ALEKSANDRS PUŠKINS: ČIGĀNI

Un arī es … Un tālab nu

Man pretīgas ir meičas visas;

No tām nevienu neesmu

Par draudzeni sev izvēlējies,

Nedz savā vientulībā spējis

Jel kādai drauga roku sniegt.

Aļeko

Bet kurš gan varēja tev liegt,

Lai pakaļ dzītos viltīgajai

Un viņas ļaunam laupītājam —

Un viņu sirdis dunci triekt?

Vecais čigāns

Ir jaunība kā putns brīvē.

Kurš mīlu glābs, ja viņa zūd?

Reiz katram laime dota dzīvē;

Kas bijis reiz, to neatgūt.

Aļeko

Es citāds. Nē, bez strīda, drauda

Es savu otram nedotu,

Kaut atriebdamies līksmotu.

Ai nē! ja ienaidnieku snaudā

Pie jūras malas rastu es,

To nogrūstu no krauj males,

Lai bangas viņam pāri grūtu;

Ja arī neaizsargāts būtu —

Lai dziļā jūras dzelmē krīt;

Un viņa pamošanās šausmas

Man ņirdzot tiktos ieraudzīt;

Kā salda duna kritiens drausmais

Man nebeigtu vēl ausīs līt.

Jaunais čigāns

Vēl vienu, vienu skūpstu maigu!

Zemfira

Jau laiks: mans virs ir greizsirdis.

Čigāns

Vēl viens … lai kvēl! pirms novērs vaigu.

Zemfira

Nu sveiks, kamēr nav atnācis.

Čigāns

Kad atkal tiksimies? Teic laiku!

Zemfira

Šonakt; kad mēness starus sāks

Aiz kurgāna pār kapu raidīt…

Čigāns

Tā piemānīs! un neatnāks.

Zemfira

Lūk — viņš! Bēdz, mīļais. Mani gaidi.

Aļeko guļ. Un murgo tas:

Kāds miglains rēgs to tumsā moka;

Viņš iekliegdamies pamostas

Un satraukumā pastiepj roku;

Bet samulsušā plauksta skauj

Vien saltu, saltu drēbju kroku —

Nav viņa draudzenes, vairs nav …

Viņš trīcot pieceļas un klausās …

Viss kluss: sirds bailēs dreb un dauzās,

Pa dzīslām karstums, saltums plūst;

Viņš laukā iet, ap ratiem staigā,

Un baisma iegulst viņa vaigā;

Visapkārt miers, un lauki klus;

Tumst mēness, apklāts miglas vāliem,

Tik tikko zvaigžņu mirgums spīd,

Tik tikko rasā pēdas vīd

Un ved uz kurgāniem. jo tāliem:

Turp nepacietīgs dodas tas,

Kur aizslīd pēdas draudīgas.

Netālu viņa priekšā bāli

Vīd kaps, kas ceļa malā rakts,

Turp gurdens velkas viņš pa zāli,

It baigu jausmu smagi mākts,

Dreb lūpas tam, dreb gurdās kājas,

Viņš iet. .. te pēkšņi. .. sapnis tas?

Redz divas ēnas — soļi stājas —

Viņš sadzird klusas valodas

Pie kapa vietas nozaimotās.

1. balss

Man jāiet, mīļais …

2. balss

Nē! …

1. balss

Laiks doties.

2. balss

Drīz svīdīs rīts, jel nesteidzies!

1. balss

Jau vēls.

2. balss

Cik kautra tava mīla!

Vēl mirkli!

1.balss

Dzīvība man ķīlā!

2. balss

Vēl mirkli!

1. balss

Ja nu modīsies

Mans virs?…

A ļ e k o

Jau esmu pamodies.

Kurp jūs? Kurp steidzaties jūs abi?

Pie kapa šeit jums ari labi.

Zemf ira

Mans mīļais, bēdz, jel steidzies!

A ļ e k o

Stāt!

Kurp jaunais skaistulis grib snāt?

Nu guli te!

(Iedur viņam dunci krūtis.)

Z e m f i r a

Aļeko!

Čigāns

Mirstu…

Zemfira

Aļeko, kam tu nāvē to!

