Vēl jāgaida: gan modīsies!
Zemfira
Teic, draugs, vai žēlās nepiemini,
Ko atstājis uz mūžu tu?
Aļeko
Ko esmu atstājis?
Zemfira
Pats zini:
Ir savējos, ir pilsētu.
Aļeko
Ko nožēlot? Kaut zinājusi,
Kaut būtu domās nojautusi,
Cik pilsētā ir brīves maz!
Aiz žogiem ļaudis, burzmā klīstot,
Tur nejūt rīta vēsmu īsto,
Ne ziedoni, kā smaržo tas;
Tie domu vajā, mīlu noliedz,
Ar savu brīvi tirgojas,
Tie elku priekšā galvu noliec
Un naudas, važu ilgojas.
Ko atstāju? Vien nodevību
Un aizspriedumus, tikai tos,
Un pūļa rejas bezprātīgas,
Un kauna spozmi lielisko.
Zemfira
Tur zāles milzīgas un greznas,
Tur košu krāsu segas viz
Un spēļu, dzīru skurbulis,
Tur meičām rotas dārgas, gleznas! . .
Aļeko
Kas līksmes skaļums pilsētā?
Kur mīlas nav, nav līksme dota;
Bet meičas … Daiļāka par tām
Bez drānām esi dārgajām,
Bez pērlēm un bez greznām rotām!
Jel tāda paliec, maigais draugs!
Bet es … man vēlēšanās viena —
Ar tevi lai mums mīla plaukst
Ikkatrā manas trimdas dienā!
Vecais čigāns
Tu mīli mūs, kaut piedzimis,
Kur tauta bagātībā dzīvo;
Bet neba allaž mīļa brīve
Ir tam, kas pārāk izlutis.
Vēl šādu teiksmas stāstu zinām:
Kādreiz no dienvidiem pie mums
Cars trimdā kādu vīru dzina.
(Man pagātnē jau senis tumst
Tā dlvais vārds, tas neatminams.)
Bij gados vecs šis mūsu draugs,
Bet sirdī jauns un nebij īdzīgs:
Bij dziesmu pūrs tam brīnumjauks
Un balsī skandums šalkām līdzīgs,
Un visi iemīlēja to.
Pie Donavas viņš dzīvot sāka,
Nevienam pāri nedarot.
Bij stāstus stāstīt viņam māka,
Bet darbs tam neveicās, lai kāds,
Kā bērns ik soli bikli spēra:
Bet citiem bij it vēlīgs prāts —
Tie viņam zvērus, zivis ķēra;
Kad ledus dzīrās upi kalt
Un ziemas brāzmas putināja,
Pār pleciem svētam vīram klāja
Tie kažoku, lai nesāk salt;
Bet pierast kārnās dzīves spaidam
Nekad viņš nespēja, paties;
Viņš klīda bāls un gurdā gaitā,
Viņš sacīja, ka bargais dievs
To sodījis par noziegumu …
Viņš gaidīja reiz izpirkumu …
Gar upi skumjās klejodams,
Viņš, nelaimīgais, izdēdēja,
Vien dzimtene bij prātā tam,
Un rūgtas asaras viņš lēja;
Bet nāves stundā novēlēja,
Lai viņa pīšļus skumīgos
Nes turp uz dienvidpusi dzimto,
Jo neba svešā zeme dos
Tam nāvē mieru klusi rimto!
Aļeko
Lūk, tavu dēlu liktens baigs,
Ak dižā valsts, ak lepnā Roma!
Teic, mīlas, dievu dziedon maigs,
Kas slava — kādas tavas domas?
Vai kapa duna, glaimīgs tēls,
Pār audzēm skaņa lidojoša,
Vai stāsts, ko teltī dūmojošā
Teic čigāns, straujais dabas dēls?
Jau divi gadi prom. Aizvienam
Vēl čigānus redz klejojot;
Tāpat vēl pagalmā ikvienā
Tie draudzību un tversmi rod.
Nost metis izglītības važas,
Aļeko brīvs un līdzīgs tiem;
Ne žēlas tam, ne kādas bažas,
Viņš klīst pa ceļiem plašajiem.
Tas pats viņš; saime vēl tā pati;
Tam aizmirsušies senie gadi,
Jo pieradis ir klaiņot tas.
Tam naktīs tīk nu teltī dusēt
Un tīksmā slinkošanā klusēt,
Tīk skopā, skandā valoda.
Bet lācis, bēgulis no migas,
Ir viņa viesis pinkainais,
Pa ciematiem pie stepju stigas,
Pa moldāviešu sētām laists,
Tas smagi dej un rūc tik grīni,
Un apnicīgās važas grauž,
Bet ļaudis mazliet bailes jauš.
Sit vecais laiski tamburlnu,
Pret nūju atspiedies ir tas,
Aļeko dzied, un lācis dejo;
Gar laipno ļaužu pūli ejot,
Zemfira savāc artavas.
Kad nakts jau klāt, šie treji klusu
Steidz prosas graudus uzvārīt;
Ir miers … iet vecais vīrs uz dusu .
Pār telti nakts ūn tumsa slīd.
Tēvs saulē zviln, silst asins gausā,
Pret pavasari dienas iet;
Pie šūpļa meita kaisli dzied.
Aļeko nobālēdams klausās.
Zemfira
Vecais vīrs, bargais vīrs,
Mani kauj, gunī liec:
Baiļu nav, nieks tik vien
Duncis ass, liesmu bieds.
Tevi ienīstu es,
Tevi nicinu es;
Citu mīlu jau sen,
Mīla nāvi kaut nes.
Aļeko
Jel rimsti. Riebj man klaigas skaļas,
Man netīk dziesmas vaļīgās.
Zemfira
Tev netīk? tā nav mana daļa:
Par prieku sev es dziedu tās.
Mani kauj, guni liec;
Neteiks sirds it neko;
Vecais vīrs, bargais vīrs,
Kas ir viņš — neteiks to.
Svaigs kā ziedonis viņš,
Kvēls kā vasaras laiks;
Cik viņš drosmīgs un jauns!
Mani mīlot, cik maigs!
Kā es mīļoju to,
Tikai pusnakts vien redz!
Un mēs smejamies tad —
Ka tu sirmgalvis vecs!
Aļeko
Zemfira, rimsti! man jau gana . ..
Zemfira
Vai saprati tu dziesmu šo?
Aļeko
Zemfira! …
Zemfira
Tev šī dziesma mana,
Ja gribi, dusmojies par to.
(Aiziet un dzied: Vecais vīts utt.)
Vecais čigāns
Jā, jā, šī dziesma vēl man miņā:
Tā mūsu laikos uzradās-,
Sen tautu pajautrina viņa
Ij malās tuvās, tālajās.
Man Mariula, vietu vietām
Pa Kagulstepēm klejojot,
Читать дальше