Aleksandrs Čaks

Aleksandrs Čaks

Dzejoļi

1

Es dzīvoju viens meža stūrī,

Kur savās smaržās zāle slīkst.

Man bija ro˛u koka būrī

Zils pelikāns kā elpa mīksts.

Tur nebij kaislību un mēra.

Tur dziļi alās slēpās posts.

No manām rokām putni dzēra

Un zvēri nāca ēsmu kost.

Rūgts sakņu virums bij mans azaids.

Brūns iedobts akmens - trauks un galds.

Nakts miglā blakus baltai kazai

Miegs bij man nežēlīgi salds.

Man vieglu tērpu lapas sniedza.

Zem pēdām gūlās priežu tāss.

Sev katru smar˛u lejup lieca

Un ieelpoja mana nāss.

Es dzīvoju. Bij prieka pildīts

Kā zelta trauks līdz malām prāts.

Vējš skūpstīja no lūpām smilti

Un sēdās maigs, kur bija vāts.

Tad pāri galvai lēnām brīnums

Man izplauka kā neļķu krūms.

Vairs mute nepazina smīna.

Nekad es nebiju vairs drūms.

Es kļuvu laimīgs viens ar sevi

Kā tikko sadzijusi vāts.

Man mūžu bezgalīgu devis

Bij pirmsākuma lielais prāts.

Tā blāvoju es augsts bez gala

Kā bronzas mirdzā veidots tēls.

Pie kājām rima debesmala

Un sapņot slīka vakars vēls.

Es redzēju, kā gadi aiziet,

Kā mūži viens pēc otra irst,

Kā radība man roku laizīt

Pirmas savas nāves nāk un mirst.

Es redzēju, kā bezgalībā

Nedz zūd, nedz arī iznīkst kas:

Viss sadrūp laiku vēsā zibā,

Lai celtos atkal liels vai mazs.

Kails, apnicīgs bez mēra kļuva

Mans mūža negausīgais laiks.

Kā nolobīta miza žuva

Man liesā sirds un liesais vaigs.

Līdz kādā naktī jutu: Tumsa.

No kokiem lapas krīt un irst.

Kāds ūdens virsu krokās gumza.

Un putniem rīklēs dziesmas mirst.

Man pāri plētās salda šalka,

Kur viss kā noreibumā krīt.

Man zeme kļuva mute valga,

Ko gribas kaisli noskūpstīt.

Es domāju: vai mana nāve

Vai īstā dzīvība ir klāt?

Kāds man aiz pleca teica - Stāvi.

Tā viņa, kas var tevi glābt.-

2

Un tad tu nāci: Zelta dzirkstis,

Nakts, bezdibens un pēkšņs prieks.

Kā sapņi plūda tavi pirksti.

Par sauli tapa katrs nieks.

Aiz tavām pēdām putni cēlās

Un silti strauti pavērās.

No tavas vēsmas kauni šķēlās.

Par smaidu kļuva nāves kāss.

Tu nāci vizmojoša. Telpa,

Kur gāja pāri sārtums tavs,

Kā stirna drebēja, un elpa

Man iedegās kā zeltā kļavs.

Bij augums līdzīgs piena ceļam.

Tērps - zils un dzeltens zvaigžņu bars.

Es noliecos uz viena ceļa

Un drebēju kā saules stars.

Tu nāci arvien tuvāk, tuvāk.

Viss pēkšņi izkalta kā siens.

Laiks, tevi pamanījis, skubā

Man priekšā izlija kā piens.

Es sapratu: viss tas, kas bija,

Nav man pat seska elpas vērts. -

Vai kalnu noturēt var dzija?

Kas ir par nāvi vairāk svērts?

Tu noliecies un teici klusi -

Tā spārns var bezgalībai teikt:

- Pie tevis esmu atnākusi,

Tev tavu nemirstību veikt.

Es tevi nolikšu pār visu:

Tu būsi man mans svečturis,

Kas liesmot sāks ar saules dzisu

Un turēs pāri debesis.

Tā. Tava gaita bija smalka.

Likts zemē solis skaists un mīksts

Kā paša dieva svārku šalka

Un paradīzes rozes dīgsts.

Tu mani satvēri un nesi.

Es ceļā vērtos svečturī.

- Vējš, manu sārto mēli nesit:

Laid viņai melno nakti rīt! -

Mans augums kļuva tīra zelta.