Tu notriepts asinīm, vai jaudi!

Ko izdarīji tu?

Aļeko

Neko.

Nu tagad viņa mīlu baudi.

Zemfira

Tu nespēj manī bailes dvest,

Nē, draudu nebīstos nekādu!

Par slepkavību tevi lādu …

Aļeko

Tad mirsti!

(Nodur viņu.)

Zemfira

Mīlot mirstu es.

Jau rīta blāzmā austrums zaigo.

Aļeko blakus pakalnam,

Vēl rokā turot dunci baigo,

Uz kapa akmens sēž — un tam

Guļ priekšā divi nāves skavās;

Un baismīgs vaigs ir slepkavam.

Ap viņu samulsušā barā

Stāv čigāni — ir baigi tiem;

Tur nomaļš kapa bedri dara,

Un, acis skūpstot mirušiem,

Iet sievas sērodamas garām.

Bet vecais tēvs tur vientuļš sēž

Un mirušajā acis vērš,

Viņš sagrābts mēmu bēdu varā;

Tad līķus ceļ — un aiznes tos, —

Un vēsos zemes skāvienos

It klusu gulda jauno pāri.

Aļeko raugās, baiss un svešs,

No tālienes .. . Kad nobirst pāri

Vispēdējs zemes sviediens tiem,

Viņš lēni, lēni lejup zveļas,

No akmens klusu zālē veļas.

Tad vecais tuvojas un teic:

«Tu, lepnais, atstāj mūs, prom steidz!

Mēs raupji, nav mums tiesas spaidu.

Mēs nesodām un nešaustam,

Ne asins ciešam mēs, ne vaidu;

Bet slepkavu — mēs negribam.

Tev lemta nav šī brīves vaļa,

To gribi tu vien savai daļai;

Kā šausmas tava balss mums būs:

Mēs labsirdīgi savā garā,

Tu ļauns un drošs, — jel atstāj mūs.

Nu sveiks! tev mieru vēlēt varam.»

Tā saka viņš, un skaļā barā

Tad ceļas čigāni un klīst

No baismu vietas projām aši.

Un stepju tālumā it drīz

Tie nozūd; tikai vieni paši

Tur drausmā laukā rati stāv,

Kam trūcīgs paklājs pāri blāv.

Tā dažkārt, kad jau rudens garām

Un ziema nāk ar miglas skarām,

Kad rīta agrē paceļas

No pļavām dzērves vēlīnas

Un guldzot trauc uz dienvidpusi, —

Te viena paliek, skumja nīkst,

It zemu spārnu nolaidusi,

Ko lauzis svins jo ļaundarīgs.

Nakts klāt jau; tumšos ratos klusums,

Neviena nav, kas guni dedz,

Neviena nav, kas iet uz dusu —

Līdz rīta ausmai plakstus slēdz.

Ar dzejas brīnumspēku cēlo

Man miglas klātā atmiņā

Tā atdzīvojas daudz, daudz tēlu

No dienām gaišām, skumīgām.

Tai zemē, kur no kauju graudas

Ne mirkli neapklusa gaiss,

Kur stingras robežas reiz sprauda

Krievs iedomīgai Stambulai,

Kur ērglis vecs ar divām galvām

Vēl plāta sirmās slavas spalvas, —

Tur sastapos ar čigāniem,

Ar miermīlīgiem brīves bērniem,

Pie ugunskuru laukiem pērniem,

Kur nometnes mēdz rīkot tie.

Un bieži laiskiem bariem līdzi

Es klīdu stepju klajumos,

Ar viņiem donā dalījos,

Pie ugunskura snaudā slīcis.

Un klaiņojumos man turklāt

Bij mīļa viņu dziesmu līksme —

Un Mariulas vārdu tīksmo

Man tikās ilgi skandināt.

Bet laimes ari nav starp jums te,

Jūs dabas dēli nabagie!

Tāpat zem cauro telšu jumtiem

Rod vietu sapņi mokošie;

Ko posta nespēj stepe brīvā

Ir jūsu mītnes pasargāt.

It visur Jaunās kaisles dzīvas,

Un nav no likteņa kas glābj.

.