Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Marksisma klasiķi akcentēja, ka reliģijai, tā­pat kā citām apziņas formām, piemīt relatīva patstāvība. Tas nozīmē, ka zināmi misticiski uzskati neatmirst līdz ar apstākļiem, kas tos izraisījuši. Tie turpina atdzimt citu laikmetu garīgajā dzīvē. K- Markss rakstīja: «… Krom- vels un angļu tauta savai buržuāziskajai revo­lūcijai izmantoja no Vecās derības aizgūtu valodu, kaislības un ilūzijas.» 11 Valdošās šķiras nereti mobilizē arhaiskas idejas, sociālus mī­tus un ilūzijas jaunas mitoloģijas izstrādāša­nai. 12

Marksisma pamatlicēji daudz uzmanības vel­tīja «neprāta viļņiem». Darbos «Bruno Bauers un agrīnais kristiānisms», «Parādīšanās grā­mata» F. Engelss aplūkoja dažādas reliģijas vēstures problēmas, sākot ar pirmatnējās ko­pienas laikiem. Vērtīgi ir viņa pētījumi par kristietības izcelšanos un tās dažādajām at­tīstības pakāpēm. Viņš pierādīja, ka kristietība lilļa Konus vergturu impērijas un visas verg- Iiii u sabiedrības vispārējās krīzes ideoloģisks atspoguļojums.

Marksisma pamatlicēju redzeslokā nokļuva arī otrs «neprāta vilnis». Pētot viduslaiku feo­dālo Eiropu, ķeceru kustības, zemnieku karus Vācijā un pirmos Reformācijas posmus, viņi skāra arī svarīgus misticisma analīzes un kriti­kas jautājumus. Darbā «Zemnieku karš Vācijā» F. Engelss pretēji buržuāziskajiem vēsturnie­kiem, kas šajā karā saskatīja «tikai negantas teoloģiskas ķildas» 13 , atklāja tā šķirisko būtību. Viņš parādīja, ka zemnieku karš bija šķiru cīņa, kam bija «reliģiska nokrāsa … atsevišķu šķiru intereses, vajadzības un prasības bija paslēptas aiz reliģiskas čaulas . . ,» 14 .

Viduslaikos, kad reliģija bija vienīgā ideolo­ģija, katra vēršanās pret laicīgo un reliģisko feodālismu neizbēgami guva reliģiskas ķecerī­bas veidu. Aiz ārējām teoloģiskām nesaskaņām slēpās šķiru pretrunas. .Reliģijā izpaudās ļoti dažādu sabiedrisko kustību intereses un prasī­bas: Mārtiņa Lutera personā — birģeriskā re- formisma, Tomasa Mincera personā — plebe­jiskā radikālisma intereses un prasības. Zem reliģijas karoga pastāvošas nacionālās atbrīvo­šanās kustības piemērs ir husītu kustība Če­hijā.

Reliģiskā formā slēpās būtībā nereliģisks so­ciāls saturs. Tā, piemēram, Tomass Mincers dieva mīlestību izprata kā sabiedrību bez šķi­rām un privātīpašuma. Viņa reliģiskā filozo­fija tuvojās ateismam, bet politiskā pro­gramma — komunismam. «Kristīgā formā,» rak­stīja Engelss, «viņš sludināja panteismu … kas vietām saskaras pat ar ateismu.» 15 Tomēr Engelss norādīja arī, ka dažām ķecerībām Šveicē bija reakcionārs raksturs.

Tādos darbos kā «Anti-Dīrings» un «Dabas dialektika» F. Engelss parādīja, ka dialektiskā materiālisma pasaules uzskats, kas balstās uz pēdējos gadsimtos izdarītajiem atklājumiem dabaszinātnēs, neatstāj vietu nekādām misti­cisma izpausmēm. Tomēr marksisma klasiķi at­zīmēja arī, cik sarežģīta ir cīņa pret misticis- kajiem uzskatiem.

Nākamais «neprāta vilnis» saistīts ar roman­tisma laikmetu. Tā ir idejiska un mākslinieciska kustība, kas aptvēra visdažādākās XIX gad­simta kultūras jomas. Viens no tās strāvoju­miem bija konservatīvā reakcija uz buržuāzis­kās iekārtas uzvaru, tādējādi izpaudās bailes no revolucionārajām un tautas kustībām. Re­zultātā Eiropas zemju sabiedriskajā apziņā ieplūda ar viduslaiku apoloģiju piesātināti mis- ticiski motīvi (L. Tīks, A. un F. Slēgeļi, No- valiss, V. Zukovskis u. c.).

«Pirmā reakcija uz franču revolūciju,» no­rādīja K. Markss 1868. gadā vēstulē F. Engel- sam, «un ar to saistīto Apgaismību dabiski bija — visu skatīt viduslaiku, romantiskā gaismā .. .» 16 Kapitālistiskā progresa kritika no pagātries redzes viedokļa, no feodālā, vai sīk- buržuāziskā sociālisma pozīcijām atjaunoja misticisma tradīcijas. Tās sāka iespiesties da­žādās sabiedriskās domas virzienos, izpausties mākslā. Palielinājās interese par neapgūto gara valstību, tas ir, par neracionālajām pasaules uztveres formām. «Atbrīvotā apziņa» romanti­ķiem bija neizsmeļama dārgumu glabātuve.

