ALEKSANDRS PUŠKINS - GABRIELIĀDA

1821

Patiešām, sen jau ilgojas man prāts

Glābt dvēseli tev, ebrejiete jaunā.

Pie manis, brīnumjauko eņģei, nāc

Un tagad saņem svētību bez ļauna.

Glābt pasaulīgo skaistumu man tīk!

Un, mīļa smaida vadītai, ar prieku

Teikt dievbijīgai lirai neapnīk

Par Kristu un par debess valdinieku.

Var būt, ka tā es meiču valdzināt

Ar lēnprātīgiem dieva psalmiem varu

Un viņas sirds tad pieņem svēto garu,

Kas dvēselē un domās mīt labprāt.

Gads sešpadsmitais, nevainība stingra,

Melns acu loks, un audumu virs sirds

Ceļ draisko apaļumu elpa vingra,

Un kur tad kājas! Un kā zobi mirdz!

Kādēļ tu, ebrejiete, smaidā valdies,

Kādēļ tev sejai sārtums pāri steidz?

Nē, dārgā, par šiem vārdiem gan tu maldies:

Tie nav par tevi, — Mariju tie teic.

Pavisam tālu no Jeruzalemes,

No izpriecām un meitu medniekiem

(Velns postam vien mūs apgādā ar tiem!)

Reiz dzīvoja šī skaistule uz zemes,

Bez iekārībām dienas aizvadot.

Bij viņai vīrs, ko visi cienīt prot, —

Sirms vecis, pavājš galdnieks gan, bet toties

Viņš centīgi uz darbu mēdza doties:

Vai nakts, vai diena, darīšanu rauts,

Gan līmeņrādi, cirvi, zāģi ņēmis,

Vīrs strādāja un neredzēja daudz

No krāšņuma, kas viņam vienam ļauts.

Un tāpēc zieds, kam liktenis bija lēmis

Pavisam citā godā lielam augt,

Uz kautrā stiebra neiespēja plaukt.

No rītiem vīrs vairs nevīžoja lieti

Ar veco lejkannu kopt dārzu šo.

Kā tēvs viņš bij ar jauno ebrejieti:

Est pagādāja — citu it neko.

Bet, brālīši, no debesīm tai laikā

Visaugstā dieva skatiens maigs kā glāsts

Pie savas zemes meitas kājām slaikām

Un jaunavīgā klēpja kavējās.

Un nolēma dievs mīlestībā savā

Šo izredzēto dārzu aplaimot,

To, kas ir pamests, pacelt debess slavā:

Vislielāko no visām balvām dot.

Jau laukus apņem pusnakts stunda liegā,

Un Marija dus pirmā saldā miegā.

Dievs liek — un sapnis parādās tūlīt, —

Visaugstā debess viņai atdarit

Sāk pēkšņi savu bezgalību plašo:

Viss mirdzumā un spožā slavā dvašo,

Daudz tūkstoš eņģeļu tur pāri slīd,

Bez skaita zēravi pa gaisu braukā,

Un ķerubi skar arfu stīgas jaukās,

Bet erceņģeļi klusi sēž šobrīd,

Ar ziliem spārniem aizklājuši vaigu.

Un, izrotāts ar mākoņsegu maigu,

Stāv valdinieka tronis mūžīgais.

Lūk — tur jau nāk viņš, acis zib un kaist.

Krīt visi ceļos … Arfu skaņas gaist,

Liec galvu Marija un tikko elpo,

Kā lapa trīc un balsi dzird caur telpu:

«Visskaistākā no zemes meitām tu,

Kas vienīgā var izglābt Izraēli.

Es tevi saucu, juzdams mīlas kvēli,

Sev blakus tevi slavā pacelšu.

Ej gatavojies, šaubas projām gaini,

Pie tevis drīz nāks nākdams līgavainis.»

Tad atkal mākoņvālos tronis gaist,

Ir kājās piecēlies pulks spārnotais,

Plūst brīnumsaldi debess arfu skaņas,

Ar lūpām vaļā pavērtām bez maņas

Ir Marijai šai brīdī jāpaliek.

Bet kādēļ satrauc, kādēļ drebēt liek

Tie skatieni, kas nelaiž ne no vietas?

Un kādēļ galminieks kāds jauns un glīts

Ar acīm seko visur viņai līdz?

Mirdz spalvas cepurei, mirdz rotaslietas,

Viz spārni, cirtu zelts ap galvu vīts.

Gan staltais stāvs, gan dziļdomīgie skati —

Viss klusētājai Marijai sāk patikt.

Viņš ievērots! Viņš tīkams vēl un vēl!

Nu līksmo, erceņģeļi Gabriēl!

Viss atkal zūd. — Kaut bērniem žēlums rodas,

No audekla tās ēnas projām dodas,

Ko burvju lampa dāvājusi mums.

