ALEKSANDRS PUŠKINS - NĀRA

No manis tas ne soli neatkāpās,

Ne acu dažkārt nenovērsa pat.

Viņš apprecējās, un viss pārvērtās.

No agra rīta tagad mani pieceļ

Un tūdaļ liek sev zirgu apseglot;

Dievs zin, kur jādelē līdz vēlai naktij.

Kad atgriežas, tik tikko mīļu vārdu

Man pasaka, tik tikko mīļu roku

Pār balto seju paplikšķina man.

Aukle

Ak kņazīt, gailim līdzīgs vīrietis:

Kiki-rikū! jau spārnos un ir prom.

Bet sieviete — kā perētāja vista:

Tā lai tik tup un perē cālēnus.

Kamēr vēl līgavainis, — vienmēr klātu,

Ne ēd, ne dzer, tas apkārt vien tik tinas.

Kad apprecējies — rūpes iesākas.

Te kaimiņi ir jāapciemo tam,

Ar vanagiem uz medībām ir jājāj,

Te nelabais uz karu viņu trenc,

Gan šur, gan tur — bet mājās netīk sēdēt.

Kņaze

Teic, kā tev šķiet? vai tikai slepus tam

Nav mīļākās?

Aukle

Jel rimsties, negrēko:

Pret ko gan spētu apmainīt viņš tevi?

Ar tavu lielo skaistumu viņš uzveikts,

Ar tikumu un prātu. Apdomā jel:

Nu kur tam atrast, ja ne tevī gan,

Tik lielu dārgumu?

Kņaze

Kaut manas lūgšanas dievs sadzirdētu

Un bērnus dotu man! Ak, tad nu gan

Es atkal prastu vīru piesaistīt…

Ai! pilna sēta mednieku. Mans vīrs

Ir mājās pārjājis. Bet kam to neredz?

(Ienāk dzinējs.)

Kur kņazs, kur ir viņš?

Dzinējs

Pavēlēja kņazs

Mums mājās jāt.

Kņaze

Un pats?

Dzinējs

Viņš palika

Uz Dņepras krasta mežā vēl viens pats.

Kņaze

Un jums bij drosme vienu pašu atstāt

Tur kņazu; kas par uzticīgiem kalpiem!

Tūlīt pat atpakaļ pie viņa jājiet!

Un pasakiet, ka es jūs sūtu turp.

(Dzinējs aiziet.)

Ak dievs! tik vēlā naktī mežā klejo

Gan plēsīgs zvērs, gan cilvēks ļaundarīgs,

Gan mežainis — var viegli uzbrukt posts.

Jel ātrāk priekšā svētbildei dedz sveci!

Aukle

Es skrienu, skrienu, manu gaišumiņ …

Nāras

No dziļuma dzelmēm

Kā līksmes pilns bars

Mēs iznirstam naktī,

Mums spīd mēness stars.

Tīk mums pusnakts stundā vēlā

Atstāt upes dziļumu,

Tīk ar savu galvu cēlo

Pāršķelt virsmas vizumu.

Sasaukties ar balsi skaļu,

Dzidro gaisu tricināt,

Savus matus valgi zaļus

Izžāvēt un purināt.

Viena

Klusāk, klusāk, tur zem zariem

Kaut kas miglā slēpies šķiet.

Otra

Kāds starp mums un mēnesstariem

Pāri zemei klusi iet.

(Viņas paslēpjas.)

Kņazs

Šīs pazīstamās, skumju pilnās vietas!

Es atkal visu apkārt pazīt sāku —

Lūk, dzirnavas! Tās sen jau sagruvušas;

Sen apklusis to jautrais ratu troksnis;

Stāv dzirnakmens — šķiet, miris sirmgalvis.

Par meitas postu raudājis nav ilgi.

Te taciņš vijās — aizaudzis tas tagad,

Tik sen, tik sen neviens šurp nesper kāju;

Te dārziņš bij ar žogu — vai patiesi

Tas izaudzis par tādu kuplu birzi?

Ak, arī ozols slepenais; lūk, te

Tā, mani apskāvusi, liegmē slīga …

Vai tas var būt? …

(Iet pie kokiem, no tiem birst lapas.)

Ko nozīmē tas? lapas

Kļūst pēkšņi bālas, saritinās; skanot

Tad tās kā pelni virsū birt man sāk.

Stāv manā priekšā tas viss kails un melns

Kā lāstiem apkrauts koks.

(Uznāk sirmgalvis, skrandains un puskails.)

Sirmgalvis

Nu sveiki, sveiki,

Sveiks, manu znot.

Kņazs

Kas esi?

