Aleksandrs Čaks

Jeb es, iemests trakā sietā,

Tieku mētāts, stumts un tramdīts,

Kā viens vecs un salauzts tramvajs?

Kamdēļ neņemu es plaukstās

Augļus apaļos un aukstos,

Augļus dzeltenos un sārtos

Un turpat kaut kādos vārtos,

Pagrabā vai sliktās trepēs

Neeju tos noēst slepen?

Kamdēļ? -

Smar˛a,

Dīvainā, valganā ābolu smarža

To neļauj man darīt.

Varbūt es nomiršu rīt jau vai parīt,

Un manas drēbes paliks par barību kodēm

Varbūt jau šodien:

Tepat uz ielas,

Uz trotuāra,

Kur vitrīnas lielas

Un kur samīta elpa guļ vāra,

Nomiršu klusi

Ar sirdi uz Daugavas pusi…

Bet tagad,

Tagad man liekas:

Mani dzeļ odzes,

Vai visas pasaules jūras man sakāpušas galvā un ļodzās,

Jeb es sūcu kādu iemidzinošu, skurbu misu:

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu.

Un kas man vairs riebīgās, siltās vērsmas un smakas,

Ko izvaiko durvis un akas,

Patrepju rīkles,

Asfaltu dubļainā mīkla

Un skursteņu nāsis?

Kas?

Pakārts savu savu iedomu kāsī,

Vēl miklu

Es nolasu rasu no laternu stikla

Un uzveru to savā pirkstā,

Lai rādītu citiem, kā dzirkst tā.

Sirdi,

Es pāršķeļu krūtis ar delnu,

Un izņemu laukā kā putnu.

Smiltis,

Smiltis es paņemu rokās,

Uzpūšu elpu

Un pieberu pienam kā sutnes.

Smar˛a.

Es redzu visu lietu gaitu un dzisu,

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu.

Smar˛a,

Dīvaina ābolu smarža,

Tu,

Kas sniedz maniem sapņiem, ko atsēsties, krēslu,

Ļaujies, ļaujies,

Lai tevi ņemu es saujās

Valgu un mīkstu kā rudens krēslu.

Un, kad es iešu pie savas mīļās viesos,

Pie miesas

Es tevi varēšu aiz pletkrekla aizlikt,

Lai viņa vairotu kvēli un kaisli.

Mīļās mute cirtīsies manī kā ābolā saldā

Un sūks;

Bet manas lūpas tad sirdi lūgs

Nomirt šai lielākā maldā.

Smar˛a,

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu,

Un es kļūstu kā telpa, kā telpa un visums.

Smar˛a.

Abi

Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.

Un labi.

Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.

Plauktos

Grāmatās runājās burti,

Un putekļi,

Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.

Meitenes sirdi

Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem,

No viņas lūpām

Asinis kāpa uz mani kā smaržas.

Laime?

Vai tas bij klusums

Vai viņas acis brūnās,

Vai skūpsti, kas dusēja lūpās kā šūnās.

Laime?

Mākoņi slīdēja pāri tik zemu,

Ka valgumu paņēma līdzi no acīm

Un satvēra elpu kā putnu.

Laime?

Bet kamdēļ es nespēju aizmirsties,

Aiziet projām no visa,

No telpas,

No istabas, kurā mēs bijām,

Paklājiem.

Kamdēļ vēl pasauli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?

Laikam tamdēļ, ka vārgs vēl es biju

Un nespēju to, ko es gribu.

Un tad es sapratu labi:

Viss,

Viss, ko es tveru,

Tikai nieki.

Un laime?

Mirkli logā ieniris putna spārns,

Reibums,

Sniegs.

Un tad es sapratu labi.

Pagalmā vējš

Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,

Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,

Un kaut kur tālumā

Drūmi

Auga jau skumjas kā Monblans.

Un tad ienāci tu

Līganā gaitā kā staigule,

Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.

Ienāci tu.

Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.

Kaut kur zem zemes

Pagrabos

Pīkstot svaidījās peles,

Un viņu spalvā

Mirdzēja skaidas kā zelts.

Iznāci tu un man teici:

- Šovakar būšu. -

Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.

Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem

Es

Elpoju jūru,

Un man uz lūpām

Uzgula svīdums no mākoņu malām,

Bet zobos čirkstēja smiltis,

Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.

