Aleksandrs Čaks

kaislību spelti,

Lai vecumā nabagu mājā uz čīkstošas gultas pie

siļķes un kāpostiem kādreiz nebūtu

jānopūšas, ka jaunība bijusi dota par velti.

Strādnieks un notāra foksterjers

Nomales notāra foksterjers

sēdēja logā

kā puķe

un rēja

strādnieku vecu,

kas, saliecies lokā,

pie sētas

cīnījās smagi

ar degvīnu,

izdzerto nomales krogā,

kā dienā

ar ogļmaisiem ostā.

Pārskaitās strādnieks.

- Lops,- teica viņš,

- ko tu rej te kā buržujs?

Skrej labāk

apskatīt durvis,

ka nenozog saimniekam naudu!

Dzi,

šis te riešot,

ka es piedzēries laikam!

Ko? Vai es nedrīkstu dzert?…

Kā tava saimnieka puika

var līksmot un dejot

ar īssvārku skuķiem,

ka vai līgojas grīda

kā sieviešu krūtis?

Prieka man vajag!

Kam lai es krāju tos draņķīgos grašus?

Sievai, kas ielēca Zundā,

dēlam,

kas nošauts un guļ

velns viņu zin kādā purvā?

-Nē-ē-ē,

pievaldi, suns, savu muti,

kā kampšu es akmeni -

-Ei, kas tā bļaustās!-

uzsauca pienācis kārtībnieks.

- E-e-es, kungs, tāpat,

man te cepure nokrita zemē,

es baros ar viņu, -

atteica strādnieks

un, saņēmis beidzamos spēkus,

aizvilkās tālāk.

Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim

kritusi ķēve.

Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā

gultā ar dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu

tā dzērusi alu.

To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu,

lai celtos tā drīzāki augšup un aizvestu

kungu uz klubu.

Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt

tik pusi.

Bet ķēve - tā gulēja smaga kā sievieta vāja pēc

baudas; tik elpojot cilājās sāni tai slimīgi

spēji un asi kā zivij žaunas bez ūdens.

Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā

aiz rokas.

Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza

no prieka, bet vīrieši padomus deva.

Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē

uz bruģa pie dziestošām nāsīm.

Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk

pēc mašas un ratiem, kur novietot maitu.

Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās

svinīgs uz stūra.

Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi

ķēve.

Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu

galvu.

Tam spīdēja svārki kā vaski un kājās bij zābaku

pāris un bikses, kas kādreiz bij jaunas.

Viņš gulēja pūlī. Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs

ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu.

Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes

stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura

viņš gulēja miris.

Par velti to gaidīja saimnieks ar vekseli vecu

kā bēdas tur nomalē tālā un baigā, kur neieiet

trams pat par naudu un reti kad iemaldās

auto kā laime šai nomales dzīvē.

Par velti to gaidīja trepes un istaba ceturtā

stāvā ar gultu tik cietu un liesu kā pats

viņš un viņa ēdiens.

Par velti - viņš gulēja miris. Tam apkārt tik cieši

bij pūlis ka trūkums ap viņa dzīvi

un nāvi.

Ko gribēja viņš ar to sacīt?

Bij karsta un svelmaina diena.

Viens kroplis, viens invalīds skrandains, bij pakritis

tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis.

Vai tas tikai pagurums bija? Nē, ātra un noteikta

nāve: tam seja bij balta kā ekrāns un elpa

sen kavējās plaušās.

Viņš gulēja smagi uz pleciem. Pie nabas, kur izbeidzas

bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani

iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret

zilgmi ka aka, kā izdzisis krāters, kas bij

līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas

pēc laimes.

Uz krūtīm tam gulēja rokas kā aizgrieztas, ļeganas

virves un netīrās, smirdošās plaukstās kā komiji

skraidīja mušas. Vai santīmus tiecās vēl atrast,

ko guvis tas būtu pirms nāves?

Bars cilvēku stāvēja apkārt un neziņā grozīja

galvas. Viens minēja - glābšanas auto. - Fui, -

runāja sievas, - tas jāved uz pilsētas morgu, lai

uzsķērž. Te droši kas briesmīgi lipīgs.

- Ko muldat, - kāds ierūcās īgni, - tas trūkums

un lipīgs mums visiem. - Tad piegājis

noliecās ātri pār miroņa vīstošo seju.

- Es zinu šo vīru, - viņš teica. - Tas kādreiz pret

Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika

bij mūsu naktspatversmes viesis. Es esmu šīs

iestādes sētnieks. -

Un, pašķīris pūli kā krūmus, viņš aizgāja palīgus meklēt,

ko mirušo aizvest uz morgu. Bars zēnu

tam gāja pa pēdām un vēroja viņu ar cieņu,

kā sēd viņam cepure galvā, cik lielus tas ejot

sper soļus.

Bet līķis? -Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik kroplīgās

kājas, kas noņemtas bij tam līdz celiem,

ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis

bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā

draudošus lielgabalstobrus. Ko gribēja viņš

ar to sacīt?

Katlā ar riteņiem diviem gar sāniem kā ausīm,

katlā ar ilksi vienu un garu kā pērtiķim aste,

rūsganā katlā vārījās asfalts.

Melns kā sodrēji, melns kā tuša, ka zābaku smēre

un spīdošs kā limuzīns saulē vārījās asfalts,

ļogoties katlā ka nēģeru dejā, liesmojot,

sprēgājot, pretim kā durkļi.

Vārījās asfalts, un kodīga, dzēlīga smaka graizīja

nāsis ar nažiem, sūrstēja rīklē kā hinīns.

Dūmi sirmi, dūmi melni un biezi kā sēru plīvuris

kāpa gar liepām, kas turēja lapas kā plaukstas

pret sauli un putekļu bariem, sēja elpu ar

striķiem, apvija dāmas bez kauna un sāta

un nokoda Parīzes smaržas kā peles.

Vīrs liels kā podiņu krāsns, brūns, kā pārklāts ar

firnisu, stāvēja blakus ar smeļamo kausu, lielu

kā bizona galva, un lēja kūpošo asfaltu, lēja

platos, lēzenos spaiņos no katla, katla, kur vārījās

asfalts - asfalts.

Trīs vīri, dzidri un ritmiski klaudzot uz bruģa

ar koka tupelēm, nesa to tālāk un lēja uz

trotuāra nesegto vietu.

Astoņi, rindā, uz celiem, ar mugurām veroties zilgmē,

klāja to rūpīgi līmenī vienā kā kaņepes

saspiestas, melnas un taukas uz sviestmaizes,

klāja to, pārkaisot viegli ar smiltīm dzeltēnām

kā persu safrāns, klāja, lai atdotu rīt to jau

sieviešu burvīgām kājām, ģēnija gaitai un neģēļa

lišķīgiem soļiem.

***

vējainā oktobra vakarā,

kad kāds piedzēries vīrs

stāvēja tumsā zem liepām

un nolaida renstelē

izdzerto alu.

Tanī vakarā

auto

steidzās tam garām,

nogrie˛ot ugunis.

Vientuļas jaunavas,

redzot to,

ierāva apkaklēs galvu.

Krītošās lapas

traucās pa ielām,

čaukstot kā zīdi.

Augstu paceltās

vientuļās lampas

gājēji

sajauca bieži ar zvaigznēm.

Kādā sapulcē

ieslavēts profesors

turēja runu par mūžību.

Operā

pabeidza “Bohēmas”

ceturto cēlienu.

Mērija Džonson un Dita Parlo

skūpstījās cēli uz ekrāniem.

Labākā bārā

iesāka tango