Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Postromantiskie strāvojumi, kas radās/ XIX gadsimta buržuāziskajā kultūrā (mēs šeit do­mājam ne tikai filozofiju, bet arī mākslas teo­riju un praksi), bieži uztvēra un attīstīja tādu attieksmi pret Austrumiem, kurā orientālais sā­kums kā īstena vērtība tiek pretstatīts eiropeis­kajam dzīvesveidam un garīgajai pieredzei.

Sopenhauers pievēršas budisma filozofijai un dažas tās idejas uzlūko pat par iespējamu mo­deli Rietumiem. Orientālisms skaidri jaušams arī Nīčes filozofiskajos uzskatos. Atsauksimies kaut vai uz šādu faktu: attīstot «pārcilvēka» koncepciju, kas polemiski pretstatīta kristīga­jai morālei, Nīče savas idejas iemieso «dzīves skolotāja», gudrā tēlā, kas tuvāks Austrumu, nekā eiropeiskajam tipam («Tā runāja Zara- tustra»).

Tādējādi redzam, ka misticisms atspoguļo at­šķirīgas ideoloģiskās parādības. Visā Eiropas vēsturē sabiedrisko attiecību nomaiņas laik­metos vienmēr pastiprinājušās arī nacionālis­tiskās plūsmas. Kā jau minējām, tas izpaudās vergturu sabiedrības norieta periodā, feodā­lisma grūšanas laikmetā, buržuāziskās iekārtas pagrimuma procesā. «Neprāta viļņi» atkal un atkal applūdina Rietumu pasauli, izraisot kul­tūrā nemieru, graujot ticību prātam un cilvēka izzinošajām spējām. Neapjaustā, slēptā veidā šīs plūsmas atspoguļo ilgas pēc citas dzīves, pēc pastāvošo sabiedrisko sakaru pārkārtoša­nas. Taču formāciju maiņas apstākļos misticis- kajiem uzskatiem ir īpaši reakcionāra loma. Kā pagātnes atbalss, tās savdabīga bēru dziesma šie uzskati nereti poetizē savu laiku pārdzīvo­jušo kārtību, atmasko progresu un izdara «bais­mus pareģojumus».

Sākot ar Apgaismību un romantismu un līdz pat XIX gadsimta beigām bijuši jo daudzi mis­ticisma uzliesmojumi, kas galu galā radīja spē­cīgu vilni, kurš saistīts ar buržuāziskās sa­biedrības pagrimumu. Izraisījās neparasti dziļa krīze, kas liecināja par kapitālisma pretrunu saasināšanos. Par šīs krīzes izpausmi literatūrā vācu rakstnieks Tomass Manns raksta: «Eiro­pas mūsdienu literatūrā ir kaut kāds naids pret cilvēka smadzeņu attīstību, kurš man ne­kad nav licies nekas cits kā snobiska un banāla sevis noliegšanas forma … Ar «iracionālisma» tnndi bieži saistās gatavība upurēt un kā mū­kiem atsacīties no sasniegumiem un principiem, kuri ne vien eiropieti padara par eiropieti, bet ari cilvēku par cilvēku.» 18

Buržuāziskā doma jaunajos misticisma uz­plūdos velti mēģina saskatīt citas pasaules Ielu, kura būtu iekārtota pēc citas kultūras liku­miem. Rietumu teorētiķi sākuši sapņot par so- ciumu, kur izveidotos kādas neparastas pasto- ralas, nepragmatiskas attiecības starp cilvē­kiem, kur gara izpausmes nebūtu savtīgu inte­rešu ierobežotas. Bet varbūt tieši Austrumos pretsvarā kņadas pilnajiem Rietumiem tiek īste­noti garīgās vienotības ideāli? «Citas civilizā­cijas rēgs sācis skaidri iezīmēties orientālajā fonā.

Rietumiem bez spēka mirstot,

Troņiem, valstīm drupās irstot,

Tālās Austrumzemēs tveries,

Senatnības gaisu dzer!

F. Tjutčevs

Džidu Krišnamurti, indiešu domātājs un dzejnieks, jau pusaudža gados pārsteidza Teo- zofijas biedrības (par to runa būs vēlāk) lo­cekļus ar savu spēju nepatvaļīgi nonākt ek­stāzē. 1910. gadā tie pasludināja viņu par to­pošo budu, jauno pasaules skolotāju. Taču viņš vēlāk atteicās no godpilnā «mesijas» titula, at­sacījās no organizētas reliģiskas darbības un par cilvēka dzīves mērķi pasludināja individuālo pašizziņu. XIX gadsimta beigas — XX gad­simta sākums iezīmējās ar jauniem misticisma uzplūdiem. Okultās mācības, slepenas ticības, kas pozitīvistiskajā XIX gadsimtā bija nobīdī­tas garīgās dzīves nomalē, atkal iznāca avan- scēnā, tās piesaistīja daudz piekritēju. Misti­cisms aizvien vairāk ieguva austrumniecisku nokrāsu.

