Aleksandrs Čaks

Velti

nakts gribēs iekāpt pa logu.

Aizvilkšu aizkarus priekšā,

mīkstus un biezus

kā matus.

Noaušu veikli

tev kājas

un atdošu pagultei

kurpes.

Sēdēsim abi

pie uguns

tik tuvu,

līdz drēbes

no kvēles sāks kūpēt

kā saskrieti zirgi.

Uz tavām lūpām

būs nolaidies

klusuma putns.

Manās acīs

tu

sēdēsi visa

kā klēpī.

Un

es tev runāšu stāstu

par zēnu,

kas staigāja apkārt pa sētām

un rādīja jokus.

Uz Ģertrūdes ielas,

pie Miškinska mēbeļu fabrikas,

ejot pilns sāpju,

es panācu

pusmūža vīrieti -

kādu zemāku ierēdni

vai kāda veikala komiju,

jo bija jau septiņiem pāri

un saule zeltīja palodas.

Sejs

nopietns bij tam

līdz drūmumam,

kā kasierim miljonus noskaitot,

kā griezienu ķirurgam iesākot.

Un gāja viņš

lēnām,

kā noguris,

ar siļķēm un mārciņu cukura,

jo nāca jau ceturtā nedēļa,

kopš sieva bij viņam mirusi:

sieva -

mīļā kā saule,

ar matiem

kā kļavu rudeņa lapas

gaišdzeltēniem,

kopš bij viņam dzīvoklis

neuzposts,

tukšs,

ar durvīm vaļā uz virtuvi,

jo nāca jau ceturtā nedēļa,

kopš gāja viņš

lēnām,

kā noguris,

un nesa,

ar roku atbalstot,

uz labā pleca vēl puisīti,

nesa

kā Kristus Nācarietis

krustu

uz Golgātu.

***

kamdēļ tik skarbs es

un kamdēļ tik briesmīgi lādos -

kā izsviests no kroga!

Tad, kad es aizskarts līdz galam -

vai lai es laipnis un vienaldzīgs esmu

tā kā no svārka kad nejauši norauta poga?

Kur tad jūs bijāt, kad sirdi man izsita

ārā no krūtīm,

izsita ārā kā glāzi no rokām, kā

acis no pieres…

sirdi - jā,

kur tad jūs bijāt?

Izdevu grāmatu skaistu

par mūžību, mākslu un dvēseli, izdevu, bet visi veikali asi kā viens atteicās

no manas grāmatas.

Bet vai es noskumu?

Nē!

Izdevu otru es

grāmatu -

grāmatu kvēlu

par brālību

palīdzību

cilvēces nākotni

un viņas kultūras cēlumu.

Tomēr velti

es meklēju viņu

veikala logos

starp romāniem brīnišķos sējumos,

modernām tintnīcām

un kinoskaistulēm liesām,

velti.

Un, kad es,

iegājis veikalā,

prasīju grāmatu,

savu grāmatu kvēlo,

jaunava smaršaina

kā pirmšķirīgs cigārs

ar maigu madonnas sejiņu

smaidīja:

- Kungs, te nav patversme

vai kustoņu glābšanas biedrība. -

Un tad

šinī miglainā rudeņa vakarā,

kad zem liepām uz bulvāriem

ziedu vietā

smaršoja tikai vairs

ielu meitenes

un auto drāzās no tumsas

ar divām kaistošām saulēm sev priekšā,

es,

mājās atgriezies,

norāvu zābakus, izsviezdams viņus pa logu,

pārdevu saimniecei mēteli

par savu istabu,

sēdos

un -

rakstīju darbu:

“Praktiskie padomi

valsts kases apzadzējiem,

vekseļu viltotājiem,

slepkavām,

nelaulātiem,

rakstniekiem iesācējiem,

caurkritušiem abitūrijā,

auto šoferiem un

deju nepratējiem.”

Divdesmit grāmatu magnāti

kāvās ap viņu

kā ap valsts pabalstu.

Un, kad šī grāmata iznāca,

tūkstošiem

mirdzošu

gaismas reklāmu

raidīja tautā

manas grāmatas vārdu.

Blakus

slavenām Dunlopa riepām,

Hlorodontpastai

un Hubigan brīnišķiem pūderiem

no visiem stūriem,

stabiem un vitrīnām

rēgojās pretim

jums mana seja,

šaura un liesa

pēc bezmiega naktīm

un pusdienām, ēstām tik sapņos.

