Aleksandrs Čaks

Kas tiem vairs vīns, uz grīdas izlietais,

Kas viņiem pūlis, kaut tas arī īdzīgs:

Tie laimīgi un dzidri smej kā gaiss.

- Ej, zūdi, - sauc, - kā smiltis zūd pret vēju.

Jūs, kalpi, klausiet, kas te īsti ir.

Es jūsu krodzinieku nonāvēju.

Lai nāk tas šurp, kas arī grib vēl mirt. -

Uz galda draugs un viņa trakais zobens.

Stingst pūlis, skarba pārsteiguma mākts.

Viņš pamāj man. Kā saule draugam zobi,

Kad ļaudīm saka: - Laidiet. Viņš ir āksts. -

Kā vārti pūlis paveras. Bez māju

Es kustos turp, kur slieksnis augsts un jauns.

Tur pakrītu un palieku bez kāju:

Kā izkapts nopļauj mani naids un kauns.

Adrese: Ziepnieku kapi

Mana vēstule nebūs sevišķi gara,

Un es viņu rakstīšu lieliem burtiem.

Diez

Vai tev augšā brilles ir līdz?

Cilvēki jau tādi savādi,

Bērēs viņi raud

Un neredz,

Kas mironim vajadzīgs.

Piedod,

Ka es nezinu tava kapa vietu.

Tavas nāves laikā es biju izbraucis,

Un, kad es, atgriezies Iļģeciemā,

Aizgāju uz tavu māju,

Neviens vairs par tevi nekā nezināja.

Tava mazmeitiņa

Bija aizbraukusi uz laukiem strādāt.

Viņai piedzimis bērns,

Zini -

No nelieša Melnā Jankas ( vecmāmiņa lasot nopūšas).

Tas neliekas ne zinis,

Pīpē tāpat,

Ēd saulenes

Un vakaros spēlē mandolīnu.

Bērns ļoti vārgs.

Labāk jau būtu, ja tu viņu pieņemtu.

Es tevi neesmu aizmirsis.

Vienmēr,

Kad es eju garām tam stūrim,

Kur tu tupēji zema un kupla kā krūms,

Man prātā nāk tava seja,

Sīkām, mazām rieviņām pilna,

Tava balss dreboši dziedošā

Un tavi paldievs,

Dievvārdiem pilni kā skudrām.

Es, es jau zinu, ko tu velies man vaicāt.

Kopš tu mirusi,

Tavā mājā, kur tu dzīvoji Iļģeciemā,

Viss vēl pa vecam.

Tikai tās ārpusi

Saimnieks pārkrāsojis par jaunu,

Un vecā Ilstere

Pārgājusi dzīvot pie Kaneniekiem.

Uz tā stūra,

Kur tu sēdēji agrāk,

Tagad uzcelts mazs, iebrūns kiosks,

Tāds kā bērns,

Viņā sēd meitene

Jauna, gaišiem, mirdzošiem matiem.

Tā prot smaidīt

Un, izsniedzot laikrakstus,

Parāda savus slaidos, valganos pirkstus

Ar maigu, saulainu ādu.

Kiosks tirgojas labi.

Bet jaunie cilvēki,

Kas nāk viņā iepirkties,

Kavējas pārāk ilgi.

Un atejot

Viņu sejās elpo savāda, vizoša gaisma.

Mani draugi dzejnieki,

Kad saņēma ziņu par tavu nāvi,

Piedzērās krogā,

Sasita traukus,

Runāja muļķības

Un sauca tevi par avīžu māmiņu.

Bet tu nedusmo!

Ko viņiem citu bij darīt?

Baznīcā iet,

Nolikt uz tavu darba vietu vaiņagu,

Skumt?

Viņi ir vāji.

Tava recepte - petroleja - pret reimatismu

Man neder.

Labās kājas celis man tāpat knikst,

It kā tur iekšā kāds sēdētu

Un grieztu sev nagus.

Bet par to runāsim vēlāk,

Kad es būšu tur augšā pie tevis.

Un tas laikam notiks jau drīz.

Draud izcelties jauns pasaules karš.

Es iešu uz fronti

Un pie tevis varbūt pēc tam.

