Aleksandrs Čaks

Par viņa tumsu, mitrumu un spītu,

Es viņam varēju pat sejā sist ar dūrēm

Par viņa dziļumu zem sešu stāvu mūriem.

Tur malka naktīs raudāja un nīka.

Tur saules gaismas mitrās smiltis tvīka.

Tur sirmas žurkas lēca smilkstot pāri.

No ūdensvadiem, tumsā spīdot vāri,

Pēc lāses lāse sārtās skaidās krita

Kā nopūta, kā bezdibens, bez mita.

Tur visa melnā, bezgalīgā telpa

Bij šķelta gabalos kā slimā elpa.

Tur augšup līkās, šaurās akmens kāpes

Vēl vairāk mocīja kā vecas sāpes.

Bet tagad viņām laimīgs roku dodu

Par savu dzīvību un glābto godu:

Kad žandarmi un viņu suņi kāri

Kā nāves plūdi šļāca Rīgai pāri,

Lai mani dzītu vergot vācu zemē,

Es kļuvu reizē lapa, sāls un lemess,

Zem viņa velvēm trakās tumsas dzīlē

Es paslēpos kā pūka drānu vīlē.

Es paslēpos, lai celtos augšā vēlāk,

Lai atriebtos par mokām sūrsmē kvēlā.

Viss dzīvības un slēpto ilgu sagrābts,

Tai dzelmē pazudu, ko deva pagrabs.

Tur manus soļus eju smiltis slēpa

Zem sava kaislā, sīvā skaidu klēpja.

Es rakos malkā dziļi dziļi iekšā.

Aiz manis krita tā kā plauksta priekšā.

Starp priežu šķilām dvēsele un miesa

Kā usne kļuva rūgta man un liesa.

Tad nīstās žurkas tāsis segai nesa.

Nakts manai ausij drošus vārdus dvesa.

Tā pagales, uz kurām galva slīka,

Ar saldu smaržu visu laiku tvīka.

Gaiss nāca klāt un savu elpu sniedza.

Tam melnu liesmu tumsa acīs trieca,

Kas ļauns un sūrs pa kāpēm lejup nāca.

To bailes sagrāba un projām vāca.

Tev slavu, pagrab, saka mana mute,

Tu mātes klēpis mans, tu asais tutens,

Es tevī iegrimu kā slēpta doma galvā,

Es tevī paslēpos kā gredzens karstā alvā,

Tu manu cerību un bezcerību gulta,

Tu mana pāksts un kaujas bulta.

Es atkal brīvs un priecīgs ielās eju,

Pret sauli vēris soli sev un seju,

Spurdz barā domas manas - sārtas slokas,

Kā upē bagātā grimst darbā rokas.

Bet tu, tu pagrab, manu kaisli glabā

Pēc visa mūžīgā un visa labā.

Es skaidri eju pretim savām beigām,

Es. Velti neticat un smīnat jūs.

Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā

Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,

Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs

Slēpj klusos soļus savās kabatās,

No ūdens stingu mani izņems slepen

Un palagu kā skūpstu pāri klās?

Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:

Pat smarža savu ceļu noiet prot.

Lai notekās pie smakām glābjas vājie -

Es nemācīšos ubagot.

Kļavi ar lapām jau asfaltu sārto.

Peļķēm no rītiem pārvilkta sudraba āda.

Ziedus uz tiltiem vairs vecītēm pārdot

Nenāk ne prātā.

Rudens jau, rudens ielās un parkos.

Manī tāds gurdums,

Ka nespēju vairs es pat riekstu sev pārkost:

Liekas par daudz tas man ciets un glums.

Stundām es kvernu pie vienīgās kafijas tases

Laimīgs, ka pakausī nekož man mušas.

Noskatos jaunkundzē, sēž kas pie kases,

Mākoņos, ceļas kas melni kā tuša.

Brīžiem no augšas plūst mūzika maiga,

Un drusku smaršo pēc pērkamām dāmām;

Bet man līdz vakaram diezgan vēl laika

Un nav ar ledu vēl pārklāta Jugla?

Sapņot? Es sapņojis diezgan

Istabās liesās un šaurās

Par to, no ielām kas ieskan,

Bet tikai - pazoles cauras.

Pietiek. Es atmetu visam ar roku

Un, pacēlis apkakli augstu kā sētu,

Aizeju tieši gar logu

Projām - uz priekšpilsētu.

Klīdīšu atkal tur vientuļās ielās,

Maigi kur izgaro mēsli,

Ēstgribā lielā

Ēdīšu pīrāgus cietus bodē, kur čīkstoši krēsli.