Sirmgalvis

Šenes krauklis.

Kņazs

Ko? Dzirnavnieks tas?

Sirmgalvis

Kas par dzirnavnieku!

Sen dzirnas aizkrāsns velniem pārdot steidzu

Un naudu nodevu tad glabāšanā

Es nārai, savai meitai viedīgai.

Sī nauda Dņepras upes smiltīs rakta,

To sarga vienacīte zivtiņa.

Kņazs

Viņš jucis, nelaimīgais. Domas tam

Kā mākoņi pēc vētras — izkliedētas.

Sirmgalvis

Kādēļ tu vakar neatjāji šurp?

Mums dzīres bij, mēs gaidījām uz tevi.

Kņazs

Kas mani gaidīja?

Sirmgalvis

Kas? Protams, meita.

Uz visu, zini, es caur pirkstiem raugos

Un brīvību jums dodu; lai tā sēž

Ar tevi kopā pat līdz gaiļiem. Es

Ne vārda.

Kņazs

Nelaimīgais dzirnavnieki

Sirmgalvis

Kas es par dzirnavnieku? saka tev:

Es krauklis, nevis dzirnavnieks. Lūk, brīnums:

Kad toreiz (atceries vēl?) iemetās

Tā upē, devos tai pa pēdām pakaļ

Un gribēju lēkt lejup no tās klints,

Kad jutu, divi stipri spārni man

No padusēm bij pēkšņi izauguši

Un gaisā turēja. Kopš laika tā

Šurp turp es lidinos vai knābāju

Kur beigtu govi, vai uz kapu kopas

Es ķērkdams tupu.

Kņazs

Viss tik nožēlojams!

Bet kas tad tevi pieskata?

Sirmgalvis

Jā, mani

Nav ļauni pieskatīt. Jau esmu vecs

Un aušīgs. Nomodā pār mani vienmēr

Ir nāriņa.

Kņazs

Kas?

Sirmgalvis

Mazmeita.

Kņazs

Patiesi

To nevar saprast. Vecais, mežā te

Tu badā nomirsi vai tevi zvērs

Kāds apēdis. Vai negribi uz pili

Pie manis dzīvot nākt?

Sirmgalvis

Uz tavu pili?

Paldies! nē! ievilsi un vēlāk varbūt

Ar kaklarotu nožņaugsi. Bet te

Es dzīvs un brīvē. Neiešu pie tevis.

(Aiziet.)

Kņazs

Un es šā posta vaininieks! Cik baigi

Ir zaudēt prātu. Tad jau vieglāk mirt.

Uz mirušu mēs raugāmies ar cieņu,

Par viņu aizlūdzam. Jo nāve katru

Ar citiem izlīdzina. Bet, kas prātu

Ir pazaudējis, nevar būt vairs cilvēks:

Tam velti dota valoda, pār vārdiem

Viņš nevalda, un viņu uzskata

Par savu brāli zvērs, to apsmej ļaudis,

Viņš katra vaļā, dievs tam nespriež tiesu.

Ak, nelaimīgais vectēvs! redzot to,

Es jūtu moku pilnu nožēlu.

Dzinējs

Lūk, viņš. Ar mokām tik to sameklējām!

Kņazs

Kādēļ jūs te?

Dzinējs

Mūs atsūtīja kņaze,

Tā baiļojās par tevi.

Kņazs

Neciešama

Man viņas rūpībai vai bērns es esmu,

Ka soli paspert nedrīkstu bez aukles?

(Aiziet. Nāras parādās virs ūdens.)

Nāras

Māsiņas! Kur lauku spirgtums,

Vai mums viņus nepanākt?

Un ar smiekliem, čalām zirgus

Izbaidīt tiem rāvienā?

Vēls. Pār birzīm tumsa klājas,

Vēsi metas dziļumā,

Gaiļi ciemā nodziedāja,

Arī mēness norietā.

Viena

Varbūt vēl uz brīdi stāsim.

Otra

Nē, ir laiks, ir laiks, ir laiks.

Mūsu carei, bargai māsai,

Apmācies būs gaidot vaigs.

(Nozūd.)

Nāras vērpj līdzās savai carei

Vecākā nāra

Nu gana vērpt. Jau saule norietēja.

Pār mums spīd mēnesnīca spoža. Diezgan!

Uz augšu peldiet parotaļāties.

Un it nevienu neaizskariet šodien —

Ne ceļinieku kutināt jums atļauts,

Ne tīklus piebāzt smagus zvejniekiem

Ar zālēm. Arī bērnus upes dzelmē

Vilt nedrīkstiet, par zivtiņām tiem stāstot.

(Ienāk, nāriņa.)