Aleksandrs Čaks

seši simti smaršotu pāru.

Kāda sieviete

Dzirnavu ielā

nolaida cenu par sevi

uz 30%.

Nomales krogā

kādam ar pudeli

pārsita galvu.

Kaimiņa ielā,

tērauda lietuvē,

strādniekam

norāva roku.

Un ziņoja radio:

atrasts, atrasts

radikāls līdzeklis

pret - grūtniecību.

Jeņķi Ņujorkas štatā

vairs neatzīst laulību

un

Meksikā sešdesmit ceturtais dumpis.

Vakarā,

oktobra vakarā,

kad kāds piedzēries vīrs

stāvēja tumsā

zem liepām

un nolaida renstelē

izdzerto alu.

Šovakar gribas man sapņot

par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola -

uz sola, kur garām rūc tramvajs,

vai nejūti smaršas no pļavām

brīnišķi vāras un maigas kā lietus?

Droši tur bērzi

debesīs zilās

stāv balti kā naktsreklos.

Jasmiņi smaržo.

Govis nopūšas kūtīs.

Šķūnīšos,mazos kā alga,

varētu iegrimt tur sienā,

skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,

tik sapņot

un aizmirst, ka vajaga naudas,

ka pazoles cauras

un rīt

jāatrod darbs.

Slikti -

es, latviešu dzejnieks,-

par ko lai es dziedu?

Sirds mana

sausa un plāna

kā izkopta āda

atzveltnes krēslam.

Būtu es nēģeru dzejnieks,

dziedātu dziesmas

par lūpām,

kas tumšas un siltas

kā jūlija naktis

bez zvaigznēm un vēja,

dziedātu dziesmas

par jaunavu miesu -

brūno un stingro kā zemi,

dziedātu dziesmas

par brīvīdu tālo,

kā mākoņi gaisos -

būtu es nēģeru dzejnieks.

Bet tagad?

Tagad mums:

brīvība slikta,

jaunavas liesas,

kas lūpiņas krāso kā drēbi,

radiotorņi,

gumijas zoles,

ar kurām mēs ejam

klusi kā kaķi,

izjūtam klusi,

domājam klusi,

un nomirstam klusi.

Tā kā rokā vēstule bez markas,

Stundām sēdu stacijā jau es

Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,

Savus kurvjus smaidot garām nes.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,

Meitenēm, nosūkājis džess,

Jūtu atkal sevī prieku traku,

Redzot tādas īstas sievietes.

Nez uz kādu nolādētu miestu,

Kur pat velns no garlaicības spļauj,

Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu

Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.

Viņu kājas,ziloniskās kājas,

Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:

Akmeņi zem viņām elpot stājas,

Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.

ˇel, ka Vernharns lielais savu sirdi

Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.

Kā viņš atkal pamielotu dzirdi

Pie šīm kājām, kuras ejot dim!

Un cik smagi sievu lielās gūžas

Līgojas un reibina kā rums

Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,

Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.

Viņu balsis skan kā trakas taures,

Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks.

Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,

Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,

Meitenēm, ko nosūkājis džess,

Jūtu atkal sevī prieku traku,

Redzot tādas īstas sievietes.

Tramvajā

svārciņus augšpus ceļiem

ar acīm es pacēlu

augstāk.

Bet viņa

sēdēja pretim

tik auksta

kā tramvaja misiņa margas

divdesmit trīs grādu salā.

Jaunkundze,

ai, kaut jūs zinātu,

ka mana sirds

pukst

gluži tik ātri

kā jūsu pirkstiņi

uz Royal’a rakstāmās mašīnas,

pārrakstot ministra pavēli.

Bet viņa

sēdēja pretim

tik auksta

kā tramvaja misiņa margas

divdesmit trīs grādu salā.

Kāda tai daļa gar subjektu

žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.

Viņa brauca uz viesībām,

kur tā saldi sūks liķieri,

dejos čarlstonu

un ap četriem no rīta

tumsā atdosies

lepni frakotam jauneklim.

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu.

Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,

Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz

Un vairs nezinu miera ne mirkli.

Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,

Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,

Rauju lapas no kokiem un ceru,

Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,

Bet - tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt

Tavas acis tur redzēšu spīdam,

Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,

Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst

Man no vientuļā mākoņa sejā?…

Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst

Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu.

Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,

Ielu troksnis ausīs lēni rims,

Kad uz mūžu manas rokas saliks

Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,

Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,

Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,

Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,

Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,

Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,

Būšu es uz mūžu atšķīries…

Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot,

Nenākšu pie viņas atpakaļ,

Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,

Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā

Līdzi gaisam klejošu es viens,

Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,

Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

Nesēdi vakarā,

draugs mans,

uz trepēm

un neveries zvaigznēs:

viņas

līdzīgas dzejniekiem,

kuri spīd tik pēc nāves.

Lūko,

pagraba dzīvoklī

sētnieki iededzina sveces

un sēstas pie galda,

zvanot kā tramvajs

ar karotēm

telēķos lētos.

Mikla

un plāna kā papīrs

uz trotuāriem

nosēstas gurusi migla.

Mēness

dzeltēns kā sviests.

Žēl,

ka nav līdz

na˛a un maizes,

bet

kas pēc tā aizies?

Sapņu dzeltēna sviestmaize

derētu tagad

man

labi.

Abi

tad sēdētu klusi mēs kopā.

Kā uz skrejošiem mākoņiem

dusētu galva man

uz taviem ceļiem.

Un tavus pirkstus

uz kvēlošās galvas

es justu

kā vēsas lietus lāses.

Skaties -

migla līdz mēnēsim

plāna

kā mušas spārns.

Kokiem bailes no tumsas,

viņi pārklāti sviedriem

aukstiem

kā misiņa rokturis salā…

Nesēdi,

draugs mans,

uz trepēm!

Istabā

iekuršu kamīnu

trīspadsmit pagalēm.

Noņemšu spilvenus abus

no gultas

un pārklāšu viņus

uz grīdas

ar segu,

ko atvedis esmu

no kirgīzu teltīm.

Читать дальше