No rīta skaistulei bij satraukums,

Lai gan bez atmiņtīksmes viņa modās,

Bet rādījās arvien vēl Gabriēls,

Sis dīvainais un jaukais sapņu tēls.

Pats debess valdnieks šķita savaldzināms,

Viņš skaisti runāja, ka viesos nāks.

Pret dievu Marijai bij cieņa, zināms,

Bet Gabriēls bij tomēr tīkamāks.

Tā dažkārt izlemj ģenerāļa sieva,

Ka labāks tomēr slaikais adjutants.

Ko darīt mums? Tā nolikts ir no dieva,

Tam piekritīs gan nevīža, gan frants.

Par mīlas dīvainībām runāt var.

(Nav citām runām saskatāma jēga.)

Tais dienās, kad no acu skata bēgam,

Kas mūsu asinis ar liesmu skar,

Tais dienās, kad mūs karstu ilgu rokas

Ar savām nesasniegtām vēlmēm skauj,

Kad seko un vairs miera neatļauj

Viens mīļots tēls, viens prieks un vienas mokas,

Mēs ļaužu pulkā (vai tā nenotiek?)

Sev gados jaunu draugu atrast raugām

Un vārdus tos, kas nopūsties mums liek,

Tad savā veidā pārceļam šim draugam.

Bet noreibuma bridis spārnotais

Kad aizlidodams pamāj vēl mums sveikas,

Kad baudu gultā liekamies bez steigas

Ar to, kas kādreiz kautrīgs bij un skaists,

Kad aizmirstam mēs moku brīžus svētos

Un it nekā vairs dzīve nespēj dot, —

Tad, lai vēl mīlas mirkļus atcerētos,

Par tiem ar draugiem mēdzam pamēļot.

Tu arī, kungs! jo mīla mirklī šādā

Mums visiem nemieru sāk sirdi sēt.

Ne patika vairs radītājam strādāt,

Ne debesīs par krietnām lūgsnām gādāt,

Viņš mīlas psalmus sāka sacerēt:

«Es mīlu! Man bez Marijas ir grūti,

Pat svētlaimība garlaicīga šķiet.. .

Kur spārni? Es pie viņas gribu skriet

Un piespiest skaistuli pie savām krūtīm!»

Tas viss … viņš citus vārdus neizšķils,

Jo dievam tuvs bij austrumnieku stils,

Viņš uzticamo Gabriēlu sauca

Un prozā pauda savus nolūkus,

Bet mums šai sarunā nav jāiejaucas:

Pat baznīca un evaņģēlists klus.

Vien armēņi mums teikā senatnējā

Par augsto debess valdinieku teic,

Ka erceņģelim piešķirts sūtņa veids,

Lai viņš ar savām gaišām prāta spējām

Pie Marijas pa vakarkrēslu steidz.

Cits uzdevums gan priecētu pārlieku:

Cikreiz jau nav par dieva sūtni būts,

Nest vēstules un visvisādus niekus

Kremt godam, tomēr pienākums nav grūts.

Un, apspiezdams tās ilgas, ko slēpj krūts,

Viņš dieva gribu pildīja, cik spēja …

Pie mums tāds izskatās pēc savedēja.

Bet neguļ sātans, senais naidnieks! Skrej

Un blandās apkārt, kamēr sastingst spēji:

Dievs esot ebrejieti izredzējis

Un uzdevis šai jaunai skaistulei

Glābt ļaudis, lai tie nekrīt elles mokās.

Un nešķīstais nu lielās dusmās lokās,

Viņš rīkojas. Bet debess godībā

Dievs, aizrāvies no saldas bezdarbības,

Mūs aizmirsis, vairs nekārto nekā,

Un notiek tagad viss bez viņa gribas.

Ko Marija? Kur tagad viņa mīt?

Šī vientule, kam Jāzeps ir par vīru,

Grib skumjos vaļas brīžus aizvadīt,

Pa dārzu klīst ar nevainību tīru,

No jauna gaida sapni burvīgo,

Vēl kavējas pie brīnišķīgā tēla,

Ar erceņģeļi atkal tikties vēlas

Un palmu ēnā sadomā nez ko.

Šī skaistule nekā vairs nevēro:

Ne viņa maigās ziedu smaržas mana,

Ne tīkama tai strauta čalošana.

Te pēkšņi — čūska klāt, — viss mirdz ap to

Un ādu piemīlīgi skaistu dara,

Uz leju ēnā liekdamās no zara,

Tā teic: «Ak radījum visjaukākais!

Jel nebēdz! Sirds man tava gūsta tīko …»

Kas tas? Kāpēc aiz brīnumiem šalc gaiss?

Kas runāja ar meiču vientiesīgo?