Romantiķi centās meklēt noslēpumaino nevis druīdu birzīs, nevis raganu virtuvēs, bet īpašā apziņas stāvoklī, ko varētu nosaukt par krēs­laino, aptumšoto, aizplīvuroto apziņu. Dzej­nieku romantiķu daiļradē, sevišķi Heinriha Kleista darbos («Marķīze fon O», «Heilbronnas Kātiņa», «Hamburgas princis»), klīniski precīzi attēloti somnambulisma fenomeni.

Romantiķus stipri ietekmēja mesmerisms. Ar to aizrāvās vācu rakstnieki romantiķi Hofma- nis, Tiks un Brentāno. Sopenhauers tajā saska- tīja izšķirošo pierādījumu savai tēzei par gara primaritāti pār tīro prātu. Sāka runāt par gaiš­redzību, domu lasīšanu, saskarsmi ar gariem. Notika ievērojami spiritiskie seansi ar Jūliju (A'/.aru un apustuļiem.

Romantiķi aktīvi interesējās par antīko filo­zofiju un vācu mistiku. Viņi aicināja pētīt garu tā dziļumos, ielauzties neredzamajā cilvēka eksistences sfērā, atklāt apziņā to, kas slēpjas aiz klātesamības. Daži no šiem centieniem vēlāk iezīmējās Nīčes dzīves filozofijā. Filozofiskais iracionālisms pamatoja citas realitātes pastā­vēšanu, bet romantisms to mākslinieciski ap­guva.

Protams, būtu aplam romantismu skaidrot tikai kā iracionālisma, primitīvas mistikas slu­dinājumu. Romantiķi vērsās pret kapitālisma dehumanizēto kultūru, pret industrializāciju un urbanizāciju, kas depersonalizē, nonivelē indi­vidualitāti. Viņi bija buržuāziskās kultūras un sabiedriskās apziņas briestošās krīzes priekš­vēstneši.

Kaut gan romantismam piemita sociālas kri­tikas elementi un kultūru radoši impulsi, šis strāvojums kā sarežģīta un pretrunīga parādība tomēr veicināja misticisma pieaugumu kā Eiropā, tā Amerikā. Vecajā pasaulē tas pa­rasti bija saistīts ar viduslaiku idealizāciju, Amerikā — ar utopisku nākotnes pareģošanu. Romantiskā tradīcija atjaunoja interesi par Austrumiem kā īpašu kultūras pasauli, par orientālo mistiku.

Sarežģītā un daudzslāņainā sociāli vēsturiskā kompleksa (to tradicionāli dēvē par Austru­miem — atšķirībā no Rietumiem) apjēgšanas procesam ir jau divus tūkstošus gadu ilga vēs­ture. Taču saistībā ar pasaules vēstures noti­kumiem — no antīkā laikmeta līdz mūsu die­nām — šis jēdziens daudzkārt, nereti radikāli transformējies, ticis ietverts visdažādākajās un pat savstarpēji izslēdzošās teorētiski abstraktu uzskatu un jutekliski tēlainu priekšstatu sistē­mās. Tāpēc arī jēdziena «Austrumi» robežas zināmā mērā ir izplūdušas.

Kopumā Austrumu «tēls-jēdziens» eiropie­tim nozīmē citādāku dzīvesveidu, nekā ir vi­ņam. Tādējādi jēdziens «Austrumi» spējis kal­pot par universālu shēmu, kas — saglabāda­mās — dažādos laikos un apstākļos tika piepil­dīta ar pilnīgi atšķirīgu saturu. Tādēļ Austrumi gan pievilkuši, gan tikuši atgrūsti un atkarībā no dažādām Eiropas vēstures ideoloģiskajām kustībām tie bijuši apgriezta formula, lai apzi- natos un novērtētu savu Rietumu īstenību.

Uzsvērsim, ka runa ir nevis par Austrumu kultūras vērtību migrāciju un to asimilāciju Eiropa!? kultūrā, bet gan par Austrumiem kā vienu no buržuāziskās apziņas arhetipiem, kas ietekmē jauno laiku eiropieša misticisko priekš­statu veidošanos.

Romantiķi domāja, ka Austrumi ir «roman­tiskāki», bagātāki nekā Rietumi, jo tie vēl nav izšķērdējuši iekšējos gara resursus. Sādu re­dzes viedokli izteicis, piemēram^ vācu filozofs, romantisma teorētiķis Fridrihs Slēgelis. Darbā «Par indiešu valodu un gudrību» Slēgelis rak­sta, ka cilvēkam, kas pieradis pie Eiropas jau­nākās filozofijas, jebkuras Austrumu sistēmas drosme un fantāzija var likties panteistiska, tas ir, saistīta ar dabas dievišķošanu. Tā var iz­prast, piemēram, indiešu mācību par dvēseļu pārceļošanu. «Bezgalīgā, nebūt ne ar laiku ra­dusies, bet sākotnējā poēzijas bagātība — lūk, ar ko atšķiras mitoloģija, kura cēlusies no šī auglīgā avota, no tiem nabadzīgajiem priekš­statiem par mirušo dvēselēm, kādi ir citām, ma- /ak attīstītām tautām jeb, precīzāk izsakoties, no tālo tautu senajām teiksmām un tradīcijām; lai gan nav nevienas tautas, kas būtu pilnīgi izolēta no jebkādas saskarsmes ar attīstītākām un cildenākām tautām, tas ir, ar tādām, ku­ras nepastarpinātāk un tiešāk spēj smelties no jebkuras poēzijas un fantāzijas avota.» 17 Sīs iekšējās, dzīvīgās bagātības pilnība, pēc Slē- geļa domām, piemīt indiešu mitoloģijai. Tāda pati «romantizēšana» uzskatāmi vērojama arī Eiropas romantisma mākslā.