Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Spenglera filozofijas pamatā ir analoģija starp kultūru un organiskās dzīves formām. Lī­dzīgi augam jebkura kultūra ir absolūti no­šķirta no citām, tā pakāpeniski noiet attīstības ciklu no dzimšanas līdz nāvei. Auglīga kultūru mijiedarbība, pēc Spenglera, ir izslēgta; pie­mēri, kas apliecina pretējo, esot ilūzija.

Senglers uzskata, ka līdz šim eksistējušas astoņas kultūras (devītās, proti, «Krievijas-Si- bīrijas» kultūras rašanās ir gaidāma), sešas 110 tām pastāv ārpus Eiropas. Kas attiecas uz faustisko kultūru jauno laiku Eiropā, tad tajā

filozofs saskata pagrimumu un tuvas bojāejas pazīmes. Tā krīzes laikmetā buržuāziska ap­ziņa atsakās no sava kultūrvēsturiskā pamata, mistificē reālos vēsturiskos procesus, izprotot tos totālas eshatoloģijas garā.

Pēc tam kad bija nācis klajā Spenglera darbs, aktivizējās Eiropas atjaunināšanas mēģi­nājumi, iepriekšējās kultūras vērtības nomainot pret jaunām, ar Austrumu tradīciju saistītām vērtībām. Pievēršanās Austrumu reliģijām kļuva par modi. V. I. Ļeņins rakstīja: «Vai tas nenozīmē, ka materiālistiskie Rietumi satrunē­juši un ka gaisma spīd tikai no mistiskajiem, reliģiskajiem Austrumiem?» 5

Interese par Austrumu reliģiskajām idejām sevišķi spilgti izpaudās Amerikas Savienota­jās Valstīs. Tam ir sava vēsture. Acīmredzot pirmā no Austrumu reliģiskajām mācībām, kas iespiedās ASV un citās kapitālistiskajās zemēs, bija vedanta — viena no ortodoksālajām in­diešu filozofijas sistēmām. Tās pamatā ir Upa- nišadas — senindiešu reliģiski filozofiski Vēdu komentāri, kas izstrādāti daudzu gadsimtu gaitā.

Lai uzstātos tā saucamajā reliģiju parla­mentā, pagājušā gadsimta beigās uz Ameriku aizbrauca indiešu domātājs Vivekānanda. Viņš daudz ceļoja pa valsti, propagandēdams hin­duisma idejas. Viesis no Austrumiem aicināja pievērsties reliģiski garīgajai praksei. Tieši tajā viņš saskatīja vienīgo cilvēces glābšanas līdzekli. Mīlot dievu, apjēdzot to (ar jogas sistēmas starpniecību), arī cilvēks varot kļūt par dievišķu būtni. Viņa dibinātā «Rāmakriš- nas misija» ir vecākā Amerikā radītā Austrumu organizācija (Rāmakrišna — indiešu domātājs un reliģisks reformators, kas tiecās savienot visu reliģiju garīgos rezultātus).

Nākamajos gadu desmitos Amerikas Savie­notajās Valstīs sāka popularizēt jogu — reli­ģiski filozofisku mācību, kura izvirza mērķi sa­pludināt individuālo dvēseli ar dievību un uz­skata, ka tas panākams ar speciāliem — fizis­kiem un garīgiem — vingrinājumiem. Jogas piekritēji cenšas sasniegt mistiskas ekstāzes un pilnīga transa stāvokli, kurā izzūd reālā apkār­tējā pasaule. Jogai ir gadu tūkstošiem ilga vēsture. Novērojot dzīvnieku izturēšanos un cil­vēka organisma izpausmes, pakāpeniski tika izveidota paņēmienu sistēma, kas ļauj mērķtie­cīgi iedarboties kā uz ķermeņa funkcijām, tā uz garīgajiem procesiem. Tā jogi ir iemācījušies patvaļīgi atslābināt vai sasprindzināt musku­ļus, panākot pilnīgu garīgu koncentrēšanos un apceres stāvokli. Par vissenākajām jogas pozām var spriest pēc mītiem un agrīnajām indiešu le­ģendām. Saskaņā ar tām, Siva parādījis 84 tūkstošus pozu, kas domātas veselības uzturē­šanai un augstāko pašapziņas pakāpju sasnieg­šanai.

Vārds «joga» cēlies no sanskrita, nozīmē — pielikt pūliņus, censties, vingrināties, savienot. Sīm nozīmēm atbilst galvenie jogas jēdzieni: «vingrinājums», «savaldīšana», «vienošana». Novērojumu rezultātus jogi sistematizēja savā mācībā. Viņiem nav tempļu, kultu un dogmu. Tā nav tikai pašizziņas metode, kas iesākas ar ķermeņa pilnīgošanu un noslēdzas ar gara vei­došanu. Tā ir noteikta dzīves filozofija.

Buržuāziskajā apziņā iesakņojusies gauži virspusīga, galēji pragmatiska attieksme pret jogu, bieži pilnīgi tiek ignorēta tās ētiskā, pa-

Sauluzskatiskā puše. Daudzi jogas piekritēji cer ar vingrinājumiem panākt brīnumainu at­veseļošanos, nebūt necenšoties nonākt pie pa- ; tiesības.

