Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Saprotams, tas nebūt nenozīmē, ka antago­nistisko sociālo attiecību likvidēšana automā­tiski atrisina cilvēka pilnveidošanās problēmu. Marksisti nepavisam neuzskata, ka personības saturu mehāniski nosaka tās sociālo lomu ko­pums. Neapšaubāmi, indivīda garīgo pasauli galu galā nosaka daudzveidīgās reālās sabied­riskās attiecības, kurās viņš stājas. Taču ir acīm redzami, ka tikai šo «depersonalizēto» at­tiecību analīze vien nespēj izsmelt «cilvēka problēmu».

«Dvēseles ainava» (izmantosim E. Mieželaiša poētisko tēlu) ir sarežģīta, tai ir daudzas di­mensijas. Cilvēks iemieso pagātnes pieredzi un tradīcijas, viņā atspoguļojas arī mūsdienas visā to sakaru un attiecību daudzveidībā. Visu to indivīds apgūst, pārstrādā, un tādējādi viņš veidojas par personību. Cilvēka iekšējo pasauli nevar reducēt uz viņa pārdzīvojumu un gaidu atklāšanu, individuālo stāvokļu dramatizāciju, turklāt uzskatot, ka šos stāvokļus rada nevis sociālās attiecības, bet gara kolīzijas. Aicinot uz padziļinātu pašizziņu, mūsu gadsimta sā­kumā mistiķi neapzināti apgalvoja, ka iekšēja sasprindzinājuma, savas unikālās dvēseles iz­prašanas rezultātā iespējams nonākt pie Vi­suma, visas pasaules uzbūves dziļākajiem no­slēpumiem. Tas lielā mērā noteica toreizējo in­teresi par misticiskajām mācībām.

Okulti maģisko, iracionālistisko uzskatu at- dzīvošanās, interese par Austrumiem radās ari kā pretsvars ierobežotajam Rietumu racionā­lismam. Jau buržuāziskās filozofijas klasikai raksturīgais saprātīga racionālā, «hellēniskā» pamata slavinājums, kā ari vēlāk izveidojies stereotipais priekšstats par «tehnisko racionali- tāti», kas it kā organiski piemīt Rietumu civili­zācijai, aktīvi veicināja dažādu mūsdienu scien- tisko ilūziju tapšanu. Tās balstījās arī, pie­mēram, uz vācu sociologa Maksa Vēbera iz­strādāto racionalitātes principu, galveno prin­cipu viņa vēstures filozofijā.

Tieši Vēbers viskonsekventāk aplūkoja racio- nalitāti kā Eiropas civilizācijas vēsturisko lik­teni. Izstrādājot sociālās attīstības metodolo­ģiju, viņš formulēja priekšstatu, ka sociālā zi­nātne ir «brīva no vērtībām». Saskaņā ar viņa viedokli, domāšana kategorijās «mērķis — līdzeklis» raksturīga ne vien cilvēka ekonomis­kajai darbībai, bet arī daudzām citām sabiedris­kās esamības sfērām.

Kapitālistiskās sabiedrības modeļa pamatā Vēberam ir «ideālā tipa» jēdziens, galēji mērķ­tiecīga darbības tipa konstrukcija, turklāt par racionalitātes mērauklu kalpo distance starp konstruēto tēlu un reālo sociālo aktu. Pēc vācu sociologa koncepcijas iznāk, ka kapitālisms ir nevis ekonomiska sistēma, .bet savdabīgs kultū­ras etoss ar tikai tam raksturīgajām saimnie­ciskajām attiecībām, organizācijas formu moti­vācijām un vērtību sistēmām.

M. Vēbers īpaši uzmanīgi aplūkoja protes­tantismu un racionālismu, uzskatīdams, ka tieši tie nosaka mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē notiekošos sociālos procesus. Racionālās darbī­bas koncepcijai ir fundamentāla nozīme Vēbera metodoloģijā. Racionalitāte tiek izprasta pati par sevi kā subjekts, nevis kā sabiedriskās dar­bības predikāts.

Eiropā misticisms bija reakcija uz buržuāzis­kās racionalitātes izplatīšanos. Tāda pati reak­cija bija arī filozofiskā iracionālisma pastipri­nāšanās. Tā avotu analīze rāda, ka var izdalīt vairākas filozofiskā iracionālisma vēsturiskās pamatformas; tās radās, apzinoties racionālis- tiskajām sistēmām piemītošo pretenziju nepa­matotību (runa ir par apgaismības un dabas­zinātnisko racionālismu, Hēgeļa panloģismu u. tml.).

