ALEKSANDRS PUŠKINS - GABRIELIĀDA

Kas, teiciet, kas? Nu, protams, nelabais!

Šis sveiciens, košā krāsa, čūskas glītums

Un uguns kvēle, kas deg acīs tai,

Uz reizi iepatīkas Marijai.

Lai garlaicības brīžus projām dzītu,

Vairs nepiesargās viņa it nemaz,

Bet sāk visbīstamākās sarunas:

«Kas esi tu? Nav tavā balsī nievu,

Bet, ciešāk ieskatoties, redzu es —

Tu esi tā, kas kādreiz mūsu Ievu

Pie augļu koka sacēla pret dievu

Un sagādāja tūkstoš nelaimes.

Tu postā grūdi lētticīgo sievu

Un visu Adamcilti, visas mūs.

Mēs zemu grimām zem šī grēku lāsta.

Tev kauna nav?» —

«Jums popi niekus stāsta,

Es gribēju, lai Ieva glābta kļūst!» —

«No kā?» —

«No dieva.» —

«Tiešām tev nav kauna!»

«Viņš iemīlējies bij …» —■

«Klau, piesargies!» —

«Viņš kvēloja…» —

«Ciet klusu!» —

«Mīlā jaunā

Bij Ieva jau pie bezdibeņa ļauna.» —

«Tu melo!» —

«Dieva vārds!» —

«Lai paliek dievs!» —

«Klau!»

Taču Marija jau iedomājas:

Vai šajā dārzā vientuļā paties

Man čūskas tenkās ieklausīties klājas,

Un ja pats nelabais te iejaucies?

Bet debess valdnieks mani mīl un sargā

Un savai kalponei viņš balsī bargā

Par pļāpāšanas grēku neuzkliegs;

Viņš kaunā neliks mani it nekādā,

Un arī čūska gluži rāma rādās.

Nu kāds te grēks? kāds ļaunums? tīrais nieks!

Un viņa, kautri pieliekusi vaigu,

Pat Gabriēlu aizmirsa uz laiku,

Bet nešķīstais jau kuplo asti ceļ

Un savu velnišķīgo kaklu loka,

Tad, veikli lejā nolaidies no koka,

Ar ziņkārību Mariju viņš sveļ

Un sāk:

«Man patiesība gluži cita,

Ar Mozus stāstu nesaskan mans stāsts.

Viņš ebrejus ar pārgudrību sita,

Viņš meloja, un viņā klausījās.

Ar savu stilu un ar melu prieku

Par lielu kungu Mozus prata kļūt;

Es nesaucos par galma vēsturnieku,

Un pravietis es nekāroju būt!

Tu dzimusi, lai citas skaistules

Sāk apskaust tavu melno acu kvēlu,

Lai vari Ādama un Ievas dēlus

Tu, kautrā Marija, no prāta vest.

Pār vieglprātīgo vīru sirdīm valdi,

Ar smaidu proti svētlaimību sēt,

Vien pasaki trīs četrus vārdus saldi,

Un daudzi mokās — mīlēt, nemīlēt…

Tā nolikts tev, un arī jaunā Ieva

Bij savā dārzā meitēns mīļš un jauks,

Bet kā lai zieds bez mīlestības plaukst?

Un tā ik dienas blakām — vīrs un sieva —

Pa Ēdeni gar upi gāja tie,

Šie ļaudis nevainīgie, mierīgie.

Bij visas dienas skumīgas un liekas,

Bij viņu pašu jaunība bez prieka,

Sirds mīlā neiespēja uzliesmot.

Tie roku rokā ēda, dzēra, gāja,

Ne dienvidū, ne naktī nezināja

Tās rotaļas, kas ļaudīm laimi dod.

Ko teiksi tu? šis tirāns greizsirdīgais,

Šis debess valdnieks netaisnais un īgais,

Kopš Ievu saskatīja viņa skats,

Bij iekārojis cita sievu pats.

Nu paskat, kāda laime sagaidīta!

Tu nīksti debesīs kā ieslodzīta,

Pie dieva kājām ceļos vari krist

Un priecāties, kāds viņš ir skaistulis;

Uz citiem pamest nedrīksti tu acis,

Pat neklausies, ko erceņģelis sacīs,

Tāds liktenis: tu nedrīksti neko,

Ja ņēmis tevi dievs par mīļāko.

Un kas pēc tam? Par ciešanām un mokām

Dzied diakoni, sastājušies lokā,

Deg sveces, un ar lūgsnām pildās nams,

Kūp vīraks, kaktā svētbilde, kā klājas,

Ko ir kāds meistars gudri darinājis.

Cik priecīgi! Kāds liktens apskaužams!

Man kļuva žēl, ka nonīkst jaunā Ieva,

Es lēmu, spītēdama valdniekam,

Lai most no snaudas jaunais vīrs un sieva.

