ALEKSANDRS PUŠKINS - GABRIELIĀDA

Tu neizplauki citu ziedu vidū …

Vai piedosi, mans labais, dārgais draugs?

Velns, grēka tēvs, ar blēdīšanos ļauno

Priekš Marijas tu esi vaininieks!

Tev izvirtībai nodoties bij prieks,

Tu paspēji, pie malas licis kaunu,

Ar dieva izredzēto jokus dzīt

Un nevainību viņai nolaupīt,

Nu priecājies par savu slavu jauno!

Steidz ķert, ko var: tavs bridis tuvu jau!

Dziest dienas gaisma, atblāzmas vairs nav,

Viss kluss. Pār meiču nogurušu, lēnu

Redz pēkšņi erceņģeļa spārnu ēnu —

Klāt mīlas sūtnis dievišķīgi skaists.

Kad paskatījās Gabriēls uz leju,

Bij aizklājusi skaistule sev seju,

Bet piecēlies pikts šķita nelabais,

Viņš uzrunāja debess galminieku:

«Tu, skaistuli, kur lien, kas tevi sauc?

Kāpēc no zilām tālēm lejā trauc,

Kāpēc tu citiem traucē klusos priekus

Un mīlas pāriem darbošanos jauc?»

Bet, greizsirdību sevī apslāpēdams,

Tad velnam sauca Gabriēls cik spēdams:

«Tu, debess naidnieks, grēku zaņķī rauts,

Tu, nelietis, kas elles ceļus gājis

Un Mariju visdaiļo samaitājis,

Vēl uzdrīkstēsies mani izjautāt!

Bēdz, nekauņa, pirms esmu ceļā stājies,

Jo citādi tūlīt tev gals būs klāt!» —

«Es nebaidos no galminiekiem sīkiem,

No debess kunga kalpiem pazemīgiem,

Man nepadarīs savedējs nekā!»

Velns uzsauca un, kaisdams ļaunumā,

Tad, pieri raukdams, dusmām vaļu ļāva,

Un erceņģelim viņš pa zobiem krāva,

Lai iekliegdamies Gabriēls tūlīt

Uz kreisā ceļgala pie zemes krīt.

Bet, kājās cēlies, sātanam par spīti,

Ar sitienu pavisam negaidītu

Viņš atbildēja. Taču vaļā laist

Velns negribēja ienaidnieku savu.

Un tā nu Gabriēls un nešķīstais

Tur cīnīdamies valstījās pa pļavu.

Pie viena krūtīm otra bārdu jūt,

Iet sen jau krustām šķērsām kājas, rokas.

Ar viltību un spēku viņi lokās,

Viens otru grib zem sevis padabūt.

Vai ne? Jūs, senie draugi, atceraties

Tās dienas, ko neviens vairs neaizsniegs.

No klasēm laukā izgājām, un, skaties,

Drīz vien mums karsti cīnīties bij prieks.

Tā cīnījās šie divi laukā klajā;

Kad piekust, kas vairs lamāsies un kliegs?

Un veiklo pretinieku nelabajam

Vēl nebij uzveikt laimējies līdz šim.

Un, beidzot izlēmis, ka nav ko prātot,

No galvas norāva tad eņģelim

Velns cepuri ar zeltu izrotāto.

Aiz matiem grāba, kuri tā kā zīds,

No mugurpuses tad ar roku plato

Pie zemes lieca. Marija, to skatot,

Par savu skaisto erceņģeļi trīc,

Pavisam bāla kļuvusi no vaiga.

Jau ļaunais veic, jau ellē prieka klaiga!

Te eņģelim nāk glābiņš neredzēts.

Viņš velnu saķer vietā vārīgajā

(Kas tiešām lieka cīņas vietā šajā)

Aiz locekļa, ar kuru grēkot mēdz.

Velns zemē krīt, pēc žēlastības brēc

Un tikko spēj vairs atrast elles taku.

Šo nikno cīņu redzot turpat blaku,

Pusdzīva šķita skaistule paties,

Bet varonīgs un nu jau atguvies

Kad Gabriēls it laipni viņu sveica,

Pa bāliem vaigiem mīlas sārtums steidza,

Un viņa juta: maigums sirdī slīd.

Cik jauka ebrejiete bij tobrīd! . . .

Bij sūtnis nosarcis, un tad, kā klājas,

Viņš dieva jūtas pavēstīja tā:

«Tev, šķīstā Marija, nav jābēdājas,

Tu esi sieva visuskaistākā!

Tavs cēlais auglis simtukārt būs svētīts,

Glābs pasauli un elli varēs bārt…

Bet teikšu es, ja vien kāds gribēs pētīt,

Ka viņa tēvs būs laimīgāks simtkārt!»

