1821
Patiešām, sen jau ilgojas man prāts
Glābt dvēseli tev, ebrejiete jaunā.
Pie manis, brīnumjauko eņģei, nāc
Un tagad saņem svētību bez ļauna.
Glābt pasaulīgo skaistumu man tīk!
Un, mīļa smaida vadītai, ar prieku
Teikt dievbijīgai lirai neapnīk
Par Kristu un par debess valdinieku.
Var būt, ka tā es meiču valdzināt
Ar lēnprātīgiem dieva psalmiem varu
Un viņas sirds tad pieņem svēto garu,
Kas dvēselē un domās mīt labprāt.
Gads sešpadsmitais, nevainība stingra,
Melns acu loks, un audumu virs sirds
Ceļ draisko apaļumu elpa vingra,
Un kur tad kājas! Un kā zobi mirdz!
Kādēļ tu, ebrejiete, smaidā valdies,
Kādēļ tev sejai sārtums pāri steidz?
Nē, dārgā, par šiem vārdiem gan tu maldies:
Tie nav par tevi, — Mariju tie teic.
Pavisam tālu no Jeruzalemes,
No izpriecām un meitu medniekiem
(Velns postam vien mūs apgādā ar tiem!)
Reiz dzīvoja šī skaistule uz zemes,
Bez iekārībām dienas aizvadot.
Bij viņai vīrs, ko visi cienīt prot, —
Sirms vecis, pavājš galdnieks gan, bet toties
Viņš centīgi uz darbu mēdza doties:
Vai nakts, vai diena, darīšanu rauts,
Gan līmeņrādi, cirvi, zāģi ņēmis,
Vīrs strādāja un neredzēja daudz
No krāšņuma, kas viņam vienam ļauts.
Un tāpēc zieds, kam liktenis bija lēmis
Pavisam citā godā lielam augt,
Uz kautrā stiebra neiespēja plaukt.
No rītiem vīrs vairs nevīžoja lieti
Ar veco lejkannu kopt dārzu šo.
Kā tēvs viņš bij ar jauno ebrejieti:
Est pagādāja — citu it neko.
Bet, brālīši, no debesīm tai laikā
Visaugstā dieva skatiens maigs kā glāsts
Pie savas zemes meitas kājām slaikām
Un jaunavīgā klēpja kavējās.
Un nolēma dievs mīlestībā savā
Šo izredzēto dārzu aplaimot,
To, kas ir pamests, pacelt debess slavā:
Vislielāko no visām balvām dot.
Jau laukus apņem pusnakts stunda liegā,
Un Marija dus pirmā saldā miegā.
Dievs liek — un sapnis parādās tūlīt, —
Visaugstā debess viņai atdarit
Sāk pēkšņi savu bezgalību plašo:
Viss mirdzumā un spožā slavā dvašo,
Daudz tūkstoš eņģeļu tur pāri slīd,
Bez skaita zēravi pa gaisu braukā,
Un ķerubi skar arfu stīgas jaukās,
Bet erceņģeļi klusi sēž šobrīd,
Ar ziliem spārniem aizklājuši vaigu.
Un, izrotāts ar mākoņsegu maigu,
Stāv valdinieka tronis mūžīgais.
Lūk — tur jau nāk viņš, acis zib un kaist.
Krīt visi ceļos … Arfu skaņas gaist,
Liec galvu Marija un tikko elpo,
Kā lapa trīc un balsi dzird caur telpu:
«Visskaistākā no zemes meitām tu,
Kas vienīgā var izglābt Izraēli.
Es tevi saucu, juzdams mīlas kvēli,
Sev blakus tevi slavā pacelšu.
Ej gatavojies, šaubas projām gaini,
Pie tevis drīz nāks nākdams līgavainis.»
Tad atkal mākoņvālos tronis gaist,
Ir kājās piecēlies pulks spārnotais,
Plūst brīnumsaldi debess arfu skaņas,
Ar lūpām vaļā pavērtām bez maņas
Ir Marijai šai brīdī jāpaliek.
Bet kādēļ satrauc, kādēļ drebēt liek
Tie skatieni, kas nelaiž ne no vietas?
Un kādēļ galminieks kāds jauns un glīts
Ar acīm seko visur viņai līdz?
Mirdz spalvas cepurei, mirdz rotaslietas,
Viz spārni, cirtu zelts ap galvu vīts.
Gan staltais stāvs, gan dziļdomīgie skati —
Viss klusētājai Marijai sāk patikt.
Viņš ievērots! Viņš tīkams vēl un vēl!
Nu līksmo, erceņģeļi Gabriēl!
Viss atkal zūd. — Kaut bērniem žēlums rodas,
No audekla tās ēnas projām dodas,
Ko burvju lampa dāvājusi mums.
No rīta skaistulei bij satraukums,
Lai gan bez atmiņtīksmes viņa modās,
Bet rādījās arvien vēl Gabriēls,
Sis dīvainais un jaukais sapņu tēls.
Pats debess valdnieks šķita savaldzināms,
Viņš skaisti runāja, ka viesos nāks.
Pret dievu Marijai bij cieņa, zināms,
Bet Gabriēls bij tomēr tīkamāks.
Tā dažkārt izlemj ģenerāļa sieva,
Ka labāks tomēr slaikais adjutants.
Ko darīt mums? Tā nolikts ir no dieva,
Tam piekritīs gan nevīža, gan frants.
Par mīlas dīvainībām runāt var.
(Nav citām runām saskatāma jēga.)
Tais dienās, kad no acu skata bēgam,
Kas mūsu asinis ar liesmu skar,
Tais dienās, kad mūs karstu ilgu rokas
Ar savām nesasniegtām vēlmēm skauj,
Kad seko un vairs miera neatļauj
Viens mīļots tēls, viens prieks un vienas mokas,
Mēs ļaužu pulkā (vai tā nenotiek?)
Sev gados jaunu draugu atrast raugām
Un vārdus tos, kas nopūsties mums liek,
Tad savā veidā pārceļam šim draugam.
Bet noreibuma bridis spārnotais
Kad aizlidodams pamāj vēl mums sveikas,
Kad baudu gultā liekamies bez steigas
Ar to, kas kādreiz kautrīgs bij un skaists,
Kad aizmirstam mēs moku brīžus svētos
Un it nekā vairs dzīve nespēj dot, —
Tad, lai vēl mīlas mirkļus atcerētos,
Par tiem ar draugiem mēdzam pamēļot.
Tu arī, kungs! jo mīla mirklī šādā
Mums visiem nemieru sāk sirdi sēt.
Ne patika vairs radītājam strādāt,
Ne debesīs par krietnām lūgsnām gādāt,
Viņš mīlas psalmus sāka sacerēt:
Читать дальше