ALEKSANDRS PUŠKINS - BAHČISARAJAS STRŪKLAKA

Kur senču aukstie pīšļi dus,

Jauns kaps nes dzimtas ģerboņus

Un kroni… Miris sirmais kņazs,

Un meita gūstā. Pilij rasts

Cits valdnieks, kas bez apvaldas

Un kauna smagā jūgā žņaudz

Šo zemi, cietušu tik daudz.

Ak vai! Bahčisarajas sienas

Ap jauno nebrīvnieci tumst.

Vīst klusā nomāktībā dienas,

Un jaunā kņaze raud un skumst.

Pats Girejs nelaimīgo saudzē,

Un viņas rūgtās asaras

Pa naktīm hana miegu traucē.

Viņš rūpējas, lai ļoti maz

To skartu uzraudzība bargā,

Kas valda harēmā. Un sargam

Nav atļauts viņu pavadīt

Uz guļas vietu … Peldētavā

Tai līdzi kalpotāja sava,

Sargs nedrīkst viņas slieksni mīt,

Lai neaizvaino spiega skats,

Jo kņazes skumjo mieru ciena

Hans Girejs godbijīgi pats.

Te mēmi savrupajās sienās

Kā debess sūtne viņa mīt.

Diendienu te un nakti spīd

Zem dievmātes blāvs gaismas stars,

Kas viņas sēro sirdi veldzē,

Un svētā paļāvībā gars

Uz mirkli atraisās no smeldzes.

Te viņa klusi raudāt var,

No sievu naida pasargāta.

Šai baudu mītnē, kur bez sāta

Plaukst miesas tvīkums, saglabāts

Kā debess brīnums kaktiņš kāds,

Kāds svētums maigs … Tā glabā sirds

Starp netiklīgām maldu dziņām

Uz mūžu stariņu, kas mirdz

Ar šķīstīšanās ilgām viņā.

Tur, lolotas kā debess ķīla,

Deg vienas jūtas, viena mīla.

Ir nakts. Pār Tauriju tumst ēnas.

Salds mijkrēslis caur dārziem iet.

Un lauru koka klēpi rēnā •—

Es dzirdu — lakstīgala dzied.

Aiz zvaigžņu kora mēness uzaust.

No bezmākoņu debesīm

Sāk starot sudrabgaisma klusa

Pār pakalniem un lejām šīm.

Zem balta plīvura pa brīdim

Gar namiem viegla ēna slīd —

Iet tatārietes aizvadīt

Ar kaimiņienēm vakarsprīdi.

Pils apklususi. Harēms grimst

Bez rūpēm miega tvīksmās skavās.

Nakts netraucētā mierā rimst.

Un sirmais einuhs sardzē savā

Jau gultas apstaigājis. Miegs

To arī pieveic. Tomēr viņam

Pat sapnī modrīgs nemiers liek

Caur miegu gaidīt posta ziņu,

Ka viņa valdnieks pievilts tiek.

Gan iešalciens, gan tvanīgs čukstiens,

Gan apslēpts kliedziens dzirdi viļ.

Liek uztrūkties. Un trauksmiem pukstiem

Sit viņa sirds. Bet klusums dziļš

Visapkārt. Velti kaut ko jaust

Grib sarga izbiedētā auss.

Vien strūklakas ar saldām gulgām

Pār saviem marmorklēpjiem līkst,

Un dārza mēnesnīcā spulgā

Pēc rozes lakstīgala tvīkst,

Un einuhs ilgi, ilgi klausās,

Līdz atkal iegrimst snaudā gausā.

Cik austrumnakšu tumšais greznums

Ir salds! Cik maigi stundas plūst!

Ar dailes nesteidzību gleznu

Nakts musulmaņu namos kūst.

Gan apsargātos harēmos,

Gan viņu dārzos burvīgos

Dīvs, sapņu piešalkts klusums zied,

Viss mēnesnīcas māņos mijas,

Pilns kairu noslēpumu šķiet

Un saldkaislīgas fantāzijas.

Guļ visas sievas. Neguļ viena.

Ar elpu aizturētu pienāk

Pie durvīm. Roka, steigā trīsot,

Bez skaņas durvis vaļā ver.

Bez skaņas vieglu soli sper

Nakts tumsā viņa … Snaudu īso

Un tramīgo snauž einuhs vecs.

Šī sirds ne maigumu, ne kaisli

Spēj žēlot… Mānīgs miegs. Viņš redz

Varbūt, kas garām aizslīd .. .

Un atkal durvis. Bikli pirksti

Kā neizpratnē kliņķi skar.

Iet viņa iekšā … Vientuļš stars

No lampādas tai pretim dzirkstī,

Un skumīgs gaismas atspulgs krīt

Uz dievmāti, kas acīm maigām

No krēslas veras viņai vaigā;

Un baiļu dīvums negaidīts

Žņaudz sievas sirdi jausmā baigā.