Izraušu burkānus sārtus kā ķieģeļus slepen

Kaut kur no dobes pirms laika

Un klausīšos naktīs uz trepēm

Ormaņu balalaikās.

Kokiem no salnas lapas kā asaras kritīs

Gaisā, vēsā un rāmā. Bet kūtīs

Zirgi caur durvju šķirbām par spīti

Savu siltumu zvaigznēm sūtīs.

Un man nāks prātā dziesma par ormani skaistu -

Meitām par godu.

Varbūt, ka labāki būtu, ja es akmeni laistu,

Ko es tik labi protu?

Prātā nāks dziesma par ormaņa puisi, kas bērnībā ganījis cūkas

Latgalē tālā, ar netīrām kājām.

Kad tam uz virslūpas izauga pūkas,

Atmeta sēri ar roku viņš mājām.

Pilsētā, smaidošs, ar priekšzobiem baltiem kā pūders.

Pārvilka stulmaiņus pār savu mūžīgo kailo lielu.

Runāja latviski tā, ka ne velns pat tur netika gudrs,

Un atnāca salīgt par ormani uz Dīķu ielu.

Tagad viņš matus griež cirtā un izlaiž no cepures laukā,

Nenes vairs kreklu kā krievi, bet kravati raibu kā plakāts.

Brīvdienās lepni uz Šreinbušu braukā,

Vērmanī kalpones spaida, kad vakars zem kastaņiem sākas.

Auto,

visiem tik auto,

izvird kas benzīnu zilu kā miglu,

izdod kas ˛iglu

un īdzīgu

urkšķienu sivēnam līdzīgi.

Nezinu tiešām, kā dzejnieki ļauj to?..

Vakarā,

tērpies pēc jaunākās modes

frakā,

izšaujot acis kā lodes

uz sievietēm iegribā trakā,

izeju lepni uz Jelgavas šosejas plašās,

pie krūts ne ar kartupeļlakstu, bet astru,

es - dzejas maestro.

Pārlieku drusku pār smaršīgo rensteli laķeni,

atstumju cilindri dārgo uz pakausi maķenīt

un, gluži kā zēnībā biskvītu gardo -

ˇor˛ Bormani,

izkliedzu vienīgo vārdu:

Šurp, ormani!

Ormani cēlu,

ar mēteli zilu un pledu kā ārstam,

braucienam trakam,

lai puikas no brīnumiem mutes tik vārsta:

- Ko-o-o-o, ormani Čakam?…

Jā!

Diezgan es viņam uz atsperēm braucis par velti.

Tagad, kad spuldzes bez pindzelēm asfaltu zeltī,

tīšām

es sēdīšos kulbā no dzeltēna plīša.

Piebrauc viņš klāt man ar ellišķu troksni,

Apturot zirgu pie deguna paša.

Numurs tam asinais, aizklāts ar sarkanu papīra loksni.

Iekāpju kulbā un saucu: - Uz dzertuvi, kašā!-

Kur lai gan Čaks

Citur vairs brauc,

Ja ne uz vietu, kur iedzer un kaujas ar na˛iem,

Kad viņam maks

Pilns vēl ar divlatiem dažiem?

Kulbā no samta, no brīnišķa dzeltēna samta,

Braukšana cēla pa pārpilnām ielām.

Pārlieku kāju pār kāju un dziedu: ta-ramta,

Dūša man tāda kā, Vecrīgā ienākot, Pēterim Lielam.

Klusi no nomales nonākam šķērsielās līkās,

Asfalts pēc lietus kur laistās kā pārliets ar kausētiem taukiem.

Sapņaini naktīs tur klejot man tīkas

Bie˛i ar katru, kas iebrauc no laukiem.

Bruģis te platāks par plaukstu kā mugura barotai cūkai,

Rensteles, dziļas un šauras, kā kabatas kareivju biksēm.

Savāda smarša te pludo no katras atvērtas lūkas,

Nebrauc nekad te aiz cienības ormanis rikšiem.

Velkamies soļos

Pa ieliņām mazām.

Zirgs skatās oļos,

Starp kuriem dīgst zāle, tik derīga kazām.

Apkārt te nami ar lodziņiem šauriem kā ateju vietām,

Durvis ar sliekšņiem kā papēžiem augstiem.

Grūti pie viņiem te piekļūt gar skursteņiem rietam.

Sēžu un brīnos, ka tiešām bez saules nav aukst’ tiem!

Un man top skumji šai zilgano ieliņu krēslā,

Skumji, kā būtu es nomalē pametis sirdi;

Ormanis, klanoties uz savas bukas kā krēslā,