ALEKSANDRS PUŠKINS: BAHČISARAJAS STRŪKLAKA

Daudzi, tāpat kā es, pabijuši pie šis strūklakas, bet vienu vairs nav, otri tālu pasaulē.

Sāadi

1821—1823

Sēž Girejs sadrūmis un kluss.

Kūp viņa zobos pīpes dzintars.

Vērš iztapīgus skatienus

Uz hanu galminieku rindas.

Pils mēmā verdziskumā stingst

Un zīlē neizpratnē kļūmā,

Ko vēstīdama seja drūmā

No niknuma un sāpēm springst?

Bet viņu bargais pavēlnieks

Ar roku neiecietīgs pamāj

Un galminiekiem aiziet liek.

Krūts uzelpo kā atpūzdamās,

Kad beidzot palicis viņš viens,

Un sejā, kas tik cieta bija,

Nu jūtu atspldumi mijas

Kā ūdenī, kam pāri skrien

Pa vējam padebešu vijas.

Kas viņa lepno sirdi nomāc?

Ar ko ir aizņemts hana prāts?

Vai Krievijai viņš uzbrūk domās?

Vai, atriebības kveldināts,

Viņš polu zemēs iebrukt taisās?

Vai pulkos jaušams dumpis kāds?

Draud kalni? Dženoviešu aizsākts,

Vai vērpjas viltus pavediens?

Nē, noguris viņš kā neviens

No zobena un zirga straujā …

Nekas to nevilina kaujā.

Vai neuzticība sāk staigāt

Pa harēmu kā zagle klusi

Un gjauram nebrīvniece maigā

Ir slepus sirdi atdevusi?

Nē, biklās sievas neuzdrīkst

Ne iekārē, ne sapņos tvīkt

Pēc cita. Modri apsargātas,

Bez prieka viņas kūtri zied —

Nav neuzticība tām prātā.

Aiz durvīm, kuras vienmēr ciet,

No visiem slēpta viņu daile.

Tā Arābijas ziedi gailē

Zem siltumnīcas stiklotnes.

Gar bezcerības salto sienu

Slīd gadi, mēneši un dienas

Un nemanīti projām nes

Gan jaunību, gan mīlu … Vienāds

Te stundu lēnais ritējums,

Un dzīvi valda pierasts laiskums,

Kas reti baudas dzirksti draisku

Var uzšķilt. Jaunās sievas skumst

Un sirdi māna greznām rotām,

Ko maina bieži. Rotaļās

Un tērzēšanā garlaikotā

Sev tukšo laiku kavē tās.

Gar strūklakām, kas skan un līst,

Tās kalnu kļavu vēsā ēnā

Pa dārzu pastaigājas lēnām,

Bet viņu vidū einuhs klīst.

No sarga sievām nav kur aizbēgt —

It visur greizsirdīgās raizēs

Tās uzmeklēs šis modrais skats,

Jo viņš ir hana auss un acs.

Viņš stingru kārtību te ietur.

Kā korāns vecam kalpam svēts

Ir tas, kas hana pavēlēts.

Un harēmā ar roku cietu

Viņš valda. Mīlas nepazīst

Un nealkst. Līdzīgs koka dievam,

Pret kura vienaldzību šķīst

Gan izmisums, gan glaimi. Sievas

Var lūgties, ņirgāties vai nīst,

Var nicināt — kā pašām patīk.

Ne nopūtas, ne tvīksmi skati

Ko līdzēs … Pārāk pazīstams

Ir sievu saldais viltus tam.

Nav asarām pār viņu varas,

Ne zaimiem. Viņš ir neaizskarams,

Jo sen jau netic vairs nekam.

Kad, atpinušas garos matus,

Iet sievas peldēties, kad gaiss

No dienasvidus svelmes kaist,

Viņš seko vienaldzīgu skatu,

Kā ūdens vēsās šaltis nirst

Un rotaļājas stāvi kaili.

Par kairi debešķīgo daili

Viņš aukstās rūpes neaizmirst.

Bet, diena svelmīgā kad noriet,

Viņš nedzirdamu soli slīd

Pa tepiķotiem koridoriem,

Pie durvīm zogas — uzmanīt

Ik elpas vilcienu. Ik čukstu.

Sirds jaunās slepenāko pukstu.

Pār pagalvjiem viņš rūpēs līkst,

Un hana sievu krāšņā miegā

Sargs klausās uzmanībā spriegā,

Vai sapņos kāda neuzdrīkst

Saukt svešu vārdu, slēptu domu.

San paslepenās skaņās nakts,

Un katrā noslēpums ir rakts,

Ko uzminēt grib sarga nomods,

Un bēdas tai, kas tumsā klusi

Ir draudzenei ko stāstījusi

Vai miega tvīksmē čukstējusi.. .