“Šovakar būšu” -

Šie vārdi

Man iegāja sirdī līdz galam,

Un es trīsēju līdzīgi rasai.

Vakars.

Aizklāju logus.

Visus.

Glābdams sirdi no tevis,

To paslēpu plauktā

Starp grāmatām sirmām,

Atmiņām, izdzertām glāzēm.

Trīs garas sveces

- Sarkanu, zilu un melnu -

Es iededzu reizē.

Pārklāju guļu ar dzeltenu, porainu segu,

Sviedrus, vaidus un kvēli

Kas ievelk kā sūklis;

Bet blakus

Noliku soļu,

Uz kura var uzviest tavas plīvošās drēbes

Un pārklāt ar smagu kapara trauku.

Un tad ienāci tu

Asa un pēkšņa kā caurvējš,

Kā smarša, kas aptumšo visu.

Ienāci tu.

No tava kvēluma

Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,

Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.

Liesmas norāvās bailēs no svecēm

Un iebēga tumsā.

Ienāci tu.

Un, klusi smaidot,

Paņēmi

Manu sirdi no plaukta,

Uzpūtu elpu

Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.

Pirkstā.

Un vienā vasarā,

Kad man par daudz kļuva savāda sirds,

Es aizgāju laukos.

Veselām dienām

Klīdu mežos pļavās,

Dzēru peļķes,

Ēdu mellenes,

Un manas pēdas kļuva biezas kā ozolu miza.

Un reiz,

Kad es, iegulies zālē,

Vēroju zilgmē, kā vēji auž mākoni mazu,

Mani satika vīrs,

Vecs,

Ar lāpstu pār pleciem.

Izdzirdis manu savādo sirdi,

Teica:

- Dēls, nāc man līdz,

Iesim strādāt.-

Un viņa vārdi nopūta pienenēm pūkas.

Un tā

Es visu to vasaras galu

Strādāju dziļi mežā,

Rokot ūdeņiem gultas.

Un tagad?

Tagad

Atkal es stāvu pilsētā bulvāra vidū

Un smaidu,

Jo nekas mani neuztrauc.

Man var staigule pieteikties līdzi,

Žīds,

Mani pagrūst var gājējs, pašpuika, džentlmens,

Mani var aptraipīt tramvaji, auto -

Vienalga.

Visu vasaru es esmu gulējis sūnās,

Glāstījis saknes,

Stāstījis pasakas sēnēm

Un lasījis rasu no lapām.

Visu vasaru mēness audis zeltu man acīs,

Un mūžība

Gulējusi man kā lapa uz pieres.

Vēl tagad

Pirksti man smaržo pēc medus,

Sirdī kā ābolā sēklas guļ miers,

Bet smadzenēs šūpojas

Ezeru mirdzošās miglas un dienvidu dvingas.

Zeme,

Zaļā, apaļā zeme,

Kad tevi noglāstīt vēlos,

Tad es nopērku gumijas bumbu

Veikalā mazā,

Kur kasiere smaida par naudu.

Un tad es izeju ielās

Ar gumijas bumbu virs galvas

Smaidošs,

Laimīgs.

Ormaņu zirgi izplestām acīm

Noskatās manī.

Suņi

Bariem skrien līdzi;

Bet mākoņi valgie

Ar elkoņiem atspiežas baznīcas torņos

Un vēro.

Bet es

Eju ar gumijas bumbu virs galvas

Smaidošs,

Laimīgs.

Saule spīd acīs,

Bet es redzu tikai - zemi;

Vēji pūš lūpās,

Bet es jūtu tikai - zemi.

Kurp es kāpju,

Vienalga,

Kalns, koki, ˛ogs,

Ormaņu kulba vai kiosks:

Es nesu zemi uz rokām un diezgan

Cilvēki nīcīgi nosmīn,

Bet bērni kliedz skaļi:

- Lūk, Čaks iet

Un zemi nes rokās! -

Un es eju.

Ar gumijas bumbu virs galvas;

Skūpstu to,

Un man liekas:

Tās pasaules maigākās lūpas;

Glāstu to,

Un man liekas:

Sievietes krūtis es skaru.

Читать дальше