Būtiska nozīme filozofiskā iracionālisma at­tīstībā bija arī dzīves filozofijai. Nosakot tās satura pazīmes, viens no vadošajiem dzīves filozofijas pārstāvjiem Vilhelms Diltejs rak­stīja: «Mēģināsim izprast šīs mūsdienu dzīves filozofijas būtību. Viena no tās pusēm ir vispār- nozīmības metodiskās prasības pakāpeniska vājināšanās; metode, ar kuru uz dzīves piere­dzes bāzes tiek skaidrota dzīve, šāda skaidro­juma procesā gūst arvien brīvākas formas; aforismi savijas nemetodiskā, taču spilgtā dzī­ves skaidrojumā. Sāda veida rakstniecība tāpēc ir radniecīga sofistu un retorikas meistaru an­tīkajai mākslai, filozofijas sfērā no kuras tik krasi norobežojās Platons, jo metodiska pierā­dījuma vietā te stājās pārliecināšana. Un to­mēr spēcīga iekšēja saite dažus no šiem domā­tājiem vieno ar pašu filozofisko virzienu. Viņu

pierunāšanas māksla pēc savas būtības ir ār­kārtīgi nopietna un ārkārtīgi patiesīga. Viņu skats pievērsts dzīves noslēpumam, taču viņi nespēj to atminēt, izmantodami vispārpieņemto metafiziku, balstoties uz visas pasaules vienotī­bas teoriju, — dzīve jāizskaidro ar pašu dzīvi. Tāda ir tā lielā doma, kas vieno šos dzīves filozofus ar pasaules pieredzi un poēziju. Sākot ar Sopenhaueru, šī doma attīstīta, to padarot arvien naidīgāku pret sistemātisko filozofiju; tagad tā ir centrālais punkts jaunās paaudzes filozofiskajās interesēs.» 7

Pie dzīves filozofiem V. Diltejs pieskaita sa­vus laikabiedrus T. Kārlailu un R. V. Emer- sonu, Dž. Raskinu un F. Nīči. Filozofiskā ira­cionālisma pārstāvji zinātnes datus uzskata par bezpersoniskām, vispārīgām zināšanām, un tā­pēc tām nav unikālas vērtības. Viņi ir pārlieci­nāti, ka mēģinājumi kādā situācijā atrast kaut ko vispārnozīmīgu, atkārtojošos, līdzīgu citām situācijām nebūt nav posms izziņas ceļā, kā domā racionālisti, bet patiesības «izšķīdinā­šana»; patiesība vienmēr ir individuāla, ne­iekļaujas «sērijās». Cilvēka esamības iracionālo raksturu atzīst arī mūsdienu filozofiskais ira- cionālisms.

Iracionālismu var aplūkot gan kā savdabīgu «mācību» (iekšēji saistītas aksioloģiskas, pa- sauluzskatiskas nostādnes), gan kā specifisku prāta ievirzi, tas ir, raksturīgu izplūdušās, masu apziņas stāvokli. Piemēram, daudzas mistiķa G. Gurdžijeva tēzes sasaucas ar eksistenciā- listu pārdomām par cilvēku, ar mūsdienu jun- gisma formām. Taču viņa «ceturtā ceļa» mācība izplatījās mutvārdos un nepretendēja uz deta­lizētas filozofiskas sistēmas izveidošanu.

Tagad nepieciešams nošķirt iepriekšējā stās­tījumā lietotos jēdzienus — «iracionālisms» un «misticisms». Mūsuprāt, pirmais termins vairāk attiecas uz filozofisko, nevis reliģisko apziņu. Otrais turpretī parasti aizved mūs ārpus tīri filozofisku kategoriju robežām. Misticismu var aplūkot kā specifisku iracionālisma formu, ja tas pastāv kā mācība, ja tas tiecas sniegt rela­tīvi viengabalainu pasaules izpratni, dažreiz izmantojot arī filozofijas leksiku un apcerot pasauluzskatisku tematiku. Sajā ziņā mēs pie­krītam J. Davidovam, kas uzskata: iracionālists kļūst par mistiķi tad, kad viņš nonāk pie seci­nājuma, ka pastāv kāda prātam neaptverama dievība; savukārt mistiķis kļūst par iracionālistu tad, kad savus pārdzīvojumus pārtulko filozo­fijas valodā.

Saprotams, iracionālisms un misticisms ir savstarpēji saistīti, līdzīgi gan pēc satura, gan pēc sociālajām funkcijām. Sekularizācijas un modernizācijas procesā, kas noris kapitālisma apstākļos, iracionālisms nereti pilda funkcijas, kuras agrāk bija raksturīgas mistikai. Tas gūst «pasaulīgu ķecerību» veidolu, kurās tiek kritiski pārskatīti stabilie, tradicionālie Rietumeiropas kultūras pasauluzskatiskie, domāšanas, tiku­miskie, estētiskie principi. Savukārt arī misti- ciskie uzskati plaši ielaužas filozofiskajā ira- cionālismā, piešķirot tam specifisku nokrāsu.