ALEKSANDRS PUŠKINS - BAHČISARAJAS STRŪKLAKA

Ir jāatvaira! Zvēri to!

(Kaut šajās sienās alkorāns

Man pagājību kristīgo

Ir licis aizmirst, māte man

Un arī tev — ir kristietes.

Pie mātes zvērestu man dod tu!)

Ja ne, tad .. . kaukāziete es,

Un iecirst kinžalu es protu!»

Tā pateikusi — durvis pagaist,

Un kņaze nedrīkst sekot tai.

Svešs kaisles vārdu pinums smagais

Ir nevainīgai jaunavai.

Bet tumša nojauta liek saprast

Un bīties. Drausmas viņu māc.

Kāds lūgums paglābs? Brīnums kāds?

Ar negodu vai tiešām aprast?

Kas gaida? Vai patiesi jātop

Par hana piegulētāju? Un viss,

No jaunības kas palicis, —

Rūgts kauns par dzīvi nicināto?

Ak dievs, ja Girejs liktu sviest

To cietumā, kur viņa būtu

Uz mūžiem aizmirsta! Vai ciest

Jebkuru sodu, lai cik grūtu, —

Ar kādu prieku nāvei ļautos,

Šo bēdu leju atstājot!

Ko dzīve vairs var viņai dot?

Kur dienu mirkļi saldie? Nav to.

Ko ļaužu tuksnesī vairs iesākt?

Laiks, Marija! Kāds gaida jau,

Lai raisās dvēsele no miesām, •

Un debess miers jau viņu sauc.

Trauc dienas .. . Marijas vairs nav.

Tā mūža miegā aizmigusi;

Kā eņģelis tā staro jauns

Pār aizsauli, ko ilgojusi

Bij pati. Kas tai lika mirt?

Vai gūsta bezcerība ļaunā,

Vai slimība? Bet kņazes jaunās

Vairs nav. Vairs nepukst maigā sirds.

Pils tukša. Arī hana nav tur.

Viņš atkal asins kaujās triec

Pret svešām zemēm savu tautu

Un brāžas, asinskārs un ciets,

Pa priekšu musulmaņu rindām.

Bet citu jūtu sūrums smeldz

Tam krūtīs. Šķēpu skaudrā šķindā

Slīgst pēkšņi zobens puspacelts.

Un atkrīt karotāja roka,

Hans Girejs nobāl. Sejā mokas.

Čukst kaut ko lūpas. Acis deg.

Un asaras pa vaigiem tek.

Nīkst harēms aizmirsts, nonicināts.

Te hanu neredz vairs nekad.

Kā sievas noveco — to zināt

Var einuhs — sargs, bet viņa skats

Slīd vienaldzīgs pār visām mokām.

Nav daiļās gruzīnietes vairs:

Kad mira kņaze — arī tai

Bij jāmirst. Sardze mēmām rokām

To dzelmē iesvieda. Tiklīdz

Bij kņaze gājusi pie dieva,

Ciest beidza greizsirdīgā sieva,

Un sāpju mērs bij piepildīts.

Lai kāda bija viņas vaina,

Bet atriebība — asiņaina.

Ar kara uguni kad gana

Ap Kaukāzu un Krimu viss

Bij postīts, kaujās paguris,

Viņš atgriezās, bet sāpes hanam

Pa pēdām līdzi. .. Pieminēdams

Tik dārgo Mariju, viņš cirst

Liek pilī strūklaku, lai birst

Uz mūžu asaras pār bēdām,

Ko viņa sirdij neaizmirst.

Tur pusmēnesim pāri krusts

(Šis simbols, protams, visai pārdrošs,

Bet vientiesīgu sirdi justs)

Un zemāk — svešalnīgos vārdos

Kāds uzraksts, kuru noslaucīt

Nav spējis gadu raupjais ritums.

Pār marmoru vēss ūdens slīd,

Un nemitīgs ir lāšu kritums:

Tās plūst kā asaras, ko žēlās

Pēc sava karā kautā dēla

Lej māte … Pāri akmens grodiem

Ir gadu aizlāsojis daudz,

Bet Krimas jaunavas vēl šodien

Par asru strūklaku to sauc.

Te, dzīru apnikuma vajāts,

Es atbraucu no ziemeļiem

Un iegriezos Bahčisarajā,

Lai ilgi pilī aizmirstajā

Pa mēmām ejām klīstu viens,

Kur tautu briesmas — bargais hans

Starp kariem ļāvās dzīru līksmei.

Un greznas laiskošanas tīksmei…

Vēl tagad dārzos skurbums tvan

Un gulgo straumes rotaļīgas.

Sarkst rozes, vijas vīna stigas,

Un sienu ciļņos spulgo zelts.

Es vēros aizrestotās cellēs,

Kur musulmaņu lūgsnu krelles

Reiz sievas skaitīja. Kur smeldz

Vēl viņu nopūtas un gaidas.

Es biju kapsētā, kur dus

Šie valdnieki. Pa mūžam klus

Zem katra pieminekļa slaida,

Kam galā akmens čalma blāv.

Un likās — man te blakus stāv

Pats liktenis un balsi mēmu

Man stāsta, kāds bij viņa lēmums:

Ne harēma, ne hanu … Viss

Te apkārt kluss un izmiris,

Viss pārvērties … Bet manu sirdi

Te valdzināja rožu tvans,

Un zaļums, ūdens šalku dzirdīts,

Grimt aizmirstībā lika man;

Un dīva satraukuma tirpās

Man negribēti mulsa prāts,

Un lidojošas ēnas ņirbā

Man priekšā pavīdēja kāds.

O, draugi, kuras ēna bija

Ar mani? Kuras gleznais vaigs

Man neatvairāms parādījās?

Vai poļu kņazes daiļums maigs?

Vai redzēju es tvīkstam naidā

Un greizsirdībā Zaremu,

Kas moku izmisumā svaidās

Pa izmirušo harēmu?

Nē, zemes meitas skaistums mirdz

Man pretim cits, bet nesasaucams.

Pie viņas domas man un sirds

No vientulīgās trimdas traucas.

Kāds neprāts! Pietiek! Atjēdzies

Un nemodini tukšas sāpes!

No mīlas nelaimīgas ciests,

Nakts stundu sapņu versmē sviests

Ir diezgan! Mīlas cietumniek,

Kas tev gan važas skūpstīt liek

Un nekautrīgu liru paust,

Cik dziļa neprāta tu šausts?

Es, mūzu pielūdzējs, kā slavu,

Tā mīlas smeldzi atmetis,

Ak Krima, jaukos krastus tavus

Drīz skatīšu! Un, noslēpis

Jo dziļi atmiņas, es stāšu

Uz tavām klintīm gaišs un spirgts

Un zilos viļņus sveicināšu,

Lai tevī atveldzējas sirds.

Tu brīnumzeme! Acu līksme!

Te dzīvu prieku staro viss:

Gan kalns, gan leju zaļā tīksme,

Gan vīnogķekari, kas viz

Kā dzintars un kā jahonts spulgais,

Un koku ēnā strauti gulgo …

Viss ceļinieka jutas sien,

Kad rīta stundā bezrūpīgā

Pa taku līkumainām stīgām

Zirgs pieradušu soli skrien;

Vij mežu zaļums klinšu ragus,

Un jūra šļācot viļņus slien

Ap akmens milzi Ajudagu.

.