Misticiskie strāvojumi izplatījās arī Krievijā. Brahmanisma, budisma un hinduisma filozofiski reliģisko koncepciju iespaidā veidojās teozo- fija. Balstoties uz dažādu reliģiju identiskajiem un kopējiem elementiem, teozofija centās radīt «universālu reliģiju».

1875. gadā Ņujorkā H. Blavatska un arneri- kaņu pulkvedis H. Olkets nodibināja Teozofi- jas biedrību, to pašu, kas vēlāk D. Krišnamurti pasludināja par jauno cilvēces «glābēju». Sī biedrība darbojās dažādās Eiropas un Ameri­kas valstīs, tai radās daudzas nodaļas, kopumā ši organizācija jūtami ietekmēja mistikas at­tīstību, tai bija liela nozīme Austrumu mācību popularizācijā.

1908. gadā Krievijas Teozofijas biedrība pa- naca, ka to oficiāli reģistrēja, un pat uzsāka nodarboties ar grāmatu izdošanu. Plaši pazīs­tams kļuva krievu teozofs P. Uspenskis. Lekci­jas, ko viņš nolasīja Londonā, izraisīja angļu inteliģences, arī rakstnieces K. Mensfīldas in­teresi. Jau 1907. gadā viņš sāka rakstīt grā­matu «Jaunais Visuma modelis». Darba gaitā I Jspenskis nonāca pie secinājuma, ka pastāv kādas pilnīgas zināšanas, kas eiropiešiem nav pazīstamas. Lai iegūtu šīs zināšanas, viņš ce­ļoja pa Ēģipti, Indiju, Ceilonu, Turciju un Tu­vajiem Austrumiem. Krievijā viņam radās daudz domubiedru un ar Austrumiem aizrāvu­šos entuziastu, kas izplatīja Austrumu skolu sistēmas.

Uspenska galvenā ideja bija šāda: cilvēki iz­manto tikai mazu daļiņu no viņu spējām un spēkiem. Attīstīdams garīgās pašapziņas idejas, viņš uzsvēra, ka mēs esam sadalīti simtiem dažādos Es, taču nav neviena mūs kontrolējošā r.s. Metodiska, saspringta, dažreiz pat mokoša katra dvēseles stāvokļa apgūšana, pēc Uspenska domām, var novest pie to saišu atklāšanas, ku­ras pastāv starp cilvēku un Visumu. Pēc krievu leozofa domām, Austrumu garīgā tradīcija to uzskatāmi parāda,

P. Uspenskis plaši propagandēja cita pazīs­tama mistiķa un okultista, kaukāzieša G. Gur- džijeva uzskatus, kurš vēlāk emigrēja uz Rie­tumiem. Sī autora sacerējumi, kam dots kopējs nosaukums «Itin viss», bija rakstīti ar mērķi sagraut ticējumus, kas gadsimtiem ilgi veido­jušies cilvēku apziņā, palīdzēt katram apzinātā garīgajā jaunradē, iemācīt cilvēkus uztvert ne­vis to iluzoro pasauli, kas ir viņu acu priekšā, bet reālo īstenību, kura ir slēpta.

Meklēdams senās zināšanas, Gurdžijevs jau­nību bija aizvadījis ceļojumos pa Austrumu zemēm. Viņš uzskatīja, ka senču zudušo gud­rību var atjaunot, savākt pa drupatai vien un sakārtot to vienotā veselumā viņa ezoteriskajā mācībā. Vairāk vai mazāk sistematizētā formā G. Gurdžijeva uzskati izklāstīti P. Uspenska grāmatā «Ceturtais ceļš».

Pēc Gurdžijeva domām, cilvēks var pilnvei­doties pa trim dažādiem ceļiem. Pirmo ceļu iet faķīrs, viņš pilnveido ķermeni, likvidē fizis­kās ciešanas. Otro ceļu, īsāku un drošāku, iet mūks, kas padara cēlākas savas jūtas. Sis ceļš prasa zināmu piepūli, taču visvairāk te vaja­dzīga ticība, jo bez tās nevar kļūt par īstu mūku. Pa trešo ceļu dodas jogs, kas tiecas piln­veidot prātu. Tas ir zināšanu ceļš. Gurdžijevs aicināja savienot visus šos ceļus vienā tā sau­camajā «ceturtajā jaunajā ceļā», kas ļaušot atklāt īsteno cilvēka sūtību.

Pēc Gurdžijeva nāves Rietumos parādījās daudz rakstu par šī teozofa mācību, viņu pašu un skolām, kas attīstīja viņa mācību. Var no­saukt angļu ārsta Morisa Nikola darbus, kura uzskati bija tuvi Kaukāza mistiķa domām. Gur­džijeva mācību plaši propagandēja arī angļu rakstnieks Dž. H. Benets. Gurdžijeva piekritēji joprojām aktīvi izplata viņa mācību.