Bet tas nekas,

Diezgan jau esmu nīdies,

Skūpstījis meitenes,

Bijis bailīgs un lieks,

Diezgan,

Man nekas nebūtu pretim

Aiziet tur augšā pie tevis.

Tur mēs spēlētu abi uz durakiem,

Sūkātu konfektes, kas tev tā patīk.

Un, kad tas mums apniktu,

Es tev dziedātu dziesmu par Transvāli

Un trimšķinātu uz ģitāras.

Vakaros

Es tev atnestu ūdeni,

Ko aplaistīt tavas vecās mirtes un flokšus.

Atraksti,

Vai tev tur nav sasities kāds puķu pods;

Pie viena gājuma es tev varētu atnest

Citu, jaunu līdz.

Tagad es beigšu.

Ja tu tomēr

Manu vēstuli nevari izlasīt,

Pasauc Ziemeļnieku Jāni!

Tas tev palīdzēs.

Viņš slaids, mīļš jauneklis

Ar melnām brillēm

Un klausa uz vārda - dzejnieks.

Nu gribu teikt un atkal būt tāds pats,

Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.

O, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,

Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.

O, tas bij laiks, kad smiltis skart un likt

Man gribējās uz lūpām sev un pieres, -

Cik ātri mācējis es tomēr palikt slikts -

Bez senā skurbuma un vēsā miera!

Man tikai skumjas tagad galvu liec;

Sen izdzerts vīns, kas bija ieliets kausā.

Ja atplaukst pretim sarkans lūpu zieds,

Man mute, mute tomēr paliek sausa.

Nē. Gribu teikt un atkal būt tāds pats,

Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.

Jā, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,

Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.

***

Pēc gada gads. Bet tukšums sirdī savāds.

Nez vai tā mīla, pagurums vai lāsts.

Jeb nojauta, ka nav nekā vairs sava,

Bet elpā smok kaut kas vēl neatvāzts.

Es labi jūtu, kaut kur dvesmo rozes,

Bet man no loga pelēks aukstums velk.

Man stīvie pirksti papirosu groza,

Uz zobiem dūmi brūnas zeķes velk.

Es viens. Tik puķe vēl uz loga blakus.

Tik kaktā mitrums zaļš kā dīvains stāds.

Un drēbēs prasta krogus smaka,

Kur parāds nemaksāts.

Man agrāk prātā māņi bij par laimi,

Par slavu. Tagad? Klausos drūms un grīns,

Kā kādreiz blakus trinkš uz dombras kaimiņš.

Un elpā sakāpj senāk dzertais vīns.

Tu, jaunība! Kā spēju tevi pārdot

Un palikt viens un savās sāpēs skurbt.

Kas pateiks man tos nezināmos vārdus,

Kas jaunību man dotu vēlreiz šurp?

Uz loga sirma salnas plēve klājas.

Zem plakstiem lēnām svina smagums gulst.

Un dziļi rokās man zem audiem stājas

Pirms laika pulss.

Bet - nē, tā nav. Es tālu vēl no gala.

Es tikai tagad gribu īsti sākt.

Tie pārsteidzās, kas manu dzīvi dala.

Kas līdz grib nākt?

Kas līdz grib nākt? Viss plūst kā smiltis garām.

Bij dzīve man kā neaizsniedzms plaukts.

Nu pilns reiz mērs. Es zinu, kas man darāms.

Es tikai stāds, kas nevar šeit vairs plaukt.

Ar kaislu prātu, izvandītu seju,

Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs -

Es atpakaļ uz savu zemi eju

Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz.

Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām,

Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird.

Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām

Tik turpu kunkstot velkas mana sirds.

Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu?

Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz.

Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu,

Un no tās izplauks sarkans alku zieds.

Kur jūs - es zinu - brūna dubļu mīkla,

Kā asinis zem kājām kūp un slīd.

Jums moku asums bieži pārcērt rīkli

Un acīs trūkums tā kā lopiem īd.

Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja

Un trakos sapņos tā kā jūrā liek.

Un ūdens tas , kas naktīs pil no pumpjiem,

Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs.

Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums

Un kaislas alkas no tā brīviem būt.

Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga,

Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt.

Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt,

Ar sauli pildīt ielu rensteles.

Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem.

Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.

Es vēl nesen to dziļi sevī nīdu