ALEKSANDRS PUŠKINS - ČIGĀNI

Viņš klīda bāls un gurdā gaitā,

Viņš sacīja, ka bargais dievs

To sodījis par noziegumu …

Viņš gaidīja reiz izpirkumu …

Gar upi skumjās klejodams,

Viņš, nelaimīgais, izdēdēja,

Vien dzimtene bij prātā tam,

Un rūgtas asaras viņš lēja;

Bet nāves stundā novēlēja,

Lai viņa pīšļus skumīgos

Nes turp uz dienvidpusi dzimto,

Jo neba svešā zeme dos

Tam nāvē mieru klusi rimto!

Aļeko

Lūk, tavu dēlu liktens baigs,

Ak dižā valsts, ak lepnā Roma!

Teic, mīlas, dievu dziedon maigs,

Kas slava — kādas tavas domas?

Vai kapa duna, glaimīgs tēls,

Pār audzēm skaņa lidojoša,

Vai stāsts, ko teltī dūmojošā

Teic čigāns, straujais dabas dēls?

Jau divi gadi prom. Aizvienam

Vēl čigānus redz klejojot;

Tāpat vēl pagalmā ikvienā

Tie draudzību un tversmi rod.

Nost metis izglītības važas,

Aļeko brīvs un līdzīgs tiem;

Ne žēlas tam, ne kādas bažas,

Viņš klīst pa ceļiem plašajiem.

Tas pats viņš; saime vēl tā pati;

Tam aizmirsušies senie gadi,

Jo pieradis ir klaiņot tas.

Tam naktīs tīk nu teltī dusēt

Un tīksmā slinkošanā klusēt,

Tīk skopā, skandā valoda.

Bet lācis, bēgulis no migas,

Ir viņa viesis pinkainais,

Pa ciematiem pie stepju stigas,

Pa moldāviešu sētām laists,

Tas smagi dej un rūc tik grīni,

Un apnicīgās važas grauž,

Bet ļaudis mazliet bailes jauš.

Sit vecais laiski tamburlnu,

Pret nūju atspiedies ir tas,

Aļeko dzied, un lācis dejo;

Gar laipno ļaužu pūli ejot,

Zemfira savāc artavas.

Kad nakts jau klāt, šie treji klusu

Steidz prosas graudus uzvārīt;

Ir miers … iet vecais vīrs uz dusu .

Pār telti nakts ūn tumsa slīd.

Tēvs saulē zviln, silst asins gausā,

Pret pavasari dienas iet;

Pie šūpļa meita kaisli dzied.

Aļeko nobālēdams klausās.

Zemfira

Vecais vīrs, bargais vīrs,

Mani kauj, gunī liec:

Baiļu nav, nieks tik vien

Duncis ass, liesmu bieds.

Tevi ienīstu es,

Tevi nicinu es;

Citu mīlu jau sen,

Mīla nāvi kaut nes.

Aļeko

Jel rimsti. Riebj man klaigas skaļas,

Man netīk dziesmas vaļīgās.

Zemfira

Tev netīk? tā nav mana daļa:

Par prieku sev es dziedu tās.

Mani kauj, guni liec;

Neteiks sirds it neko;

Vecais vīrs, bargais vīrs,

Kas ir viņš — neteiks to.

Svaigs kā ziedonis viņš,

Kvēls kā vasaras laiks;

Cik viņš drosmīgs un jauns!

Mani mīlot, cik maigs!

Kā es mīļoju to,

Tikai pusnakts vien redz!

Un mēs smejamies tad —

Ka tu sirmgalvis vecs!

Aļeko

Zemfira, rimsti! man jau gana . ..

Zemfira

Vai saprati tu dziesmu šo?

Aļeko

Zemfira! …

Zemfira

Tev šī dziesma mana,

Ja gribi, dusmojies par to.

(Aiziet un dzied: Vecais vīts utt.)

Vecais čigāns

Jā, jā, šī dziesma vēl man miņā:

Tā mūsu laikos uzradās-,

Sen tautu pajautrina viņa

Ij malās tuvās, tālajās.

Man Mariula, vietu vietām

Pa Kagulstepēm klejojot,

To mēdza ziemas naktīs dziedāt,

Pie uguns meitu auklējot.

Aizvien jo dziļāk manā prātā

Sensenie gadi tumsā grimst;

Bet atmiņā man dziesma šāda

Vēl skan un skan, un nenorimst.

Viss kluss; ir nakts. List mēness gaisma

Pār debess zilgmi dienvidos,

Zemfira sauc — un vecais most.

«Ak tētiņ, mani nomāc baisma:

Aļeko murgos smagajos

Gan raud, gan nebeidz tost.»

Vecais čigāns

To neaizskar, te klusu gaidi.

