ALEKSANDRS PUŠKINS: ČIGĀNI

Klīst čigāni, skaļš viņu bars,

Pa Besarābiju tie klejo.

Pie upes stāj, kad novakars,

Tur šodien vecās teltis slejot.

Skan brīves līksmē balsis tiem,

Un kluss ir miegs zem debess juma.

Starp ceļa ratu riteņiem

Ar raibu segu aizklājumu

Deg guns; tai apkārt saime sēd

Un viru gatavo; bet pļavā —

Tur zirgi ganās; lācis dēd

Aiz teltīm, palaists vaļā savā.

Ir dzīvinošs viss stepju klaids:

Te saimes rūpju solis raits,

Kas tālāk ies, kad nakts būs galā,

Te sievu dziesmas, bērnu klaigs

Un kalvja laktas duna skaļa.

Bet, palūk, nometne jau rimst,

Tai miega rimtums pāri klājas,

Un klusā stepe mierā grimst,

Vien zirgi zviedz, rej suns bez stājas.

It. visur gunis nodzēstas,

Visapkārt miers, mirdz mēness modri,

Pie debess juma spīgo tas,

Pār nometni lej gaismu spodru.

Ir nomodā vien čigāns vecs;

Pie oglēm sēž, kur viņu rets

Vēl apdegulis vāri silda,

Viņš ārē veras, tāles redz,

Ko nakts ar blāvu miglu pilda.

Pa klajām pļavām paklaiņāt

Tam jaunā meita aizgājusi.

Tā draiskai vaļai pieradusi,

Gan atnāks; bet jau nakts ir klāt,

Un drīz jau mēness dosies projām,

Sāks padebešos gaisma gaist;

Zemfiras nav, vēl nav joprojām,

Dziest tēva azaids trūcīgais.

Bet, palūk, viņa nāk. Un redzams

Kāds jauneklis, kas līdzi steidz;

Tas nepazīstams vīram vecam.

«Mans tēvs,» tā jaunā meiča teic,

«Te viesis tev: to stepes klaidās

Aiz kalna sastapu, lūk, tur,

Un nakti pārlaist vedu šurp.

Viņš līdzi klīst grib mūsu gaitās

Kā čigāns; likums vajā to;

Bet draudzene es viņam kļūšu.

Tam vārds Aļeko; klejojot

Viņš sekos man, lai kur vien būšu.»

Vecais čigāns

Man prieks. Līdz rītam guli te,

Tev mūsu telts būs pajumte,

Ja vēlies palikt — dzīvo brivi.

Ar mieru esmu dalīties

Ij riecienā — vai plāns, vai biezs.

Kā savējs pieņem mūsu dzīvi

Un klaiņu trūkumu, un brīvi;

Bet manā orē tālāk steigt

Mēs varēsim, kad rīts būs nācis;

Tīk amats — sāc, ko vari veikt:

Vai dzelzi kalt, vai dziesmas teikt,

Vai ciemus apstaigāt ar lāci.

Aļeko

Es palieku.

Zemf ira

Un mans viņš būs:

To cieši turēs manas rokas.

Ir vēls … riet mēness, tumšs jau kļūst,

Pār pļavām miglas vāli plūst,

Man miega gurdums plakstos zogas . ..

Jau rits. Ap rimlo telli klusi

Redz klīstam veco čigānu.

«Zemfira, saule uzlēkusi,

Jel mosties, ciemiņ, arī tu!

Nu, bērni, pietiks maigas tīksmes . . .»

Un ļaudis ceļas, jukām jūk,

Ir teltis novāktas, un līksmē

Steidz visi ceļa ratus jūgt;

Tad palēnām sāk kustēt, — lūk,

Jau pūlis plūst pa klaju lauku.

Nes ēzelīši mazos draugus,

Kas grozos tup un draiskojas;

Gan vīri, sievas, meičas naigas,

Gan vecs un jauns tur aizsteidzas;

Dūc meldijas, šalc kņada, klaigas,

Dobjš lāča rēciens, noklaudz važas,

It nemierīgu ķetnu rautas,

Un spilgto skrandu raibums ņirb,

Un bērnu, veču kailums zib,

Skan suņu rējieni un gaudas

Un ratu čīksti, dūdu balss,

Viss vienkāršs, straujš, viss juceklīgs;

Bet reizē možs un nerimtīgs,

Un mūsu vārgām tīksmēm tāls

Un dzīvei tukšai, apnicīgai

Kā vergu dziesmai vienmuļīgai.

Bij jaunais puisis grūtsirdīgs,

Viņš vērās kailā līdzenumā,

Un iemeslu viņš savām skumjām

Pats sev gan atklāt neiedrlkst.