Tu zini jau, kas notika pēc tam.

Bij divi skaisti āboli uz zara

(Šai simbolā ir slēpta mīlas vara),

Tie modināja sapņus neskaidrus,

Tie neizjustas alkas atraisīja

Un maigumu, sirds trīsas lika just;

Tad Ieva savu daili saskatīja

Un jaunā vīra kailos locekļus!

Es viņus redzēju no sava koka,

Es redzēju, kā mīlestība most,

Un, biezoknis kad slēpa abus tos,

Drīz skatieni tur sastapās un rokas . ..

Starp jaunās sievas kājām straujš un kluss

Bij sācis Ādams meklēt paslepus

Sev svētlaimību līdz šim neatļautu.

Un, savā kvēlē nespēdams vairs rimt,

Viņš beidzot arī atrada to strautu,

Kur, degot kaislībā, var grimt un grimt.. .

Un, nebīdamās vairs nemaz no dieva,

Ar vaļā atrisušiem matiem Ieva

Ar lūpām kaistošām kā vēl nekad

Uz vīra karstiem skūpstiem atbildēja

Un mīlas asaras bez mitas lēja,

Zem palmas atdusot, — un zeme tad

It visus ziedus viņiem atvēlēja.

Ak svētlaimība! Ievas mūža draugs

Ar glāstiem sievu augas dienas klāja,

Pat naktis bieži gulēt neaizgāja.

Cik toreiz viņu va]as laiks bij jauks!

Tu zini: laimi pārtraukdams it drīzi,

Dievs nolaupīja viņiem paradīzi,

No piemīlīgās zemes padzenot,

Kur bezdarbībā ilgi viņi mita,

Kur nevainīgi viņu dienas rita

Tai laiskumā, ko miers un klusums dod.

Es mācīju gan noslēpumus saldos,

Kas jaunībā ikvienu baudīt sauc,

Gan prieku, laimes asaras un maldus,

Gan karstus skūpstus, maigu vārdu daudz.

Es nodevēja? Tagad atskārst raugi,

Vai manis dēļ bij Ādams nelaimīgs?

Nē, laikam ne! Un droši sacīt drīkst,

Ka mēs ar Ievu mūžam būsim draugi.»

Velns apklusa, bij galā viņa stāsts,

Bez elpas Marija to klausījās

Un domāja: «Te patiesību rodu;

Par zeltu nevar svētlaimību gūt,

Bet katram pašam mīla jāizjūt. ..

Jā, mīlēt! Kā tad īsti tas mēdz notikt? . ..»

Stāsts paticis bij jaunai sievai ļoti,

Un viņa atcerējās vēl labprāt

Gan notikumus, kuri strauji mainās,

Gan spožo stilu, ainas brīnumainās

(Mums visiem jaunumus tik izzināt),

Un tajā brīdi viņa alka klusi

Pēc noslēpuma, kuru tumsa sedz.

Bet čūska pazuda kā nebijusi,

Lai Marija nu citu skatu redz:

Pie viņas kājām, liegā laimē tvīcis,

Jauns skaistulis ir pazemīgi slīcis,

Un mīla viņam acīs liesmu dedz.

Viņš kaut ko stāstīt sāk ar balsi modru,

Ar vienu roku ziedu sniedz, ar otru

Jau tērpa malu nekautrīgi ceļ,

Uz priekšu zogas, glāstā aizskart tiecas,

Un veiklie pirksti rotaļīgi sniecas

Pēc noslēpuma … Marijai šīs priecas

Šķiet neparastas, ziņkārību sveļ.

Bet pa to laiku nekaunīgais šķelmis

Vairs nekautrējas spēlēties nemaz.

Viss kvēlo, Marija jūt tādu svelmi,

Ka viņas jaunās krūtis viļņojas.

Klus Marija, bet pavēl kāda vara,

Ka acis mirdzošās ir jāaizdara.

Pie velna krūtīm meičas galva slīd.

«Ak!» viņa nopūšas un zālē krīt…

Mans dārgais draugs, tā biji tikai tu,

Kam savus pirmos sapņus izstāstīju.

Vai piedosi, ka prātā glabāju

Vēl dienas tās, kad mīļš mazliet tev biju?

Vai piedosi, ka atmiņā man most

Tas laiks, kad jūsu namā viesojos

Un, stingro māmuļu daudz nevērodams,

Gan nemieru, gan satraukumu dodams,

Tev mīlēt pamācīju draiskojot?

Un rātnai rokai reizēm drosme radās

Tiem skumjiem brīžiem, kad ir jāatvadās,

Tām klusām stundām drusku prieka dot,

Kā dažkārt visiem jauniem ļaudīm gadās.

Nu zudis jau tavs meitenīgums jauks,

No bālām lūpām smaidi neatlido,