ALEKSANDRS PUŠKINS - NĀRA

Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,

Viņš labdaris. Šī balva karaliska!

Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?

Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,

Un nesaki ne vārda? jeb vai tu

No necerētā prieka sajukusi,

Vai stulbums uznācis tev?

Meita

Grūti ticēt,

Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.

Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds

Ir pinkām apaugusi?

Dzirnavnieks

Ko tu tur?

Meita

Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot

Es varēju? vai nedēļā šai vienā

Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš

Ar indi apdzirdināts?

Dzirnavnieks

Kas tev kait?

Meita

Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!

Un es to, bezprātīgā, projām laidu,

Es viņa svārku stūrī neieķēros,

Es neiegulu zirga pavadā!

Lai sašutumā tad viņš nocirstu

Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas

Ar savu zirgu mani samītu!

Dzirnavnieks

Tu murgo 1

Meita

Redzi, kņaziem atļauts nav

Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds

Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem

Ir vilināt un dievoties, un raudāt,

Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz

Uz savu gaišo pili, savu māju,

Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.

Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm

Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,

Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.

Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt

Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:

Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,

Un mīli, kas tev tīk.

Dzirnavnieks

Tad tā tās lietas.

Meita

Bet kas ir viņa līgava? Pret ko

Viņš apmainījis mani? uzzināšu

Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:

No kņaza atstājies — jo vienā gravā

Nav divām vilku mātēm vietas.

Dzirnavnieks

Muļķel

Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,

Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,

Vai neteicu es tev …

Meita

Un viņš vēl spēja

Kā cilvēks labs no manis atvadīties,

Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!

Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil

Man mēli apsudrabot gribēja,

Lai neceltos par viņu slikta slava

Un jauno sievu neaizsniegtu tā.

Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev

So sudrabu man lika, tas par to,

Ka biji kņazam labs, ka savai meitai

Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,

Ka stingri neturēji. .. Labumā

Tev mana nāve ies …

(Atdod viņam naudas maisiņu.)

Dzirnavnieks

(asarās)

Kas jāpiedzīvo!

Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev

Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.

Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,

Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.

Kā nelutināt tevi varēju?

Dievs mani sodījis, ka slikti esmu

Es tēva pienākumus veicis.

Meita

Smoku!

Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …

Ar čūsku, čūsku mani apvijis

Viņš, ne ar pērlēm.

(Rauj nost sev pērles.)

Dzirnavnieks

Atjēdzies.

Meita

Tāpat

Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,

Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!

Dzirnavnieks

Tu murgo, tiešām murgo.

Meita

(noņem vainagu)

Vainags, lūk,

Mans kauna vainags! laulāja ar to

Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju

No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,

Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!

(Iemet vainagu Dņeprā.)

Nu visam beigas.

(Meta» upē.)

Sirmgalvis

(saļimst)

Ak, šo postu, postu!

Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.

Viesi. Jaunu meitu koris

Precinieks

Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.

Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI

Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā

Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.

Kam, zeltenes, jūs apklusušas esat?

Kam, baltās gulbenītes, aprimušas?

Vai visas dziesmiņas jau izdziedātas?

Vai balstiņas no dziesmām izkaltušas?

Koris

Preciniek, preciniek,

Nesajēga preciniek,

Aizbraucāt pēc līgavas,

Rati dārzā iegāzās,

Alus mucu izlējāt,

Kāpostiņus aplējāt,

2oga priekšā liecāties,

Vārtu stabu pielūdzāt;

Lūdzāt vārtu stabiņu:

Parādi mums celiņu,

Līgavai kurp pakaļ braukt;

Preciniek, jel attopies,

Naudas kuli vaļā ries;

Makā naudiņa jau kustēt sāk,

Tā pie zeltenītēm labprāt nāk.

Precinieks

Skat, zobgales, kā izrauga tās dziesmul

Nu, ņemiet, nenopeliet precinieku.

(Apdāvina meitas.)

Kāda balss

Pa akmentiņiem, dzeltenajām smiltīm

Pāri tecēja straujupīte,

Straujā upē peld zivtiņas divas,

Divas zivtiņas, sīkasarīši.

Vai tu dzirdēji, māsiņa zivtiņa,

Par mūsu upes vēstīm jaunajām?

Kā pie mums vakar jauna meita slīcinājās,

Slīkstot savu mīļo draugu nolādēja?

Precinieks

Klau, zeltenes! kas tā par tādu dziesmu?

Šķiet, tā nemaz nav kāzu dziesma; nē.

Kas izraudzījis dziesmu šo?

Meitas

Es ne —

Es ne — mēs ne …

Precinieks

Bet kas tad dziedāja?

(Meitu vidū sačukstēšanās un apjukums.)

Kņazs

Es zinu, kas.

(Pieceļas no galda un saka zirgu puisim.)

Tā iezagusies šeitan.

Ved ātrāk laukā to. Un uzzini,

Kas drīkstējis to ielaist.

(Zirgu puisis pieiet klāt meitām.)

Kņazs

(apsēžas, pie sevis)

Viņa laikam

Ir gatava te sacelt tādu troksni,

Ka es aiz kauna nezināšu, kur

Pat paslēpties.

Zirgu puisis

Es neatradu to.

Kņazs

Ej, meklē. Zinu, viņa te. Un tā

Šo dziesmu dziedāja.

Viesis

Kāds varens miestsl

Ar reizi galvā tas un kājās sit —

Tik žēl, ka rūgts, der pasaldināt viņu.

(Jaunais pāris skūpstās. Atskan vājš kliedziens.)

Kņazs

Tā viņa! Viņas kliedziens greizsirdīgais.

(Zirgu puisim.)

Nu?

Zirgu puisis

Nekur to neatradu.

Kņazs

Muļķis tāds.

Vedējtēvs

(celdamies kājās)

Vai nebūtu laiks kņazi izdot vīram

Un jauno pāri apbērt apīņiem?

(Visi pieceļas.)

Preciniece

Nu, protams, laiks. Tad dodiet gaili šurp.

(Jaunajam pārim dod ēst ceptu gaili, pēc tam apber ar apīņiem un ved

guļamistabā.)

Preciniece

Tu, kņaze, neraudi, bez bailēm esi

Un paklausīga.

(Jaunais pāris dodas uz guļamistabu, visi viesi, izņemot precinieci un

vedējtēvu, izklīst.)

Vedējtēvs

Kur tā glāzīte?

Gar logiem cauru nakti jādelēšu,

Tad nebūtu par ļaunu stiprināties.

Preciniece

(pielej viņam glāzīti)

Se, dzer uz veselībām.

Vedējtēvs

Uh! Paldies tev.

Viss labi, vai nav tiesa, izdevies?

Un kāzas, ka vai nu!

Preciniece

Jā, paldies dievam,

Viss labi — tikai nebij labi viens.

Vedējtēvs

Kas?

Preciniece

Nav uz labu tas, ka nodziedāja

Ne kāzu, bet, dievs zina, kādu dziesmu.

Vedējtēvs

Ir gan tās meitas — nociesties vien nevar

Bez aušībām! Vai tas gan pieklājīgi —

Jaukt tīšā prātā kņazam kāzu godu.

Būs jāiet sēsties zirgam mugurā.

Ardievu, kūma.

(Aiziet.)

Preciniece

Sirds man nemierīga!

Mēs sliktā laikā izrīkojām kāzas.

Kņaze un aukle

Kņaze

Klau — liekas, taurē; nē, viņš neatjāja.

Ak auklīt, kad viņš līgavainis bij,