Mans delnu valgais ieliekums,

Kur bija svecēm vieta celta,

Bij reizē sēdeklis un jumts.

Tu lepna atgriezies tai telpā,

Kur lejup sākts bij solis tavs.

Nakts smaržoja. Un visu elpā

Kā uzburts dega zeltā kļavs.

Virs galvām augsti dotā vietā

Man kāju skāva zaļgans zīds.

Kad beidzās deja gana dietā,

Tu gāji tālāk. Es tev līdz.

Salds vīrs tev tagad bij pie sāna.

Es, pacelts rokā, smags un kārs.

Bij mana sārtā elpa plāna

Un augums svecēm tīksmē vārs.

- Viss mans tu - tā tu vīram teici.

Tev lūpas šķēla reibis smaids,

Kur sals bij kopā jaukts ar tveici

Un piemests klāt liels neļķu skaits.

Vīrs palocījās tavā priekšā

Un skāva asi tevi ciet

Kā slaidu ziedu savā riekšā,

Lai atmaņa kā diena riet.

Es nodrebēju baigā naidā

Un nogrūdū no sevis nost

To zīdu, kas bij vilnī slaidā

Man pāri šļākts un grezni posts.

Es jutu: savāds, sarkans karstums

No tālām dzīlēm manī nāk.

Cērt mani kailu liesmu tvarstā

Ar katru mirkli varenāk.

Bij tava guļa rozēm klāta

Un segas smaržām devīgām,

Kad atmirdzēja tava āda,

Es nesajēdzu vairs nekā.

Ir akli tikai suņi kusli

Un savās skaņās skurbis rags:

No vietas tās, kur biju uzlikts,

Es redzēju un kļuvu traks.

Es redzēju: vīrs tevi tvēra

Un, kļuvis liesma, sals un posts,

Līdz pelnam visu tevi dzēra.

Man trūka mutes izkliegt: - Nost!

Par manu mūžību un sāpēm

Ir viņa lemta tikai man.-

Mans kliedziens bija zeltā slāpēts,

Kas tikai dzeļ un vēsi san.

Ko spēj pret likteni un dievu

Kalts dārgakmenī svečturis?

Tas var ar savu aso rievu

Lauzt, šķelt un padzīt asinis.

- Jūs, liesmas, bēdziet. Mirdzēts gana.-

No augstuma, kur biju likts,

Kā iesarkans un zibošs vanags

Es gāzos lejā ciets un pikts.

Es gāzos. Pretim nāca galva.

Es viņā dobji ieurbos.

Tā pajuka kā putnam spalva.

Tāds svečturim ir kliedziens: Nost!

Kāds sievai? Kails, pilns spalgu baiļu,

Lai kalpi īgni kopā skrien

Un baigo līķi vēl pirms gaiļu

Met paklājā un virvēs sien.

Nakts zuda šausmīga un akla,

Bij saule dzeltena kā sviests,

Kad jūrā grima smagais paklājs.

Es līdz tam, niknas rokas sviests.

Puisītis ar zilumu uz vaiga

Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un

zilums uz vaiga, es visu redzu kā šodien.

Tēvs - milzīgs kā vērsis, vecs nesējs uz kuģiem,

kas pildīti oglēm, liels dzērājs, liels našķis

uz meitām un dūri.

Māte - sieviņa bāla kā porcelānkrūze, ar kuru no rīta

tā steidzās pēc piena. Tai krūtis kā dēlis.

Mati gaiši kā misiņa kloķis, un raksturs

kā māli.

Viņš pagrabā dzīvo, kur trepes sen smaržo pēc

odera “Kaķi un drēgnums”; kur sīpolus cep

tik un kāpostus vāra, kur parādās saule kā

aeroplāns reti un istabās tukšums ar izkārtu veļu.

Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un zilums

uz vaiga, es visu to redzu kā šodien.

Uz bulvāra stūra, kur spīdošie auto stāv rindās

un tramvaji krustojas lēni,

Ap vīrieti lielu un smagu uz trotuāra pulcējās

spriezdami zēni.

Bij pavasars, debesis zilas kā vīrieša acis un

degvīns, kas pudelē bija aiz jostas.

Dūmi, smakas un sirēnu kaucieni plūda kā mākoņi

melni no ostas.

Bij pavasars, sestdienas vakars un nauda, ko

nopirkt sev alu un mīlu un atvieglot