Blāv svētais mīlas simbols — krusts,

Un kaut kas krūtīs, gruzīniete,

Kā senu dienu atbalss, šķiet, tev

Nu ieskanas un neapklust. ..

Guļ poļu kņaze aizmigusi,

Un dziļš ir jaunavīgais miegs.

Tvīkst viņas vaigos sārtums liegs,

Kam pāri asara slīd klusi,

Ar smaidu ceļā sakususi:

Tā mēnesnīcā galvu liec

Pēc lietus smagi rasots zieds.

Šķiet, sūtīts šurp no paša dieva,

Skumjš eņģelis te atdusas.

Pat miegā liedams asaras

Par hana nelaimīgo sievu …

Ak Zarema, kas tev tā sāp,

Ka elpa aizžņaugdamās slāpst,

Ka izmisums liek ceļos gumt

Un lūgties: «Marija, jel žēlo

Un bēdās mani neatstum!»

Šo lūgumu un vaidu kvēlo

Caur miegu gulētāja dzird

Un pamostas. Redz svešnieci

Pie gultas. Mulsā nodreb sirds

Un roka trīc, kad viņa pieceļ

Nakts viešņu vēlo, jautājot:

«Kas esi tu? Ko stundā šajā

Te meklē?» — «Tevi. Mieru dot

Vien tu man vari. Vienīgajā

Šai cerībā es lūdzos — glāb!

Kaut saprast varētu, kā sāp

Man atmiņā tās laimes dienas,

Kas, likās, bezgalīgi skries . . .

Un nu nevienas vairs . .. Nevienas!

Es eju bojā! Uzklausies!

Ne šeit es dzimusi, bet vietās

Tāltālās . . . Dienas bijušās

Un atmiņas no zemes tās

Tik krāsainas un dzīvas šķietās . ..

Es augstus kalnus atceros

Un upes putu mutuļos,

Un ozolāju audzes biezas.

Tur tikums cits un cita tiesa.

Bet velti jautātu, kas gan

Bij licis dzimto zemi atstāt?

Es nezinu . .. Vien augstā krastā

Kāds vīra stāvs vēl prātā man

Un buras . ..

Nelaimes vai baiļu

Līdz šim te nepazinu es.

Kā zieds zem klusas lapotnes

Te plauka harēmā mans daiļums;

Un, mīlas saldās atklāsmes

Ar paļāvību gaidīdama,

Es mitu hana sievu namā.

Mans slēptais sapnis piepildīts

Drīz tika. Pienāca tas rīts,

Kad Girejs asiņaino karu

Bij apnicis. Ne kaujas vairs,

Bet miera baudu tvlkums kairs

Nu valdzināja viņa garu.

Viņš atkal savā harēmā,

Un hana priekšā stāvam mēs

Ar gaidu trīsām dvēselēs —

Kam valdonīgā roka mās?

Pie manis viņa gaišās acis

Tad apstājās. Viņš mani sauca,

Un laimes avots nesajaucams

Mums vērās dzidrā svētlaimē.

Kopš skatiena šā kopā mēs,

Un mūs ne mirkli nesatrauca

Ne meli, aizdomas, ne naids,

Ne īgnas garlaicības spaids,

Ne greizsirdības ļaunās sāpes.

Un tad tu, Marija … Ak, kāpēc

Tev viņa ceļā bija nākt?

Es redzēju, kā melnā doma

Ar neuzticību to sāk

Un nodevīgām kārēm nomākt.

Ne manus pārmetumus dzird,

Ne vaidus — viņam tas par grūtu!

Un nerod atsalusī sirds

Ne seno valodu, ne jūtu.

Vai tu gan līdzvainīga būtu?

Es velti tevi vainotu.

Bet skaties pati — esmu skaista,

Un visā harēmā vien tu

Man līdzināties varētu.

Es esmu piedzimusi kaislei.

Tu mīlēt nevari kā es.

Kamdēļ gan savā aukstā dailē

Tu vājai sirdij trauksmi nes?

Man atdod Gireju! Vēl gailē

Uz krūtīm viņa skūpsti man.

Vēl ausīs zvēresti tie skan,

Ko viņš man devis! Doma katra

Un katra vēlēšanās mums

Sen kopīga. Man viņu atraut —

Ir mani nokaut. .. Neatstum!

Es raudu, skaties, ceļos krītu,

Jo tevi nevainoju es!

Vien lūgt no sirds un dvēseles,

Lai Gireju man apsolītu

Tu atdot tādu, kāds viņš bija,

Pirms .tevi toreiz ieraudzīja.

Un neiebilsti! Viņš ir mans.

Vien mirkļa kaisles apžilbināts.

Ar asarām vai naidu hans,

Vai riebumu — tev labāk zināt