Firmas

pieņemtie aģenti - kliedzēji

sauca:

- Lai dzīvo! -

Klaidoņi, skolnieki prātoja,

skatoties ģīmetnē svešā:

- Vai tas kāds jogs,

jauna badošanās ilguma rekordists,

varbūt bokseris japānis,

nākošais Dempseja pretinieks,

vai arī nenoķerts slepkava? -

Jaunkundzes dvesa:

- Ak, mūsu dvēseļu glābējs! -

Bet

viena moderna

tabakas fabrika

izlaida

no visu sliktākās tabakas

ar manu vārdu

savus labākos cigārus.

Tu esi ballē,

Kur dāmas ar garām šlepēm,

Bet es,

Es te ārā uz trepēm.

Man salst

Un savādas iedomas rādās:

Es savās smadzenēs nositu divpadsmit suņus

Un ietinos viņu ādās.

Ielu klāj sniegs,

Vēss, čaugans biezpiens.

Es lieku galvu pie zirga purna,

Lai justu, kā smaršo siens.

Mīļā,

Tavas lūpas līksmē drusku rožaini mitras,

Bet es te uz ielas klusu un slepu

Sevi uzjautrinu ar klepu,

Un manas plaušas tev spēlē uz citras.

Mīļā,

Tev tur drīz kļūs par karstu.

Saki,

Vai sniega pārslas lai es tev tvarstu,

Kas apkārt te virmo,

Un tās tev nododu ar sulaini pirmo?

Bet tu smaidi,

Jo par mani nav ne jausmas,

Tu smaidi

Un lūdzi ko aukstu.

Un tad es redzu - šausmas -

Nāc laukā,

Es saku - nāc laukā.

Savu plaukstu

Es tev ar persiešu tepiķi klāšu

Un pats tur uz galvas stāšu,

Es tev zilganus tauriņus krāšu

Un sev uz ceļa

Mācītu ziloni dancināšu,

Tikai laukā,

Nāc laukā,

Jo es redzu:

Tev viens jauneklis pieiet,

Un noliecas pār tavu plecu:

- Ko darīsit nākošo vasaru? -

Kamdēļ es neesmu Kains?

Bet te sulainis

Ienāk ar saldējumu,

Kā lielu, dzeltēnu ihtiozaura asaru

Rožainā kristāla traukā.

Sirds,

Par ko es skumu?

Sapņi - mazas sudraba karotes,

Ar ko var paēst bez naudas.

Un es,

Es bez jaudas:

Caur stiklu, caur mūriem un telpu,

Kopā ar tevi

ēdu šo saldējumu.

Mīļā,

Vai tu jūti uz sava irbuļa manu elpu

Klūpam?

Tvaikoņi līgojas okeānos,

Bet es reibstu no viņu šūpām

Zvaigzne atspiežas ar savu staru man sānos -

Un pati kaut kur tālu, tālu.

Bet kas būs ar to jaunekli bālo?

Kas tur var būt kādam daļas

Gar simts kilo gaļas?

Mana mīļā, mana svētā un kairā

Par katru zvirgzdu un visu pasauli vairāk

Mīl savu saldējumu.

Sirds,

Par ko gan es skumu?

Benzīns.

Sētu un laikrakstu aroms.

Viss bulvāru garums

Dubļos tumšos kā melleņu vīns.

Splīns.

Debesis baltas kā marlis.

Es eju un skūpstu ar pazolēm ielu.

Vajag mēteli pārlikt,

Ja negribu pārejot nošķaidīt lielus.

Bet tad pēkšņi, kur uz stūra

Kādreiz rati stāv ar maizi,

Kur nāk aukstums vēss no mūra,

Un kur saule nokāpj laizīt

Brūno noteku un bruģi,

Kukaiņus un lapu pērnu,

Pēkšņi satieku es skuķi -

Mīļu, mazu, laipnu bērnu.

Viņai neliels groziņš rokās.

(Mākoņi virs namiem lokās.)

Un šai mazā, raibā grozā

Valgi, sarkani un rozā

Āboli guļ rindu rindā,

Guļ un tvīkst un smaržo vāri.

Ielu dubļos, tramu šķindā

Ko es netveru tos kāri,

Ko es kļuvis rāms un tūļīgs?

Vai man galvā prātu vietā

Sabāzti trīs salmu kūļi,

Читать дальше