Tad kāpēc bargais Girejs skumst?

Žņaudz aukstu pīpi roka slaidā.

Ar elpu aizturētu gumst

Pie durvīm einuhs. Zīmi gaida,

Lai pašas atvērtos tās ceļā,

Kad valdnieks, domās grimis, ceļas

Un saldo baudu dārzā dodas,

Kas nesen mīlēts bij un godāts.

Kur, lāses rotaļīgi šķaidot,

Šļāc strūklakas pār baseiniem,

Sēž jaunās sievas, hanu gaidot,

Uz grezniem zīda spilveniem

Un bērnišķīgā priekā raugās,

Kā marmorkaltā gultnē slīd

Un lēkā zivis … Nomedīt

Ar draisku sviedienu tās rauga,

Un zelta auskars dzelmē krīt. . .

Bet verdzenes starp viņām staigā

Ar traukiem, kuros šerbets salds,

Un balsīs skanīgās un svaigās

Caur strūklu vēdām dziesma šalc.

1

Par zemes ciešanām var sūtīt

Mums svētlaimību debesis.

Prieks pārplūst svētceļnieka krūtis,

Kad Meku viņš ir sasniedzis.

2

Ir laimīgs tas, kas nāvē svētā

Pie Donavas pret gjauriem krīt.

Nāk debess meita izredzēto

Ar kaisles smaidu apveltīt.

«Bet simtkārt vairāk liktens devis

Tam, mīlas zvaigzne Zarema,

Kam mīlēt ļauts un lolot tevi

Kā rozi savā harēmā.»

Dzied verdzenes. Bet kur gan tā,

Kam atskan cildinājums dedzīgs?

Ir lasāms sejā nomāktā,

Ka slavas dziesmu viņa nedzird.

Kā palmai, kuru lauzis negaiss,

Tai lepnā galva sāpēs līkst.

Ak vai, šīm ciešanām vairs negaist —

Nav Girejs viņai uzticīgs.

Viņš nemīl vairs! … Bet kas gan spētu

Ar tādu daili neredzētu

Kaut līdzās stāt? Tev pieri vij

Kā liljes ziedu matu košums.

Tev skatiens melns kā pusnaktij

Un gaišs kā pašas saules spožums.

Vai balsī ugunīgāk skanēt

Var kaisles vilinājums? Var

Skūpsts liesmainākā indē tvanēt,

Kad lūpas iekārotās skar?

Ja tavs ir bijis kāds, vai tam

Sirds pukstēs svešam daiļumam?

Bet Girejs, gruzīniete, naidīgs

No tavas dailes novērsies.

Un naktis, kad viņš velti gaidīts,

Tam aukstā vientulībā dziest,

Kopš ieslodzīta stundā ļaunā

Še tika poļu kņaze jaunā.

Pavisam nesen debess sveša

Pār Mariju tik skumji plešas;

Vēl nesen bērna daiļums jauks

Bij sirmā tēva acuraugs

Un lepnums, kuru lolodams

Ne solī nezināja sāta,

Un paklausīja kņaza nams

It visam, kas nāk bērna prātā,

Jo tēva prieks bij tikai tas,

Kas meitas sirdi priecināja.

Viņš citas rūpes nezināja

Kā bērnu dienas laimīgas

Dot Marijai… Kā pavasaris

Lai saulains viņas dzīves rīts,

Lai paliek viņai nepazīts

Pat mirklis rūgtuma. Lai arī,

Kad izies Marija pie vīra,

Tā veldzējas kā sapnī tīrā

Pie savas gaišās jaunības.

Viss viņā valdzināja. Maigums,

Stāvs, iznesīgās kustības

Un zilo acu tvīksmais zaigums.

Ar mākslām viņa kuplināja

Šīs mīļās dabas dāvanas

Un dzīru viesiem tēva mājās

Daudz daiļu dziesmu skandināja

Uz zelta arfas. Precinieku,

Gan augstmaņu, gan bagātnieku,

Bez skaita bija. Nemināms,

Cik jaunekļu pēc viņas tvika.

Bet viņas dvēsles klusumā

Vēl neskanēja mīlas stīga.

Ar draudzenēm tā rotaļās

Pa tēva pili draiskojās

Sirds nevainībā bezrūpīgā.

Vai sen? Un tad — pār Poliju

Tik pēkšņi hana karaspēks

Kā melna jūra nolija.

Vēl straujāk nekā ugunsgrēks,

Kas nobriedušu druvu rij,

Tas ceļā izpostījis bij

So zemi ziedošo. Ne sils,

Ne birzs, ne ciems nav apiets

Un nepostīts … Stāv tukša pils.

Pie baznīcas starp seniem kapiem,