Zemfira, melnace, tam blakām,

Nu brīvs viņš klīst pa brīvām takām,

Pār viņu saule līksma spīd

Un dienasvidus dailē spīgo;

Kam puisim sirds tik nemierīga?

Vai kādas rūpes viņā mīt?

Putniņš spurdz no zara zarā,

Ne tas skumst, ne bēdājas,

Nedz ar ilgam mūžam dara

Izturīgu ligzdu tas.

Nakts tam paiet, zarā snaužot;

Bet, kad saule sārta aust,

Putniņš, dieva balsi jaušot,

Dziedāt sāk un spārnus glaust.

Bet, lūk, skaistais ziedons beidzas,

Karstā vasara nāk drīz —

Arī rudens klāt jau steidzas,

Miglu tin, un lietus līst:

Ļaudīm skumji, bēdas sūras;

Putniņš svešup aizlido,

Kur aiz tālās, zilās jūras

Siltās zemes gaida to.

Kā bezrūpīgais putniņš zarā —

Tāpat viņš, trimdnieks, vēju varā,

Nav drošu ligzdu vijis tas,

Tuvs sirdij bijis nav nekas,

Bij visur brīvi ceļi viņam,

Kaut kui" bij rodams tversmei nams,

Bet, rīta agrē atmozdams,

Viņš dienu ļāva dieva ziņā,

Un laisko sirdi samulsināt

Gan raize neiespēja tam.

Pēc skurbās slavas brīžiem tiecās,

Kā tālu zvaigzni alka to,

Gan greznība, gan līksmes priecas

To dažkārt nāca aplaimot;

Pār vientulīgo galvu grauda

Nereti pērkons viesulīgs;

Bet viņš tāpat ij vētrā snauda

Kā saules dienā bezrūpīgs.

Piet aklo likteni viņš stājās,

Tā viltus varu nīda tas;

Ak dievs, kā viņa dvēslē vājā

Bez rimta kaisles plosījās:

Un viņa krūtīs nogurušās

Tās karstas virmoja, patiesi

Vai sen, vai mūžam aprimušas?

Vēl jāgaida: gan modīsies!

Zemfira

Teic, draugs, vai žēlās nepiemini,

Ko atstājis uz mūžu tu?

Aļeko

Ko esmu atstājis?

Zemfira

Pats zini:

Ir savējos, ir pilsētu.

Aļeko

Ko nožēlot? Kaut zinājusi,

Kaut būtu domās nojautusi,

Cik pilsētā ir brīves maz!

Aiz žogiem ļaudis, burzmā klīstot,

Tur nejūt rīta vēsmu īsto,

Ne ziedoni, kā smaržo tas;

Tie domu vajā, mīlu noliedz,

Ar savu brīvi tirgojas,

Tie elku priekšā galvu noliec

Un naudas, važu ilgojas.

Ko atstāju? Vien nodevību

Un aizspriedumus, tikai tos,

Un pūļa rejas bezprātīgas,

Un kauna spozmi lielisko.

Zemfira

Tur zāles milzīgas un greznas,

Tur košu krāsu segas viz

Un spēļu, dzīru skurbulis,

Tur meičām rotas dārgas, gleznas! . .

Aļeko

Kas līksmes skaļums pilsētā?

Kur mīlas nav, nav līksme dota;

Bet meičas … Daiļāka par tām

Bez drānām esi dārgajām,

Bez pērlēm un bez greznām rotām!

Jel tāda paliec, maigais draugs!

Bet es … man vēlēšanās viena —

Ar tevi lai mums mīla plaukst

Ikkatrā manas trimdas dienā!

Vecais čigāns

Tu mīli mūs, kaut piedzimis,

Kur tauta bagātībā dzīvo;

Bet neba allaž mīļa brīve

Ir tam, kas pārāk izlutis.

Vēl šādu teiksmas stāstu zinām:

Kādreiz no dienvidiem pie mums

Cars trimdā kādu vīru dzina.

(Man pagātnē jau senis tumst

Tā dlvais vārds, tas neatminams.)

Bij gados vecs šis mūsu draugs,

Bet sirdī jauns un nebij īdzīgs:

Bij dziesmu pūrs tam brīnumjauks

Un balsī skandums šalkām līdzīgs,

Un visi iemīlēja to.

Pie Donavas viņš dzīvot sāka,

Nevienam pāri nedarot.

Bij stāstus stāstīt viņam māka,

Bet darbs tam neveicās, lai kāds,

Kā bērns ik soli bikli spēra:

Bet citiem bij it vēlīgs prāts —

Tie viņam zvērus, zivis ķēra;

Kad ledus dzīrās upi kalt

Un ziemas brāzmas putināja,

Pār pleciem svētam vīram klāja

Tie kažoku, lai nesāk salt;

Bet pierast kārnās dzīves spaidam

Nekad viņš nespēja, paties;