Aizraušanās ar Austrumu kultiem Rietumos bieži ir patērnieciska un utilitāra, to piekritēji nesaskata mācību garīgo pusi vai arī traktē tās] atbilstoši pašu savtīgajiem mērķiem. Viņi j gaida, ka aizjūras «gaišreģi» palīdzēs atveseļo­ties, attīstīt spējas, lai viņi kļūtu pārāki pāri tiem, kuriem šī aizraušanās sveša.

Angļu psihologs R. Evanss savā grāmatā «Neprāta kulti» norāda, ka motīvi, kuru dēļ eiropieši pievēršas Austrumu kultiem, ir da­žādi, taču parasti tiem ir pragmatiska orientā-, cija. Vieni tiecas pēc psihoterapeitiska efekta,• cenšas gūt varu pār cilvēkiem, otri meklē nervu atslābināšanos, citi uzskata, ka, apgūstot ezo- teriskās zināšanas, nonāks elites grupā, vēl citi Austrumu kultos redz iespēju piekopt rafinētu dzīves veidu. 6 Bet acīm redzami, ka visi šie motīvi neatklāj Austrumu tradīcijas reālo sa­turu.

Arī daudzas misticiskās mācības pievēršas Austrumiem, spekulē ar to, ka «pasaulīgās» ideoloģijas un racionālistiskās koncepcijas, pēc viņu domām, esot pilnīgi vienaldzīgas pret slēptajām cilvēka garīgajām vajadzībām. Tās cilvēkam izvirza tikai ārējus mērķus, kas sveši viņa dziļākajām prasībām, cenšas aizraut viņu ar pragmatiskiem ideāliem, pavisam ignorējot atsevišķa indivīda unikālo pasauli.

Mūsdienu misticiskās sektas bieži piesaista tādējādi, ka apsola un dažreiz arī tiešām ļauj nonākt pie personiskas pasaules izjūtas, pie absolūti individuāliem pārdzīvojumiem. Tās aiz-, rauj ar bezgalīgās pašizziņas ideju, kas no­drošina iekšēju harmoniju un mieru. Sī vērša­nās pie personības, tās prasībām tiek iztēlota kā antipods buržuāziskajai ideoloģijai, kura patiesi neinteresējas par cilvēka gara spontā­najām, iekšējām izpausmēm, par atsevišķa cil­vēka savdabīgajām, dziļākajām vajadzībām. Psihes noslēpumi buržuāziskos pētniekus inte­resē tikai tad, ja šie noslēpumi ļauj radīt patēr- nieciskus ideālus, izplatīt gatavas formulas do­māšanai, cilvēku uzvedības un pasaules izjū­tas standartus. Lielā biznesa ideoloģija tiecas uzspiest pasīvu, konformistisku attieksmi pret pasauli.

Misticisms kā pasaules uztvere pasludina ci­tus principus. Psihes noslēpumu izziņu tas de­klarē par patstāvīgu, ar pragmatisku aprēķinu nesaistītu vērtību. Mistiķi tiecas pietuvoties dzīvam cilvēkam, viņa jūtām, tiešajiem dzīves iespaidiem, iekšējiem stāvokļiem, individuālās attieksmes meklējumiem attiecībā pret apkār­tējo pasauli. Viņi cenšas izprast un sistemati­zēt cilvēku dziļi personisko uztveri, kas stimulē koncentrēšanās pilnu pašizziņu.

Jāatzīmē, ka cilvēka iekšējo spēju vispusīgas atraisīšanas ideja un koncentrēšanās pilnas pašizziņas ideja nebūt nav kaitīgas, marksis­tiem tās nebūt nav jānosoda. Misticisms nav jākritizē tādēļ, ka tas aicina pievērsties cilvēka apziņas noslēpumiem, bet tādēļ, ka mistiķi cil­vēku aplūko kā asociālu, ar citiem cilvēkiem sabiedriski nesaistītu būtni. Tāpēc pašizziņa nereti tiek izprasta kā pilnīga atbrīvošanās no sociālajiem kontaktiem, kā gara anahorētisms. Misticisma «neieinteresētība» atkal un atkal pārtop antisociālu noskaņu sludinājumā.

Stingri zinātnisku izpratni par peršonībaš vispusīgu attīstību izstrādājis K. Markss. Viņš šo procesu aplūkoja ciešā saistībā ar sabiedrī­bas revolucionāru pārkārtošanu un — pirmām kārtām — ar sabiedriskā īpašuma iedibināšanu. Marksisma klasiķi aicināja iznīcināt visas tās attiecības, kurās cilvēks ir pazemota, paverdzi­nāta, bezpalīdzīga, nicināta būtne. Kamēr indi­vīdu nomāc sociālie apstākļi un apspiež eks­pluatācijas slogs, diez vai var runāt par viņa garīgo spēju pilnīgu atraisīšanos.