Un, ceļus locījis priekš daiļās vaiga,

Viņš vēl, starp citu, centās roku spiest

Un, manījis, cik skaistule ir maiga,

To noskūpstīja, klusi nopūlies,

Un, redzēdams, ka klusē viņa arī,

Viņš krūtis aizskart uzdrosa mazliet…

Vēl teica Marija: «Laid, ko tu dari!»

Bet skūpsts šai brīdī lūpas slēdza ciet,

Lai nopūtas un elsas nedzirdiet. ..

Ko sacīs dievs? Ko viņai tagad darīt?

Vai palīdzēsiet, laipnās skaistules?

Jūs mīlas mākslu protat, zinu es, —

Ar piemīlīgu viltību jūs varat

Gan līgavaiņu uzmanību krāpt,

Gan pievilt lietpratēju gudrās galvas:

Jūs spējat saldā grēka pēdas glābt,

Celt atkal priekšā nevainības balvas.

Steidz māte izlaidīgai meitai dot

Daudz padomu, kā atgūt godu jaunu,

Lai ciešanas un kautrību, un kaunu

Var izšķirošā naktī notēlot.

No rīta drusku sakārtojas sieva,

Ir bāla, tikko kust, vairs spēka nav,

Vīrs sajūsmā, čukst māte: «Paldies dievam!»

Bet senais draugs pie loga klauvē jau.

Ir Gabriēls ar vēstīm patīkamām

Jau debesīs it tuvu dieva namam,

Bet nepacietīgs, gaidot apnicis,

Dievs steidzas pretī ziņām sagaidāmām:

«Kas jauns?» — «Man šķiet, ka padarīts ir viss,

Es viņai…» — «Un ko viņa?» — «Neiebilda!»

Tad, manīdams, ka jūsma sirdi silda,

Dievs pieceļas, un, kad ir mājiens dots,

Iet visi prom. Tā Zevam valdīt klusi

Pār neskaitāmiem bērniem šķita gods.

Bet grieķiem ticība jau aprimusi:

Vairs Zeva nav! Mums gudrāk ierīkots!

Vēl atmiņā viss notikušais dzīvo,

Kad Marija uz savas lažas rimst,

Un tāpēc miegā viņa neiegrimst,

Jo alkas sirdī deg ar liesmu spīvo,

Un jaunās krūtis atkal kvēli jūt.

Šķiet, viņa skaisto Gabriēlu gaida,

Ar mieru debess sūtnim mīļa būt,

Ar kailo kāju segas projām svaida,

Ar acīm nolaistām pie sevis smaida

Un, nekaunoties kailuma nemaz,

Par savu daiļo miesu priecājas.

Un tā nu viņa, brīnišķa un gausa,

Ar grēku domās nonāk vienuviet,

Dzer aizgūtnēm no bezrūpības kausa.

Tu, ļaunais sātan, atkal vari smiet!

Bet lai! Zib pēkšņi spārnu spalvas gaišas,

Balts balodis pa logu iekšā laižas,

Ap Mariju viņš griežas, kā vien māk,

Ar maigu dūdošanu kaut ko vēsta,

Tad piepeši uz ceļgaliem tas sēstas

Un notupies kā drudzī drebēt sāk,

Knābj skaistulei, pats tirinās un trinas,

Ar knābi un ar kājām pērlies zina.

«Viņš, tas ir viņš!» — to Marija nu jūt,

Ka balodī pats debess valdnieks līksmo;

Un, sakļāvusi ceļgalus tik tīksmos, —

Spriež ebrejiete: jālūdzas varbūt.

Un viņa raud, bet balodis tik dūdo,

Tad, mīlas spēlē beidzot spēkiem zūdot,

Pirms ļimst un brīnumjauku sapni redz,

Ar spārngalu viņš mīlas ziedu sedz.

Viņš aizlidoja. Marija uz vietas

Stāv, domādama: «Nu tad joka lietas!

Viens, divi, trīs! — kā viņi to var spēt?

Un man var teikt, ka pārspēju es Ievu,

Ja vienā dienā spēju izturēt

Gan pašu velnu, eņģeli, gan dievu.»

Par savu atzina pāls augstais dievs

Pēc kāda laika ebrejietes dēlu,

Bet Gabriēls (redz, kas par laimi cēlu!)

Pie viņas nepārtrauca viesoties.

Tāpat kā daudzi, Jāzeps juta prieku;

Viņš sievai nebij pieskāries nenieku,

Bet dēls ir dēls, un, Kristu mīlēdams,

Dievs gādāja, ka svētīts viņa nams.

Ir sacīts: Āmen! Āmen! Kā es beigšu?

Pie malas vecos niķus licis steigšus,

Tev dziedāju, mans cēlais Gabriēl!

Un veltījis tev esmu vēl un vēl

It visu košo stīgu skanēšanu.

Glāb tagad mani! Klausi lūgsnu manu!

Es mīlā esmu bijis ķecerīgs,

Bez mēra jaunās dieves cildinājis,

Pa dēmona un grēku ceļiem gājis,