Ir krievu teiksma par šo kaiti:

Kad pusnakts tumsā viss ir tīts,

Nāk mājas gars — un krūtis spaidīt

Sāk guļošam; kad klāt ir rīts,

Viņš dodas projām, gaismas dzīts.

Zemfira

Ak tētiņ mans! viņš čukst: Zemfira!

Vecais čigāns

Pat miegā tevi meklē tas:

Visdārgākā tu esi vīram.

Zemfira

Man viņa jūtas pretīgas,

Viss apnicis; sirds brīves tīko,

Un es … bet klau! vai dzirdi tu?

Viņš citu vārdu sauca tikko.

Vecais čigāns

Bet kadu?

Zemfira

Dzirdi vaidienu

Un zobu ņirkstu? … Kāda drausma! .

Es modināšu to .. .

Vecais čigāns

Līdz ausmai

Nakts garu labāk neaiztiec,

Pats projām ies . ..

Zemfira

Viņš sakustējās,

Sauc mani, modies … augšā slējās —

Turp došos. Sveiks! tu atkal miedz.

A 1 e k o

Kur kavējies?

Zemfira

Pie tēva biju.

Tev miegā uzplijās kāds gars —

Un tavu dvēsli nomocīja,

Tu šķiti šaušalīgs un bargs

Un zobus griezi ņirkstā skarbā,

Un mani sauci.

Aļeko

Sapņos tu

Man rēgojies. Bet musu starpā . ..

Es drausmus rēgus redzēju!

Zemfira

Jel netici šiem murgojumiem!

Aļeko

Ak, es jau neticu nekam:

Ne sapņiem, liegiem solījumiem,

Ne tavas dvēsles maigumam.

Vecais čigāns

Ak jaunais neprāti, teic nu,

Par ko gan nopūties ik bridi?

Te brīvi ļaudis, svaigi rīti,

Te sievu daili redzi tu.

Sis skumjas projām gani.

Aļeko

Ak tēvs, Zemfira nemīl mani.

Vecais čigāns

Beidz skumt, mans draugs, vēl bērns ir tā,

Bet bēdām ļauties — neprātīgi:

Tu mīli sūri, paļāvīgi,

Bet sievu sirds — kā rotaļā.

Jel paraugies: zem debess juma

Tur savvaļībā mēness skrej,

Un, garām traukdams, spīgojumu

Pār visu dabu vienlīdz lej.

Lūk, vienā mākonī tas veras,

Tam greznum greznu spozmi dod,

Bet drīz pie otra tas jau tveras —

Tik mirkli, — ceļu tālāk rod.

Kurš sacīs mēnesim: vai dzirdi,

Pie debess šajā vietā stāj!

Kurš teiks gan jaunas meičas sirdij:

Ja viņu mīli — neatstāj!

Beidz skumt.

Aļeko

Bij viņas mīla kvēla!

Man maigi piekļāvusies klāt,

Pa stepju klusumu labprāt

Tā klīda pusnakts stundā vēlā!

Bij viņai bērna llksmums kairs

Un mīļi, čalojoši stāsti,

Maigs skūpsts vai skurbinoši glāsti,

Un gaisa manu skumju dairs,

To mirklī viņa prata kliedēt! .. .

Bet nu? Zemfira nemīl vairs!

Zemfiras saltums mani biedē! …

Vecais čigāns

Jel klausies, gribu tev šobrīd

Par savu dzīvi pastāstīt.

Kad Donavai vēl nedraudēja

Te krievs no tālās Maskavas

(Lūk, to, kas senis sasāpējis,

Aļeko, sirds man atceras) —

No sultāna mēs tolaik cietām;

Kur Akermanas torņi stīdz,

Pašā bij valdnieks šajās vietās —

Es biju jauns; un mana sirds

Tai laikā mulsa vēl bez prāta

Un manām cirtām melnajām

Vēl sirmums nebij skāries klātu;

Starp skaistulītēm jaunajām

Bij viena … ilgi vēros viņā

Ka saules dzidra gaišumā,

Līdz mana kļuva daiļaviņa.

Ai, jaunība! man žigli tā

Kā zvaigzne krītot pamirdzēja!

Bet mīlas laiks — vēl žiglāk skrēj

Bij pagājis viens vienīgs gads —

Vairs Mariula nemīlēja.

Uz Kagulu kur veras skats,

Reiz svešu saimi ieraudzījām:

Šiem čigāniem netāl no mums

Pie kalna sliets bij telšu jums,

Tur divi naktis kopā bijām.

Bet trešajā — bij projām šie

Un Mariula līdzi tiem,

Man atstādama meitenīti.

Es gulēju; kad rīts bij svīdis,

Es pamodos: draugs zudis jau!

To saucu, saucu — pēdu nav.

Zemfira raudot izsamisa —•