Kur senču aukstie pīšļi dus,
Jauns kaps nes dzimtas ģerboņus
Un kroni… Miris sirmais kņazs,
Un meita gūstā. Pilij rasts
Cits valdnieks, kas bez apvaldas
Un kauna smagā jūgā žņaudz
Šo zemi, cietušu tik daudz.
Ak vai! Bahčisarajas sienas
Ap jauno nebrīvnieci tumst.
Vīst klusā nomāktībā dienas,
Un jaunā kņaze raud un skumst.
Pats Girejs nelaimīgo saudzē,
Un viņas rūgtās asaras
Pa naktīm hana miegu traucē.
Viņš rūpējas, lai ļoti maz
To skartu uzraudzība bargā,
Kas valda harēmā. Un sargam
Nav atļauts viņu pavadīt
Uz guļas vietu … Peldētavā
Tai līdzi kalpotāja sava,
Sargs nedrīkst viņas slieksni mīt,
Lai neaizvaino spiega skats,
Jo kņazes skumjo mieru ciena
Hans Girejs godbijīgi pats.
Te mēmi savrupajās sienās
Kā debess sūtne viņa mīt.
Diendienu te un nakti spīd
Zem dievmātes blāvs gaismas stars,
Kas viņas sēro sirdi veldzē,
Un svētā paļāvībā gars
Uz mirkli atraisās no smeldzes.
Te viņa klusi raudāt var,
No sievu naida pasargāta.
Šai baudu mītnē, kur bez sāta
Plaukst miesas tvīkums, saglabāts
Kā debess brīnums kaktiņš kāds,
Kāds svētums maigs … Tā glabā sirds
Starp netiklīgām maldu dziņām
Uz mūžu stariņu, kas mirdz
Ar šķīstīšanās ilgām viņā.
Tur, lolotas kā debess ķīla,
Deg vienas jūtas, viena mīla.
Ir nakts. Pār Tauriju tumst ēnas.
Salds mijkrēslis caur dārziem iet.
Un lauru koka klēpi rēnā •—
Es dzirdu — lakstīgala dzied.
Aiz zvaigžņu kora mēness uzaust.
No bezmākoņu debesīm
Sāk starot sudrabgaisma klusa
Pār pakalniem un lejām šīm.
Zem balta plīvura pa brīdim
Gar namiem viegla ēna slīd —
Iet tatārietes aizvadīt
Ar kaimiņienēm vakarsprīdi.
Pils apklususi. Harēms grimst
Bez rūpēm miega tvīksmās skavās.
Nakts netraucētā mierā rimst.
Un sirmais einuhs sardzē savā
Jau gultas apstaigājis. Miegs
To arī pieveic. Tomēr viņam
Pat sapnī modrīgs nemiers liek
Caur miegu gaidīt posta ziņu,
Ka viņa valdnieks pievilts tiek.
Gan iešalciens, gan tvanīgs čukstiens,
Gan apslēpts kliedziens dzirdi viļ.
Liek uztrūkties. Un trauksmiem pukstiem
Sit viņa sirds. Bet klusums dziļš
Visapkārt. Velti kaut ko jaust
Grib sarga izbiedētā auss.
Vien strūklakas ar saldām gulgām
Pār saviem marmorklēpjiem līkst,
Un dārza mēnesnīcā spulgā
Pēc rozes lakstīgala tvīkst,
Un einuhs ilgi, ilgi klausās,
Līdz atkal iegrimst snaudā gausā.
Cik austrumnakšu tumšais greznums
Ir salds! Cik maigi stundas plūst!
Ar dailes nesteidzību gleznu
Nakts musulmaņu namos kūst.
Gan apsargātos harēmos,
Gan viņu dārzos burvīgos
Dīvs, sapņu piešalkts klusums zied,
Viss mēnesnīcas māņos mijas,
Pilns kairu noslēpumu šķiet
Un saldkaislīgas fantāzijas.
Guļ visas sievas. Neguļ viena.
Ar elpu aizturētu pienāk
Pie durvīm. Roka, steigā trīsot,
Bez skaņas durvis vaļā ver.
Bez skaņas vieglu soli sper
Nakts tumsā viņa … Snaudu īso
Un tramīgo snauž einuhs vecs.
Šī sirds ne maigumu, ne kaisli
Spēj žēlot… Mānīgs miegs. Viņš redz
Varbūt, kas garām aizslīd .. .
Un atkal durvis. Bikli pirksti
Kā neizpratnē kliņķi skar.
Iet viņa iekšā … Vientuļš stars
No lampādas tai pretim dzirkstī,
Un skumīgs gaismas atspulgs krīt
Uz dievmāti, kas acīm maigām
No krēslas veras viņai vaigā;
Un baiļu dīvums negaidīts
Žņaudz sievas sirdi jausmā baigā.
