīgāk, ielaidu mastu atpakaļ ūdenī un piestiprināju trīsi aptuveni trešdaļu masta garuma no lūzuma vietas. Apmēram stundu griezis, pa brīdim atpūz­damies, biju stumbeni uzvilcis pusceļā un tālāk netiku. Astoņas pēdas stumbeņa karājās virs reliņa, bet uzvilkt mastu uz klāja nebija nekādu cerību. Atsēdos un sāku pār­domāt, kas darāms. Izdomāju drīz vien. Gavilēdams pie- traucos kājās.

— Nu es zinu! — iesaucos. — Man trīsi vajadzēja piestiprināt balansa punktā. Si gudrība mums noderēs vienmēr, kad vajadzēs kaut ko uzvilkt uz klāja.

Vēlreiz darbs bija izrādījies veltīgs — un masts bija jānolaiž atpakaļ ūdenī. Es nepareizi aprēķināju smaguma punktu, tā ka griežot augšup pacēlās masta tievgalis, ne­vis resgalis. Moda izskatījās izmisusi, bet ēs tikai pasmē­jos un atteicu, ka arī tā būs labi.

Pamācījis, kā jātur trose un kā jāatlaiž vaļīgāk, kad es likšu, abām rokām aptvēru masta galu un mēģināju pārvelt to pār reliņu. Kad domāju, ka nu jau pietiek, uz­saucu viņai, lai palaiž trosi vaļīgāk; taču masts, par spīti maniem pūliņiem, atspruka vaļā un ievēlās atpakaļ ūdenī. Saku atkal griezt vinču un uzvilku mastu līdz iepriekšē­jam stāvoklim, jo man bija ienākusi prātā cita doma. At­cerējos, ka uz kuģa ir maiņtrīsis — neliela ierīce ar div- šķīvīgo un vienšķīvīgo bloku, un atnesu to. Kamēr to pierīkoju masta virsotnei un pretējam reliņam, uz klāja parādījās Vilks Larsens. Novēlējām viens otram laburītu, vairāk nekas runāts netika, un, kaut arī neredzīgs, viņš tomēr apsēdās uz reliņa, kur nebija man ceļā, un pēc skaņas sekoja visam, ko es darīju.

Vēlreiz atgādinājis Modai palaist trosi vaļīgāk, kad uz­saukšu, sāku vilkt maiņtrīsi. Masts lēni cēlās augšup, līdz palika svārstāmies taisna leņķī virs reliņa; un tad es pārsteigts konstatēju, ka Modai nemaz nevajag atlaist trosi. Tieši otrādi. Nostiprinājis maiņtrīsi, es sāku griezt vinču un vilku mastu collu pa collai pāri bortam, kamēr masta smaile pieskārās klājam un beidzot tur nogula arī pats masts.