Blāv svētais mīlas simbols — krusts,
Un kaut kas krūtīs, gruzīniete,
Kā senu dienu atbalss, šķiet, tev
Nu ieskanas un neapklust. ..
Guļ poļu kņaze aizmigusi,
Un dziļš ir jaunavīgais miegs.
Tvīkst viņas vaigos sārtums liegs,
Kam pāri asara slīd klusi,
Ar smaidu ceļā sakususi:
Tā mēnesnīcā galvu liec
Pēc lietus smagi rasots zieds.
Šķiet, sūtīts šurp no paša dieva,
Skumjš eņģelis te atdusas.
Pat miegā liedams asaras
Par hana nelaimīgo sievu …
Ak Zarema, kas tev tā sāp,
Ka elpa aizžņaugdamās slāpst,
Ka izmisums liek ceļos gumt
Un lūgties: «Marija, jel žēlo
Un bēdās mani neatstum!»
Šo lūgumu un vaidu kvēlo
Caur miegu gulētāja dzird
Un pamostas. Redz svešnieci
Pie gultas. Mulsā nodreb sirds
Un roka trīc, kad viņa pieceļ
Nakts viešņu vēlo, jautājot:
«Kas esi tu? Ko stundā šajā
Te meklē?» — «Tevi. Mieru dot
Vien tu man vari. Vienīgajā
Šai cerībā es lūdzos — glāb!
Kaut saprast varētu, kā sāp
Man atmiņā tās laimes dienas,
Kas, likās, bezgalīgi skries . . .
Un nu nevienas vairs . .. Nevienas!
Es eju bojā! Uzklausies!
Ne šeit es dzimusi, bet vietās
Tāltālās . . . Dienas bijušās
Un atmiņas no zemes tās
Tik krāsainas un dzīvas šķietās . ..
Es augstus kalnus atceros
Un upes putu mutuļos,
Un ozolāju audzes biezas.
Tur tikums cits un cita tiesa.
Bet velti jautātu, kas gan
Bij licis dzimto zemi atstāt?
Es nezinu . .. Vien augstā krastā
Kāds vīra stāvs vēl prātā man
Un buras . ..
Nelaimes vai baiļu
Līdz šim te nepazinu es.
Kā zieds zem klusas lapotnes
Te plauka harēmā mans daiļums;
Un, mīlas saldās atklāsmes
Ar paļāvību gaidīdama,
Es mitu hana sievu namā.
Mans slēptais sapnis piepildīts
Drīz tika. Pienāca tas rīts,
Kad Girejs asiņaino karu
Bij apnicis. Ne kaujas vairs,
Bet miera baudu tvlkums kairs
Nu valdzināja viņa garu.
Viņš atkal savā harēmā,
Un hana priekšā stāvam mēs
Ar gaidu trīsām dvēselēs —
Kam valdonīgā roka mās?
Pie manis viņa gaišās acis
Tad apstājās. Viņš mani sauca,
Un laimes avots nesajaucams
Mums vērās dzidrā svētlaimē.
Kopš skatiena šā kopā mēs,
Un mūs ne mirkli nesatrauca
Ne meli, aizdomas, ne naids,
Ne īgnas garlaicības spaids,
Ne greizsirdības ļaunās sāpes.
Un tad tu, Marija … Ak, kāpēc
Tev viņa ceļā bija nākt?
Es redzēju, kā melnā doma
Ar neuzticību to sāk
Un nodevīgām kārēm nomākt.
Ne manus pārmetumus dzird,
Ne vaidus — viņam tas par grūtu!
Un nerod atsalusī sirds
Ne seno valodu, ne jūtu.
Vai tu gan līdzvainīga būtu?
Es velti tevi vainotu.
Bet skaties pati — esmu skaista,
Un visā harēmā vien tu
Man līdzināties varētu.
Es esmu piedzimusi kaislei.
Tu mīlēt nevari kā es.
Kamdēļ gan savā aukstā dailē
Tu vājai sirdij trauksmi nes?
Man atdod Gireju! Vēl gailē
Uz krūtīm viņa skūpsti man.
Vēl ausīs zvēresti tie skan,
Ko viņš man devis! Doma katra
Un katra vēlēšanās mums
Sen kopīga. Man viņu atraut —
Ir mani nokaut. .. Neatstum!
Es raudu, skaties, ceļos krītu,
Jo tevi nevainoju es!
Vien lūgt no sirds un dvēseles,
Lai Gireju man apsolītu
Tu atdot tādu, kāds viņš bija,
Pirms .tevi toreiz ieraudzīja.
Un neiebilsti! Viņš ir mans.
Vien mirkļa kaisles apžilbināts.
Ar asarām vai naidu hans,
Vai riebumu — tev labāk zināt
Читать дальше